Pēc trauksmainajiem ziemas notikumiem dzīve Līgatnes dabas takās iegriezusies rāmākās sliedēs. Zvēri izbauda dāsno vasaru, bērneļi ar vecākiem raugās dabā – runājas ar lāceni Ilzīti, pļāpīgo mežacūku Mūsu, jau krietni paaugušos alnēnu Fredi, mēģina zaļajās lapās ieraudzīt rudu lūšu ģimenīti, bolās uz pūcēm.
Šai mazajai sabiedrībai, kas pilda tik svarīgo vides izglītības funkciju, ir, kur augt un attīstīties. Un ne tikai bagātinoties ar jauniem iemītniekiem (kādreiz taču te mita arī vilki un sumbri). Slavenās zvēru kopējas Velgas Vītolas lielais sapnis ir savvaļas dzīvnieku rehabilitācija.
Te Līgatnē – rehabilitācijas centrā – nonāktu zvēri, kas cietuši saskarsmē ar cilvēku un viņa izgudrojumiem, piemēram, mašīnām un ieročiem. Tie, kam sugas brāļi, konkurenti vai slikti gēni pāri nodarījuši. Kurš atkoptos, tiktu palaists brīvībā, kuram rūpes būtu nepieciešamas arī turpmāk – paliktu uz dzīvi Līgatnes takās, ar saviem dzīvesstāstiem mācot cilvēkbērniem saudzēt un lolot dabu. Šī ir brīnišķīga ideja, kas pat neprasītu milzīgus tēriņus. Teritorija ir pietiekami plaša, lai te uzbūvētu jaunus voljērus. Protams, pastiprinājums būtu nepieciešams darbinieku komandā, kas pašlaik ir samazināta līdz minimumam – divas zvēru kopējas un vīrs ar zelta rokām visiem darbiem. Pastāvīgi uz vietas būtu nepieciešams arī veterinārārsts, kurš tagad pieejams pēc izsaukuma. Tomēr pirms lielāku plānu kalšanas Līgatnes dabas takām būtu jāsaņem drošības garantijas par pastāvēšanu nākotnē. Un te runa nav tikai par naudu. Izrādās, vides un aizsardzības ministrs Edmunds Sprūdžs joprojām nav atmetis trako ideju par dabas taku nodošanu privātā apsaimniekošanā. Viens šāds finanšu eksperiments pērn jau piedzīvoja izgāšanos. Ne velti Latvijas zoodārzu vadītāji un citi vides jomas profesionāļi ir pārliecināti – šāds objekts bez valsts atbalsta nevar pastāvēt, jo pelnīt ar «visai sabiedrībai pieejamu vides izziņas funkciju» nevar. Tāpēc Līgatnes dabas taku atdošana kādu nezināmu biznesmeņu rīcībā nav pieļaujama. Par šīs fiksās idejas dzīvotspēju acīmredzot šaubās arī ministrijas funkcionāri. Konkursa nolikums jau sen kā gatavs, tomēr saturs netiek publiskots. Tā vietā ministrija valdībā jau sākusi sarunas par pastāvīgu finansējumu dabas takām – nepieciešami 115 tūkstoši nākamgad un tāpat arī tālāk uz priekšu. Dabas takām vajadzīgi nevis kārtējie eksperimenti, bet stabilitāte.
Īstermiņā nauda no valdības neparedzēto gadījumu fonda ir nodzēsusi iepriekšējā privātā apsaimniekotāja atstāto finanšu ugunsgrēku un daļēji arī darbinieku satraukumu. Ja izpaliks būvnieku tradicionālie kašķi par konkursa rezultātiem, lāču vīri Puika un Mikus vēl šogad varēs iznākt jaunajā pastaigu voljērā, bet apmeklētāji beidzot ieraudzīs stāsta galvenos varoņus. Pērn visa Latvija sekoja līdzi notikumiem Līgatnes takās. Tam, kā aizbēga lācene Made. Kā citi lāči tika aizvesti trimdā, lai pēc vairākiem mēnešiem atkal atgrieztos jaunās mājās.
Tagad aiz mājas restotā žoga pa gabalu redzami vien Puikas un Mikus resnie dupši. Rolands Auziņš no Dabas aizsardzības pārvaldes stāsta, ka voljēra projekts ir gatavs, konkursa pieteikumi atvērti. Žogus ap lāču māju – vienu tās iemītniekiem, otru cilvēkiem – vēlas būvēt piecas firmas. Savukārt plūdu pārrauto ceļu remontēt pieteikušies trīs komersanti. Nauda esot jāapgūst līdz gada beigām. Apstākļi celtniecībai sarežģīti – jābūvējas mežā, vēlā rudenī. Iekšējais žogs būs kapitāla būve ar pamatīgām dzelzsbetona pēdām. Tāds pats kā lācenes Ilzītes voljēram. Taču vienalga kādi apstākļi, ir jāpagūst. «Es domāju, ka to var izdarīt!» spriež R. Auziņš.
Biļešu sistēma Līgatnes takās pagaidām nav atjaunota. Valdība attiecīgus noteikumus pieņēmusi, taču ar domu, ka līdzdalības maksa no apmeklētājiem tiks prasīta nevis latos un santīmos, bet jau eiro un centos. Tātad no nākamā gada.
Visvisādu lielāku un mazāku vajadzību netrūkst jau pašlaik, te voljērs jāpielabo, te lapsai jauna barotava – lai kraukļi ēdienu nezog. Tāpēc tiek cerēts uz ziedojumiem. Lācenes Ilzītes māja un voljērs būvēti pirms gadiem desmit, un, kā smej viņas kopēja V. Vītola, «vajadzīgs eiroremonts». Lai no dzīvespriecīgās lācenes pasargātu teritorijā augošos kokus, jāatjauno elektriskā gana sistēma. Mājai jāatjauno lūkas un vinčas. Pa perimetru jāuztaisa ceļš, lai var tikt ar tehniku klāt. Un tāpat arī jāapdarina žoga apakša tā, lai pie Ilzītes iekšā netiek apakšīrnieki – savvaļas lapsas un jenoti, kuri ļoti veiksmīgi apguvuši lācenes ēdināšanas grafiku. Šovasar viņas barības silē bija pamanījies ielīst pat ezis. «Mans lācis taču to nevar pārdzīvot un, protams, arī ziemā tāpēc nevar aiziet pagulēt!»
Bet tagad līdz ziemai vēl tālu, un, dzirdot Velgas balsi, lācene tūliņ pat ir klāt. Rūc kaut ko Velgai vien saprotamu. Arī pārējie dzīvnieki labi pazīst savu kopēju. Papļāpāt žogmalā atnāk gan rukšu pāris Ansis un Grieta, gan alnēns Fredis. Zem lapām ziņkārīgi tup lūsis. Velga nav tikai lāču mamma. Viņa ir mamma katram no pussimta Līgatnes dabas taku dzīvnieku. Un viņa zina, kas katram vajadzīgs. Tāpēc jau zvēri te ir veseli un jūtas labi. Stirnai nesen piedzima spēcīgs dvīņu pāris, tātad viss ir kārtībā.
Te tiešām ir īstā vieta, kur nolīdzināt cilvēku parādu dabai un ierīkot meža zvēru dziednīcu. Velga zina, ko runā, un viņai piekrīt arī Vidzemes reģionālās administrācijas direktors R. Auziņš: «Dabas takas var un vajag attīstīt, tikai jādod tā iespēja naudas izteiksmē!» Tas jau attiecas uz maka turētājiem ministrijās. Savukārt skolasbērniem un citiem dabas taku labvēļiem jābūt darba gatavībā – drīz jāsāk vākt zīles, jo to Līgatnes dabas taku iemītnieku ēdienkartē nekad nav par daudz.