Arī ģimenes varētu organizēt protesta akcijas

Saskārušās ar augstprātīgu valdības attieksmi, ģimenes pārstāvošās nevalstiskās organizācijas ir gatavas publiskām akcijām.

Tās pieprasa īstenot apņemšanās, par kurām politiskās partijas vienojās pirms gada. Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka uzsver: mēs neesam saistīti ne ar vienu politisko partiju, un mums ir vienalga, kādas politiskas spēles kurš spēlē, mēs iestājamies par to, lai ģimenēm ar bērniem Latvijā kļūtu labāki apstākļi.

Savukārt demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs Ilmārs Mežs, kurš nesaudzīgi kritizē vilcināšanos īstenot demogrāfiskās situācijas uzlabošanas politiku, saka: «Mēs nevēlamies piespiest nevienu sievieti kļūt par māmiņu, bet piespiest valdību, lai tā radītu apstākļus ģimenēm ar bērniem, un ģimenēm nebūtu jānonāk uz nabadzības sliekšņa.»

Atkāpties nevar

Mums ir lielas aizdomas, ka solījumi, kuri doti ģimenēm, netiks īstenoti, uzskata S. Salaka. Turklāt politiskais fons ir pateicīgs tam, lai priekšplānā izvirzītos citas problēmas, ne demogrāfija. «Mēs joprojām tāpat kā pirms gada iestājamies par ģimeņu atbalsta politiku un, pirmkārt, par pērn solītā izpildi,» teic Māmiņu kluba vadītāja, «skeptiķi saka: nevajag stimulēt dzimstību, jo vecāki nespēj parūpēties par bērniem. Tomēr ikviens domājošs cilvēks saprot, ja ģimeņu politika valstīm būtu ģimenes ar bērniem atbalstoša, tad vecāki labāk varētu parūpēties par bērniem.»

Ģimeņu organizācijas domā par protesta akcijām, taču, kā norāda Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības vadītājs Leonīds Mucenieks, lielākā daļa daudzbērnu ģimeņu nepiedalās akcijās, jo itin bieži saskaras ar pārmetumiem no sabiedrības – tavi bērni, tavas problēmas, kāpēc tik daudz dzemdēji? «Ģimenes atrod citu izeju, kas var, strādā vairākos darbos, citi aizbrauc.... Drūma aina.»

Kas ģimenēm radījis bažas, ka solītais netiks pildīts? Labklājības ministre Ilze Viņķele izteikusies: vai vecāku pabalsta palielināšana, kā tas paredzēts vienošanās dokumentā par demogrāfiju, būs labākais risinājums, tā vietā viņa piedāvājusi citu – ikgadēju skolas pabalstu 30–50 latu apmērā, brīvpusdienas skolā un lielāku bērna piedzimšanas pabalstu par otro un katru nākamo bērnu (šāda sistēma Latvijā jau bija pirms krīzes). Par šiem piedāvājumiem visi saka: labi priekšlikumi, bet tos varētu īstenot papildus jau apsolītajam.

Atdot iespējas strādājošiem

Tā sauktā demogrāfijas ultimāta prasības nākamajam gadam ir šādas: minimālā bērna kopšanas pabalsta un vecāku pabalsta līdz bērna pusotra gada vecumam palielināšana no pašreizējiem 100 līdz 140 latiem; vecāku pabalsta izmaksas pagarināšana līdz bērna pusotra gada vecumam (pašlaik maksā līdz gadam); vecāku pabalsta saglabāšana, ja vecāks vēlas atgriezties darbā, nosakot ierobežojumus un griestus. Šiem mērķiem budžetā nepieciešami 18 miljoni latu, un, kā norāda ģimeņu organizācijas, noslēdzot vienošanos pērn, tika paredzēts, ka šī nauda 2014. gada budžetā jau būs. Jāatgādina, ka vienošanos parakstīja visas valdības partijas.

Var nievājoši izteikties par pabalstiem, bet tie ir ģimenes ienākumi, un tā tie arī jāuzlūko, uzsver sociālo zinātņu maģistre Ieva Use-Cimmermane, kura pētījusi valsts finansiālā atbalsta ģimenēm ar bērniem ietekmi uz ģimenes budžetu. Viņa norāda, ka krīzes ietekme uz Latvijas ģimenēm turpinās – strādājošo vecāku ienākumi darbaspēka nodokļu palielināšanas rezultātā tika samazināti par 5–6 procentiem, tāpat samazinājās algas vidēji par 24 procentiem, pieauga bezdarbs, ieviests nekustamā īpašuma nodoklis u.c. Savukārt ģimeņu izdevumi ir tādi paši un līdz ar bērna ienākšanu ģimenē pieaug – ja tas ir pirmais bērns, tad par trešdaļu, bet ar diviem trim bērniem – par 40 procentiem. Tāpēc valdībai ne tikai jāīsteno šis «ultimāts», bet jādara viss, lai atbalstītu ģimenes ar bērniem. Īpaši I. Use-Cimmermane uzsver atbalsta trūkumu ģimenēs, kurās ir 1–1,5 gadus vecs bērns, kad vecāku pabalsts beidzas.

Dzemdējāt, paši vainīgi

Tā vietā, lai pildītu šo apņemšanos, aizvien vairāk publiski izskan viedoklis (pat no Saeimas deputātiem), ka pabalsti un cits materiālais atbalsts ģimenēm ar bērniem nav noteicošais, lai dzimtu bērni, ka arī Sibīrijā un kara laikā mazuļi nāca pasaulē... «Mēs runājam par modernu valsti, par demokrātisku, kurā valsts no iedzīvotājiem paņem nodokļus un tie ģimenēm ir lieli, tāpēc valsts pienākums ir dot ģimenēm atbalstu,» sacīja sociālās jomas eksperts Pēteris Leiškalns. Ilmārs Mežs šādu salīdzināšanu dēvē par absurdu: mēs nedzīvojam ne 19. gadsimtā, ne kara laikā, ne Sibīrijā, pat ne padomju laikos. Kādas tiesības ir pateikt māmiņai ar bērnu: tev taču bērns piedzima ne jau naudas dēļ, tāpēc tev jāiztiek ar 50 latiem!» Viņš arī uzsver, ka, protams, nevienu nevar piespiest dzemdēt, bet var veidot stipru atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem, lai tās nenonāktu nabadzībā. «Skandināvijā, kur vidēji uz vienu sievieti dzimst divi bērni, ir grūtāk ir pārliecināt, lai piedzimtu trešais, un daudzas ģimenes to nevēlas, taču Latvijā situācija ir cita: mums dzimst vidēji 1,1 bērns, bet cilvēki atzinuši, ka gribētu trīs,» saka demogrāfs.