Rīgas konferences 2013 noslēguma diskusijā Latvija tika uzteikta kā labs piemērs, kā pārvarēt krīzi, norādot – ja citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis rīkotos tāpat, tad tā būtu daudz labākā situācijā.
Izskanēja arī mudinājums Rietumiem mācīties no Austrumeiropas valstīm, kuras nereti tiekot novērtētas par zemu.
Noslēguma diskusijā Kādas ir ES stratēģiskās perspektīvas?, kurā piedalījās Igaunijas prezidents Tomass Hendrikss Ilvess, Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts un ASV eksperte ārlietu jautājumos Selesta Valandere, izskanēja visai kritiski vārdi attiecībā uz ES stratēģisko plānu īstenošanu. Viss esot labi, kad tiek veidoti plāni, bet – kad tie jāpilda, rodas problēmas, norādīja R. Sikorskis, piebilstot – ja visi izpildītu plānus tā, ka to darījusi Latvija, tad ES būtu krietni labākā stāvoklī nekā tagad. Viņaprāt, Austrumeiropas valstis var būt piemērs, kā atkopties pēc totalitāra režīma sabrukuma un «kā pasniegt labas demokrātijas stundas». Viņš kā galvenos ES spēka punktus minēja lielāko pasaules tirgu, kā arī to, ka «kaimiņi un stratēģiskie partneri no mums nebaidās, bet gan vēlas mums pievienoties».
Visai skarbs savos izteicienos bija Igaunijas prezidents. Viņš pauda, ka ES dalībvalstis melo, apgalvodamas, ka ir gatavas īstenot kopēju stratēģiju, jo realitāte rāda pretējo. To var nosaukt par sava veida vietējo valdību krīzi, kas noved pie tā, ka vieni pilda ES noteikumus, bet citi – ne. Tas viss var radīt nopietnas grūtības, brīdināja T. H. Ilvess, piebilstot, ka ES integrācijas ziņā esot turpat, kur ASV pirms aptuveni 200 gadiem. Igaunijas prezidents arī vērsa uzmanību uz ES bezdarbību tad, kad jāaizstāv savas dalībvalstis. Piemēram, tā nekā nav reaģējusi uz draudiem, ko nesen izteica Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis, paziņojot, ka jāokupē Baltijas valstis.
Savukārt S. Valandere aicināja ES vairāk uzņemties globālo vadību, rīkoties savstarpēji saliedētāk un aktīvi veidot partnerattiecības ar ASV.
Diskusijas vadītāja, Vācijas laikraksta Die Zeit korespondente Petra Pinclere vairākkārt mēģināja uzsākt diskusiju par Sīrijas jautājumu, taču dalībnieki bija visai atturīgi. Viņi gan atzina, ka abējādi – gan iesaistoties konfliktā, gan neiesaistoties – var rasties problēmas. Vilcināšanās pat esot atbalstāma, jo rūpīgi jāpārbauda visi pierādījumi, jāizvērtē sekas, nevis – vispirms jādara, bet pēc tam jāplāta rokas par notikušo. R. Sikorskis vaicāja – vai tiešām esot vēlme atkārtot to, kas savulaik notika Irākā, kur «plūda asinis». Jārēķinās arī ar to, kas notiks pēc tam. K. Bilts kā piemēru minēja Kosovu, kur vēl 15 gadus pēc starptautisko spēku iejaukšanās miera nav un tur joprojām uzturas NATO un partnervalstu bruņotie spēki. Arī Irākas gadījumā situācija bijusi sliktāka nekā Sīrijā, bet daudzi bijuši pret iejaukšanos. Viņš norādīja, ka šajā jautājumā vēl esot gaidāmas lielas debates. S. Valandere gan pauda pārliecību, ka Sīrijas gadījumā ir jāreaģē, jo ir skaidri pierādījumi par ķīmisko ieroču lietošanu.