Ādažos nav ugunsdzēsēju depo, rezultātā - nodegušas mājas
Attālums no kādreizējā Ādažu ugunsdzēsības depo līdz Vējupes ciematam ir aptuveni trīs kilometri, un nokļūt ugunsgrēka vietā no šejienes glābēji varētu minūtēs trijās, četrās – vēlākais.
Taču depo ēkā jau vairākus gadus nav ne ugunsdzēsēju, ne autocisternas. Dzēst uguni Pierīgas novados viņi brauc no pilsētas, un, lai cik ātri brauktu ugunsdzēsēji, viņi vienmēr atbrauc par vēlu. Bet turpat dažu kilometru attālumā no Ādažu centra stāv Valsts mežu dienesta un Nacionālo bruņoto spēku ugundzēsības mašīnas. Neizmantotas.
Nodeg dzimtas mājas
Kovalu dzimtas nams Ādažos pašu spēkiem celts kopš 1972. gada. Sāka vectēvs, kurš uz Latviju padomju laikos tika atsūtīts urbt naftu, gāzi. Tālāk jau no sava tēva Ivana stafeti pārņēma dēls Dmitrijs, Ādažos pazīstams uzņēmējs. Māja liela – lai visa dzimta un visas paaudzes varētu kopā augt un kopā novecot, sirsnībā un mīlestībā. Tāda ir ebreju filozofija. Māja bija gandrīz pabeigta. Atlika tikai aplikt fasādi ar saidingu – plastmasas apdares dēlīšiem – un varētu nodot ekspluatācijā. Tagad Dmitrijs atzīst, ka labi vien ir, ka nepaguva. Pirtsaugšā glabātās sintētiskā materiāla ķīpas degušas ar drausmīgu karstumu. No mājas vispār nekas pāri nebūtu palicis. Tagad vismaz sienas varēs izmantot, bet viss pārējais gājis postā. Grāmatas, gleznas, paklāji, mēbeles, tehnika. Pagalms pilns ar sadegušām un apsvilušām mantām. Ivans skatās uz senlaicīgu pulksteni koka apdarē un brīnās – viss, kas darināts mūsdienās, sadedzis, bet šis te – gandrīz neskarts.
Mājas otrais stāvs ir izdedzis pilnībā. Pirmajā – ko nepaveica uguns, to izdarīja ūdens. Tas nebūtu noticis, ja ugunsdzēsēji būtu atbraukuši minūtes divdesmit agrāk un degošo pirts un garāžas spārnu ar ūdeni nošķirtu no dzīvojamās mājas. Taču, kamēr glābēji brauca no Rīgas, uguns pa pagalma priedēm ātri vien uzrāpās līdz jumta dzegai, un tālāk jau caurvējš nāca tai talkā.
Nākamajā dienā – 8. septembrī – ģimenē bija gaidāmas svinības. Vecākajai atvasei Annai apritēja 13 gadu. Dmitrijs jau laikus gatavoja meitiņas svinību mielastu. Pēkšņi pamanīja pa garāžas vārtu šķirbu ceļamies dūmus. Dīvaini, jo elektroinstalācija tajā nebija izbūvēta. Steidzies turp un, atrāvis durvis, vien paguva pamanīt, ka mazais lodziņš garāžā izsists. Tajā brīdī uguns ar milzīgu vilni metās pret griestiem. Abi ģimenes vīrieši spriež, ka notikusi ļaunprātīga dedzināšana.
Kā no Lietuvas dzēst Jelgavu
Kad sācies ugunsgrēks, visi mājinieki un kaimiņi zibenīgi mobilizējušies. Skrējuši, dzēsuši, glābuši, ko varējuši. Guļošo vecmāmuļu iznesuši. Tēvocis no Maskavas braucis uz brāļameitas dzimšanas dienu, bet atbrauca uz ugunsgrēku. Labi, ka bija vēl vienas rokas palīgos. Bet laikam lielāko varonību izrādīja meita Anna. Tieši viņa izveda no degošās mājas savu jaunāko māsu Sofiju, trusi Maksimu un tritonus. Pūdelis pats pamuka no briesmām, un laimīgā kārtā visi ir dzīvi. Anna tik raizējas, ka nav lāgā vairs nevienas kleitas, ko mugurā vilkt, – bērnistabas izdega pilnībā. Dmitrijam citas raizes – kā atkal ģimeni savest kopā zem viena jumta. Tas ir nepieciešams visiem septiņiem ģimenes locekļiem, kas tagad mitinās šķirti – kur nu kurais atradis vietu apmesties. Jāgaida, ko teiks apdrošinātāji. Ivans stāsta, ka radi, uzzinot par nelaimi, zvanījuši no visām pasaules malām: Somijas, Anglijas, Amerikas, Kipras... Sirmā vīra balss aizlūst, un viņš apraudas. Pirmo reizi kopš ugunsgrēka.
Kaut ko pārmest ugunsdzēsējiem Kovali neredz jēgas. «Malači puiši, strādāja.» Taču mašīnas, kas atbrauca, ūdeni varēja ņemt tikai no hidranta. Stāvēja cita aiz citas rindā, bet māja tikmēr dega. «Izlej divas tonnas, un atkal rindas galā.» Un tad vēl, protams, ierašanās laiks. «Tas ir marasms braukt dzēst uz rajonu no Rīgas. Tad jau tikpat labi no Lietuvas varētu braukt dzēst Jelgavu!» Dmitrijs ir patiesi sašutis: «Ja valsts nespēj pildīt savu tiešāko funkciju, tad lai atdod to kaut vai privātās rokās. Vai arī lai dod ugunsdzēsējiem helikopteru, ja negrib depo Ādažos uzturēt.»
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāve Inga Vetere informē, ka izsaukums uz Ādažiem saņemts pulksten 17.16. Pirmā ekipāža no 6. daļas – Vijciema ielas Teikā – līdz Ādažiem atbrauca 18 minūtēs – 17.34. Nākamais 17.41 ieradies Jaunciems, 17.47 Saulkrasti, 17.54 ugunsdzēsības koledžas ekipāža un visbeidzot 18.13 ieradās 8. daļa no Krustpils ielas. Par darba rezultātu ugunsdzēsēji var vien plātīt rokas: «Rīga aug, bet mēs paliekam, kā bijuši – vecajās robežās.» Stratēģiski nenosegti ir Ādaži, Garkalne, otrpus Rīgai – Mārupe. Pārdaugavā ir tikai divas daļas, kaut gan Imanta un Zolitūde ir iedzīvotājiem un mājām bagātīgi rajoni.
Bet mašīnas turpat stāvēja
Ādaži aug ar katru gadu, un tie jāsargā no uguns. Pašvaldības policijas priekšnieks Oskars Feldmanis stāsta, ka šis nav pirmais gadījums, kad Ādaži sāpīgi izjūt depo trūkumu. Pavasarī vienai mājai jumts nosvila – paveicās nodzēst saviem spēkiem. Vēl daži ugunsgrēki vasarā, un tagad šis – postošākais. Vietējie vienlaikus zvanīja gan ugunsdzēsējiem, gan vietējai policijai. «Piecu minūšu laikā bijām klāt, bet ko mēs ar savu mazo ugunsdzēsēju balonu tur varējām izdarīt.» Dzīves ironija, ka municipāļi uz ugunsgrēku izsaukumiem brauc no tā paša vecā ugunsdzēsības depo, kas tagad ir viņu mājvieta. Šī stāsta vēsture saistīta ar iepriekšējās Ādažu domes izšķērdīgo dzīvesveidu, kas noveda līdz maksātnespējai un nonākšanai tiešā Finanšu ministrijas uzraudzībā. Tad nācās atteikties gan no ielu apgaismošanas, gan tādas ekstras kā savi ugunsdzēsēji, jo formāli tā ir valsts funkcija – pat tad, ja netiek pildīta. Tagad Ādažu finanses puslīdz savestas kārtībā, un jaunā vadība domā, kā garantēt saviem iedzīvotājiem ugunsaizsardzību. Mērs Māris Sprindžuks atzīst: «Es politiski nevaru atļauties gaidīt nākamo ugunsgrēku.»
Viens risinājuma variants ir sadarbība ar Valsts meža dienestu. Piecu kilometru attālumā no Ādažu centra pie Dūņezera garāžā stāv jauna laba ugunsdzēsības mašīna, kas paredzēta meža dzēšanai. Rudenī tās vadītājs tiek atlaists no darba, šķidrumi no mašīnas izlieti, un auto ieziemo līdz nākamajai sezonai. Pēc būtības nav nekādu saprātīgu šķēršļu, kāpēc šo auto neizmantot gan meža, gan Ādažu māju sargāšanai no uguns. Vienīgi jāvienojas par kopīgu izmaksu segšanu un jācer, ka šādu sadarbību par nosodāmu neatzīs Valsts kontrole. Meža dienesta priekšnieks Andis Krēsliņš pašlaik apsver ādažnieku ierosinājumu, taisīšot tāmi. Ja viņš atteiktos, tad nākamais sarunu partneris būtu armija, kurai arī ir savs ugunsdzēsības auto – militārā poligona drošībai. «Resursi uguns dzēšanai ir, taču pārmērīga resorisma dēļ tie netiek izmantoti. Un tas ir stulbi!» saka mērs. «Valsts taču mums ir viena!» Ja Ādažiem izdosies pārvarēt birokrātijas šķēršļus un ieviest jaunu shēmu iedzīvotāju ugunsdrošības garantēšanā, pamudinot sadarboties dažādas institūcijas, tad piemēru no viņiem varēs ņemt arī citas pašvaldības.