Tieslietu ministrijas (TM) pērn rosinātā tās padotībā esošā Valsts valodas centra (VVC) un Latviešu valodas aģentūras (LVA), kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pakļautības iestāde, apvienošana nav guvusi atsaucību valdībā. Gan šo iestāžu vadītāji, gan IZM uzskata šādu soli par nelietderīgu un noraidāmu.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns joprojām uzskata, ka abu šo iestāžu apvienošana būtu ieguvums un labas pārvaldes piemērs. Pretējās domās ir IZM, kuras galvenais arguments, ko savā Ministru kabinetam iesniegtajā informatīvajā ziņojumā tā min pret šādu optimizāciju un LVA palikšanu zem TM jumta, ir tas, ka tādējādi tiktu radīta «nevajadzīga deleģēto funkciju un uzdevumu sadrumstalošana un sabiedrības neizpratne par nacionālās identitātes, valodas politikas, integrācijas un kultūrpolitikas uzdevumu deleģējumu». Abas šīs iestādes atbildot par dažādiem aspektiem: LVA veic «valsts valodas politikas un izglītības politikas īstenošanas funkcijas, tostarp valsts valodas situācijas monitoringu un mazākumtautību izglītības atbalsta sistēmas nodrošinājumu», kamēr VVC rokās ir vairāk kontrolējošs un sodus piemērojošs mehānisms. IZM uzskata, ņemot vērā šīs atšķirības, LVA pievienošana VVC liecinās, ka par galveno valodas politikas instrumentu tiek uzskatīti administratīvie sodi, nevis plašie valodas attīstīšanas un popularizēšanas pasākumi, valodas zinātniskā izpēte un tās rezultātu aprakstīšana un publicēšana. IZM pieļauj, ka drīzāk varētu izskatīt iespēju VVC funkcijas pievienot kādai no IZM padotības iestādēm, kas tad varētu veikt valodas inspekcijas pienākumus.
«Izvērtējot VVC un LVA apvienošanas priekšrocības un trūkumus, jāatzīmē, ka trūkumu ir vairāk nekā priekšrocību. Turklāt no minētajām priekšrocībām neviena tomēr nebūs reāls ieguvums, jo mehāniskai apvienošanai nav nekāda sakara ar labu pārvaldību,» rezumē IZM.
Arī LVA direktors Jānis Valdmanis un VVC vadītāja vietnieks Agris Timuška nesaredz nekādus ieguvumus no šādas saplūdināšanas. J. Valdmanis atgādina, ka viņa vadīto aģentūru jau pirms dažiem gadiem skārušas dzirkles, kas no divām iestādēm izveidoja vienu, apcirpa darbinieku skaitu un finansējumu. Galu galā faktiski esot palikuši divi darbinieki. Tas pats esot noticis ar TM pakļautībā esošajām divām iestādēm – tās reorganizētas par vienu. «LVA ir starptautiski atpazīstama organizācija. Jau iepriekšējās optimizācijas reizē nācās Eiropas Savienības nacionālo valodu politikas institūciju federācijai skaidrot, ka tas noticis ekonomiskās krīzes iespaidā. Ja sāksim atkal pēc pāris gadiem spēlēties ar reorganizēšanu, tad kādu ziņu sūtām sabiedrībai un starptautiskajām institūcijām?» savu neizpratni pauda J. Valdmanis. Viņš arī norādīja uz kaimiņvalstu pieredzi – Igaunija un Lietuva vienubrīd apvienojušas šīs organizācijas, bet pēc kāda laika nonākušas pie secinājuma, ka tas nav labākais risinājums, un atgriezušās pie sākotnējā varianta.
Visai skeptiska par šādu soli ir arī valodniece Ina Druviete – pēc viņas domām, labi darbojošos modeli nevajadzētu izjaukt. Katra no iestādēm pilda savus uzdevumus un ir pierādījušas, ka ar tām tiek galā labi.