Kultūras ierakumos atkal dārd smagā artilērija. Pēdējo gadu kaislībām bagātākais seriāls – kultūras ministre Žaneta Jaunzeme Grende pret Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktoru Andreju Žagaru – pagājušās nedēļas nogalē ieguvis skaļu turpinājumu pēc tam, kad uz LNO valdi izsludinātajā konkursā šajā valdē neatradās vieta Andrejam Žagaram.
Karstas ziņas
Šonedēļ karstas ziņas sekoja cita citai. Vispirms vadīt LNO valdi atteicās konkursā, iespējams, uzvarējušais (LNO) direktora padomnieks muzikālajos jautājumos Arturs Maskats. Tad ziņu aģentūrās parādījās vēsts, ka LNO pārmet ministrei labas pārvaldības principa ignorēšanu valdes locekļu izvēlē. Vakardienas laikā cits pēc cita tika publiskoti atbalsta vēstījumi Andrejam Žagaram, ko pauda operzvaigznes Kristīne Opolais, Aleksandrs Antoņenko, Egīls Siliņš, LNO vadošās solistes Liene Kinča, Ilona Bagele, Inga Šļubovska, Igaunijas Nacionālās operas direktors Aivars Mae, Maskavas Lielā teātra Jauno dziedātāju studijas vadītājs Dmitrijs Vdovins, aģentūras HollanderCalix vadītāji Ariane HolendereKaliksa un Adrians Holenders. Savukārt pretējais viedoklis tika pausts kultūras ministres intervijā TV raidījumam Rīta panorāma – valsts nevarot ik pa brīdim glābt operas namu no bankrota. Pēc tam viņa uzstājās arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, pirmā informācija no turienes interneta portālu materiālos aizgāja ar skanīgiem virsrakstiem, piemēram, «Skandāls ap LNO jauno valdi ir Žagara ālēšanās, apgalvo kultūras ministre».
Fakti nesakrīt
To, ka pušu argumentācija ir emocionāla un nereti pretrunīga, labi pierāda ziņas, kas cita citu apgāž. Kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende vismaz sākotnēji apgalvoja, ka savu lēmumu pieņēmusi tāpēc, ka LNO arodbiedrības ir pret Andreja Žagara kandidatūru. Šo faktu viņa pamato ar to, ka saņēmusi attiecīgu vēstuli. Diemžēl LNO arodbiedrību vēstules mēdz būt tendenciozas, to mediju vide pārliecinājās jau pirms kādiem gadiem, kad publiskajā telpā parādījās it kā sensacionāls materiāls, kas ātri vien izčākstēja, jo tik vien izrādījās, kā naivi interpretēta oficiālā Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapas oficiālā informācija.
Arī tagad LNO vadošās solistes apgalvo pretējo ministrei – nebūt nav tā, ka visa opera esot pret Žagaru. «Vai cilvēks, kurš pārstāv neatkarīgās arodbiedrības, var un drīkst paust visa kolektīva noskaņojumu?» vaicā soliste Liene Kinča. Diemžēl mediju telpā nav arodbiedrību vēstules oriģināla, ceļo vien kopija, ko parakstījuši divi – LNO skatuves mākslinieku neatkarīgās arodbiedrības valdes priekšsēdētāja M. ĻūļaFrankēvica un LNO simfoniskā orķestra mākslinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs A. Grunde. Trīs pārējās operas arodbiedrības te neparādās, nekur netiek skaidrots, vai šis viedoklis uzskatāms par pilntiesīgu abu arodbiedrību pilnsapulces lēmumu vai ir divu tās autoru privāts viedoklis.
LNO Juridiskās un personāla daļas vadītāja Beata Galzone Neatkarīgajai stāsta: «Neesmu guvusi pārliecību, ka pirms šīs vēstules sastādīšanas šo arodbiedrību biedri būtu aicināti uz sapulci izteikties un tas ir bijis kopsapulcē pieņemts lēmums. Šīs divas arodbiedrības nepārstāv visa LNO kolektīva viedokli. Mūsu kolektīvs darba specifikas dēļ ir sadalījies – ir arī baleta arodbiedrība, kora un solistu arodbiedrība un tehnisko darbinieku arodbiedrība. Reāli iznāk, ka tikai divu arodbiedrību priekšstāvji ar savu parakstu ir izteikuši ministrei lūgumu neatbalstīt Andreja Žagara iecelšanu jaunajā valdē.»
Žagars mierīgs
«Saskaņā ar likumu es joprojām vadu operu līdz brīdim, kamēr darbu sāks jaunais valdes priekšsēdētājs,» Neatkarīgajai telefoniski skaidro Andrejs Žagars, motivējot savu rīcību ar to, ka nedrīkst pamest LNO likteņa varā tik atbildīgā brīdī, kad tiek risināti svarīgi jautājumi. Sarunā viņš uz jautājumiem atbild ļoti mierīgi un ar argumentiem, neizsakot nekādus slidenus apgalvojumus, kas vakardienas laikā nāca no ministres puses. Viņš noraida arī pārmetumus, ka LNO neprasmīgi apsaimniekota, jo pēdējā gadā tā darbojusies ar peļņu, saņēmusi pozitīvu starptautiska audita rezultātu.
Vaicāts par nākotnes izredzēm, Andrejs Žagars atbild: «Ja būs vēl viens konkurss, mēs ar Arturu Maskatu kandidēsim vēlreiz. Mūsu absolūtā pārliecība ir tā, ka mums ir gan vajadzīgā intelektuālā kapacitāte, gan praktiskā pieredze. Esam autori trīs gadu mākslinieciskajai programmai. Tā ir sasaistīta ar līgumiem, vienošanās protokoliem un attiecas uz visiem notikumiem 2013. gada nogalē, 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, un 2015. gadā, kad Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Mēs abi jūtam atbildību ne tikai kā amatpersonas, bet arī tīri personiski pret visām tām ārzemju struktūrām un māksliniekiem, kas šajos pasākumos ir iesaistīti.»
Kamēr amatpersonas strīdas, tikmēr sociālajos tīklos un interneta komentāros virmo pretēji viedokļi. Andreja Žagara atbalstītāju pulks pēdējās dienās jūtami pieaug, neklusē arī Žanetas JaunzemesGrendes fani, tomēr LNO vadības jautājums nudien nav jāizlemj interneta balsojumā. Savu viedokli te būtu jāpauž arī tiem ekspertiem, kuri vērtēja jaunās valdes kandidātus, jo no publiskās polemikas patiesi nevar saprast, kas ir, piemēram, noslēpumainais trešais valdes priekšsēdētāja kandidāts un kāpēc eksperti būtu likuši trim pretendentiem vienādu punktu skaistu. Tāpat LNO vadības meklējumiem nevajadzētu kļūt par seriālu, kas grauj ne vien konkrētas Latvijas kultūras iestādes, bet arī visas latviešu kultūras publisko tēlu un prestižu.
***
VIEDOKLIS
Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes skaidrojums, ko viņa pauda Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā:
– Jāteic, ka pretendenti, ko izvēlējāmies valdes locekļu amatam, savās prezentācijās ļoti rūpīgi bija analizējuši skaitļus, gan arī piedāvājuši nopietnu redzējumu, kā izvest operu «uz ielas», tas ir, paplašināt tās darbības lauku, ne tikai attīstot to kā elitāru vietu. Domāju, ka šādi cilvēki būtu labs ieguvums operas attīstībai, finansiālās stabilitātes nodrošināšanai. Gribu atgādināt, ka 2011. gada nogalē un 2012. gada sākumā opera bija tuvu maksātnespējai ar vairāk nekā pusmiljonu latu lielu caurumu. Parādu vajadzēja nosegt, un to arī izdarīja – uz citu kultūras iestāžu rēķina.
Savukārt kā vadītāju gribējām redzēt šo jomu labi pārzinošo Arturu Maskatu, kurš sākotnēji arī apstiprināja savu gatavību strādāt valdē bez Andreja Žagara. Pret pašreizējā direktora iekļaušanu valdē iebilda arodbiedrība, uzsverot, ka viņš neprot komunicēt ar darbiniekiem. Tā vietā mēs piedāvājām viņam kļūt par padomnieku. Šāds, atvieglots, darba režīms ļaus viņam pabeigt šeit iesāktos projektus, kā arī mierīgi nodarboties ar režiju ārzemēs, un neviens neciestu no tā, ka viņš 200 dienu gadā nav sastopams šeit. Tā tiešām līdz šim bijusi problēma, un pat tad, kad es nesen aicināju viņu uz sarunām, direktors, izrādījās, nav Latvijā. Ir tomēr liela atšķirība starp to, vai esi privāta vai valsts uzņēmuma vadītājs, un viņš nav gatavs strādāt komandā. Nu nevar valsts uzņēmuma valdes priekšsēdētājs būt tāds, kas nav ne tikai pieejams darbavietā, bet neievēro finanšu disciplīnu un gadiem nespēj komunicēt ar darbiniekiem, tikai ar dažām zvaigznēm. Pieprasījums pēc vietas valdē – tā, manuprāt, no Andreja Žagara puses ir tikai tāda ālēšanās.
Runājot par tālāko notikumu attīstību, viens no variantiem būtu – operas valdes vadītāja vietu piedāvāt trešajam pretendentam, kura vārdu negribētu atklāt, vai arī rīkot atkārtotu konkursu uz mākslinieciskā vadītāja vietu.