«Baltijas valstu vienotība vairs nav tik eiforiska, kāda tā bija agrāk, taču tā ir saglabājusi kopīgo apjausmu, un viens no tās elementiem ir briesmu izjūta sakarā ar atkarību no enerģijas avotiem Krievijā. Ja mēs nespēsim vienoties par atomelektrostacijas celtniecības nepieciešamību vai dzelzceļa Tallina–Berlīne celtniecību, tad vienotība, kāda tā bija 1989. gada 23. augustā, paliks vien kā muzeja eksponāts. Baltijas valstu vienotība ir jāpierāda ar darbiem! Taču, ja būs reāls valstiskās drošības apdraudējums, tad, domāju, būs vienotība kā kādreiz barikāžu laikā. Uz to mēs esam spējīgi,» uzskata vēsturnieks Ritvars Jansons.
Vienotības paraugstunda
Baltijas valstu cilvēki tiešām spēja sadoties rokās gan simboliski, gan gluži reāli 1989. gada 23. augustā, kad notika leģendārā akcija Baltijas ceļš, kas nu iekļauta UNESCO programmas Pasaules atmiņa starptautiskajā reģistrā. UNESCO ekspertu padomes sanāksme notika 2009. gadā Bridžtaunā Barbadosā, kur šo faktu apstiprināja starptautiska ekspertu padome. Baltijas valstu kopīgi sagatavotā nominācija Baltijas ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības UNESCO starptautiskajam reģistram tika iesniegta 2008. gadā, un tajā apkopota virkne materiālu, kas liecina par 1989. gada 23. augusta notikumiem Baltijā – tie bija dokumenti, fotogrāfijas, video un citas dokumentāras liecības, kas stāsta par šīs akcijas sagatavošanu, norisi un rezultātiem.
Baltijas ceļš bija patiess un emocionāls notikums, kādus pasaules vēsturē faktiski grūti atrast: aptuveni divi miljoni cilvēku sadevās rokās 600 kilometru garā ceļa posmā no Tallinas caur Rīgu līdz pat Viļņai, lai pievērstu pasaules uzmanību dramatiskajiem vēstures notikumiem, kuros cietušas Baltijas valstis. Baltijas ceļš notika tieši 50 gadus pēc Molotova Ribentropa pakta parakstīšanas 1939. gada 23. augustā, kad PSRS un Vācija sadalīja ietekmes sfēras, nolemjot pakļaut un iznīcināt neatkarīgas valstis.
Baltijas ceļš bija triju tautu un valstu vienotības paraugstunda. Patriotisma un ticības paraugstunda, kurā ikviens sevī loloja pārliecību, ka emocijas, kas virmoja ikvienā dzīvās ķēdes posmā, materializēsies brīvības realitātē. Un vēl bija cerība, ka vienotība, kas valdīja 1989. gada 23. augustā, nebeigsies nedz nākamajā dienā, nedz pēc gada, nedz pēc divdesmit gadiem. Taču visu laiku dzīvot uz viļņa virsotnes nav iespējams, un šobrīd triju Baltijas valstu vienotība, šķiet, ir tikai iedomāta parādība, jo katrai valstij ir savas ekonomiskās un politiskās intereses, kuru paudēji ne vienmēr skatās vienā virzienā. Drīzāk jau pretējos. Un, iespējams, tikai kopīgs ārējs apdraudējums var kaut kādā veidā atkārtoti vienot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas, turklāt šāda vienošanās vairs neizpaustos tik emocionāli kā pirms 22 gadiem – tā vairāk būtu pragmatiska un izsvērta rīcība kopīgu mērķu labad.
Muzeja eksponāts?
Bet jāpalūkojas, kas tad īsti noticis šajos 22 gados.
Savulaik, astoņdesmito gadu beigās, triju Baltijas valstu vienots mērķis bija vienota Baltijas valstu tirgus radīšana, tika izveidotas vismaz 20 kopīgas darba grupas privatizācijas, enerģētikas un citos jautājumos. Sadarbības līgumi bira kā no pārpilnības raga. Taču daudzas idejas palika tikai ideju līmenī, un Lietuva bija pirmā, kas paziņoja, ka ies savu ceļu. Līdz tam bija pat doma veidot triju Baltijas valstu ūniju, taču šī ideja izčākstēja, jo tika izvirzīts cits mērķis – iestāšanās Eiropas ūnijā. Tika noslēgts Baltijas brīvās tirdzniecības līgums, taču katra valsts bija ieinteresēta pasargāt savu tirgu, tāpēc pamanījās šo līgumu neievērot: izcēlās piena, cūku, olu kari. Latvieši ar lietuviešiem cīnījās arī reņģu karos jūras robežu strīda dēļ, un latviešu zvejnieki ilgi turēja dusmu uz savu valdību, ka tās neizlēmības dēļ bija samazinātas iespējas zvejot reņģes Baltijas jūrā.
Arī ar Igauniju nevedās nekāda sirsnīgā draudzība: no valstu desmitnieka, kas pieteicās iestājai Eiropas Savienībā, Latvija ekonomiskā stāvokļa ziņā atradās pēdējā vietā, bet Igaunija – visām priekšā. Igauņiem vairs ne visai gribējās draudzēties ar astē gājējiem. Un tomēr arī šajā situācijā bija labums: Igaunija kļuva par savveida paraugu un vilcējspēku abām pārējām Baltijas valstīm.
Protams, vēlāk bija arī kopīgi pozitīvi momenti, un dalība gan ES, gan NATO vienoja trīs valstis vēl nebijušā sadarbībā: Tartu tika izveidota Baltijas aizsardzības koledža. 1995. gadā dzima BALTBAT – trīs Baltijas valstu militārais projekts ar nolūku izveidot internacionālu bataljonu, kurš būtu spējīgs piedalīties miera uzturēšanas operācijās. Sākot ar 1996. gadu, bataljona karavīri piedalījās miera uzturēšanas misijās Dienvidslāvijā, un viņi bija sagatavoti šādu misiju veikšanai arī cituviet. Kaut arī bataljons bija sasniedzis augstu militārās sagatavotības līmeni, tas tika likvidēts 2000. gadā,
pamatojot šo soli ar «BALTBAT reorganizāciju». Bataljons savulaik tika radīts kopīgu ārēju, ne iekšēju interešu dēļ, jo integrēšanās Rietumu militārajās struktūrās bija svarīga ārēja apdraudējuma dēļ, un katrai valstij bija svarīga investīciju drošība.
Militārais piesitiens šķita viens no svarīgākajiem triju valstu sadarbībā, jo tas nepastarpināti tika saistīts ar patriotismu. «Ja tagad atkārtotos tas pats, kas notika astoņdesmito gadu beigās, ja tagad būtu kas līdzīgs Atmodai, vienotība parādītos. Taču patlaban katra valsts aizstāv savas ekonomiskās intereses, ne īpaši rēķinoties ar pārējiem partneriem. Un tomēr cilvēciska vēlme būt kopā saliedē. Protams, visvairāk saliedē cīņa pret kopīgu ienaidnieku, un politiķi pieprot to atrast, tā ir nenovēršama patiesība. Bet nedomāju, ka Baltijas valstu un pašu latviešu vienotības pamats – patriotisms – būtu pagalam. Tas ir mūsu gēnos, tas tikai jāaktivizē,» uzskata zinātnieks Ivars Kalviņš, un viņa teiktais vieš zināmu optimismu.
Sākotnēji trīs Baltijas valstis runāja par kopīgas ārpolitikas iespējamību, taču arī tā izrādījās tikai runāšana. Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvija gan Lietuvas, gan Igaunijas acīs ir vārgākais posms attiecībās ar Krieviju. Var salīdzināt, kāda bija Igaunijas pašcieņa un gudra nogaidīšana robežjautājumu risināšanā ar Krieviju, savukārt – cik ziepjaina bija Latvijas varturu līšana, risinot «sarunas» ar Krievijas politiskajiem šantāžistiem. Tieši tāpat uzvedās arī prezidente Vaira VīķeFreiberga, ierodoties Maskavā 2005. gada 9. maijā, lai piedalītos tā dēvētās uzvaras dienas svinībās, kamēr Igaunijas un Lietuvas prezidenti atteicās doties uz Maskavu. Vaira VīķeFreiberga – atšķirībā no abiem pārējiem prezidentiem – bija piemirsusi, ka PSRS uzvara Otrajā pasaules karā bija Baltijas valstu paverdzināšanas un okupācijas turpinājums. Tikpat iespaidīga bija «vienotība», kad Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ierosināja Baltijas valstīm kopīgi pieprasīt no Krievijas kompensāciju par zaudējumiem, ko tā radījusi padomju okupācijas laikā.
2007. gadā, kad Tallinā tika demontēts un pārvietots tā dēvētais bronzas Aļoša – piemineklis padomju karavīriem, izcēlās politisks skandāls starp Igauniju un Krieviju, kura ugunskurā malku piemeta ne tikai vietējie krievvalodīgie migranti, bet arī Krievijas kiberbandīti, uzbrūkot Igaunijas valsts institūciju mājaslapām. Brīdī, kad Latvijas parlamentāriešiem vajadzēja iestāties par Igauniju, tās politisko, ekonomisko un kibertelpas drošību, mūsu bāleliņi savu vārgo atbalstu novilcināja tiktāl, ka tam vairs nebija itin nekādas jēgas, un šī vilcināšanās acīmredzami bija radusies, piesargājoties no tā, «ko par to teiks Krievija». Pēc šiem notikumiem Baltijas valstu tā dēvēto vienotību, kuru nu varēja sākt uzskatīt vien par muzeja eksponātu, komentēja britu laikraksts The Economist, rakstot, ka «starp Rietumiem un Krieviju notiek jauns aukstais karš, kuru Rietumi jau zaudē tieši Latvijā».
Treknu punktu «vienotības» teikumam pielika mūsu valsts galva Valdis Zatlers, kurš vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem 2008. gada augustā neaizlidoja uz Tbilisi, lai paustu solidaritāti Gruzijas tautai, kas smagi cieta Krievijas uzbrukumā. Iemesls – visai triviāls: prezidenta kungam tajā brīdī vajadzēja atrasties Pekinas olimpiskajās spēlēs, nu kāda tur vēl Gruzija… Tajā pašā laikā Lietuvas un Igaunijas prezidenti, kā arī daudzu citu pasaules valstu līderi neapmeklēja Pekinas olimpiskās spēles, paužot solidaritāti Tibetai tās neatkarības centienos.
Jauna forma
Savulaik bijušais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs teica, ka kopīga Baltijas valstīm ir tikai negatīvā pieredze. Līdztekus tam Tomass Hendriks Ilvess, vēl būdams Igaunijas ārlietu ministrs, apgalvoja, ka «Igaunijas identitāte ir piederīga valstu lokam, kas stiepjas no Lielbritānijas cauri Skandināvijai, noslēdzoties Igaunijā», bet attiecībā uz dienvidu kaimiņiem Latvija savulaik novēroja Lietuvas tiekšanos uz Polijas pusi.
Un tomēr gribas uz to paraudzīties arī pozitīvā gaismā: ja reiz ir bijuši sadarbības centieni, kas vainagojušies panākumiem, tas nozīmē, ka iespējama arī vienotība. 2011. gada februārī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite intervijā laikrakstam Diena pārliecinoši teica, ka «Baltijas vienotība neizzūd, bet pārtop jaunā formā». Viņa piebilda: «Notiek dabisks process, kurā šī kādreizējā vienotība pārveidojas jaunā formā. Tas pat nav iespējams – saglabāt tā laika vienotību šodien, jo tolaik mūs vienoja draudi tapt iznīcinātiem, kā arī ekonomiskās blokādes draudi. Šodien mūsu vienotība ir globālāka, daudzpusīgāka, mūs vieno Eiropas Savienība un NATO. Tā ir nozīmīgāka vienotības forma.»
Šobrīd gan nedzird vienotības un kopīgu mērķu aktīvu pieminēšanu nedz no Latvijas, ne Lietuvas, ne Igaunijas puses. Un tomēr cerības nemirst. Uz tām mazliet sentimentāli un rezignēti lūkojas komponists Imants Kalniņš: «Vienotība šodien ir kas cits… Tā ir pie varas. Toreiz, 1989. gada 23. augustā, bija īstā vienotība. Kas noticis ar cilvēkiem? Ne ar visiem, to es nevaru apgalvot. Kas ir izdarīts ar vienotību? Tās vairs nav. Vainot var tos, kuriem bija uzticēts sargāt vienotību. Neviens nav šo uzticību attaisnojis. Jā, arī es biju starp viņiem, kam tas bija uzticēts, bet es reāli neizmantoju varu, jo biju parlamenta deputāts, nevis izpildvaras pārstāvis. Taču atbildību no sevis nenoņemu. Vai ir cerības, ka vienotība reiz atjaunosies? Domāju, ka jā: kas gan būtu dzīve, ja tajā nebūtu cerību?»
***
Kas jums bija Baltijas ceļš toreiz un tagad?
Jānis PETERS, dzejnieks:
– Baltijas ceļš ir psiholoģiski mūžīgs. Hrestomātiski mūžīgs jēdziens ir Baltijas valstis. Vismaz 20. gadsimtā mums ir bijis līdzīgs liktenis – valstiskuma proklamēšana uz impērijas drupām pēc Pirmā pasaules kara. Īpaši uzvara Cēsu kaujā, kurā kopējiem spēkiem latvieši un igauņi padzina no mūsu teritorijām landesvēru. Igaunija vēl šodien to svin kā Uzvaras dienu. Valstiskuma atjaunošana ir līdzīga – gan vienlaicīga tautas kustību nodibināšana, gan valstiskuma atjaunošana, Arī tagad – uzņemšana ANO, ES, NATO, ceļš uz eirozonu. Ja starp valdībām mēdz pastāvēt pretrunas, tad starp valstīm nekad. Tautas attiecības stāv pāri valdībām. Kad esam Lietuvā un Igaunijā, mums nav ārzemju vai svešinieku sajūtas. Tur mēs esam mājās.
Ojārs SPĀRĪTIS, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:
– Šim notikumam bija simboliska nozīme, bet tagad tā ir skaista vēsturiska atmiņa par vienotu ķēdi, kas pirms 22 gadiem caurvija Baltijas valstis. Tas bija veids, kā paust jaunu politisku vērtību prasības, un šāds pasākums tiešām konsolidēja trīs tautas. Emocionālā līmenī šī saikne ir palikusi, un ar to viss ir kārtībā – par to pats esmu pārliecinājies. Taču valstiskā līmenī (zinātnē, ekonomikā, ārpolitikā) šī sinerģija ir atšķirīga. Nespēju pat īsti atbildēt, kāpēc tā noticis un kāpēc neizdodas rast šo saikni plašākā mērogā. Diemžēl šis kopības trūkums ir izdevīgs gan Eiropas Savienībai, gan Krievijai, kurai tāds vienots ķīlis būtu pavisam nevēlams.
Ivars CINKUSS, kordiriģents:
– Baltijas ceļš atgādina par to, ko vēlējāmies iegūt. Man nav vilšanās par iznākumu, un esmu pārliecināts, ka Latvija ir gājusi pareizajā virzienā – ceļā uz brīvību. Var jau runāt par veidu, kā tas noticis, taču tas nav mazinājis mērķi.
Nekad neesmu skatījies uz Baltiju kā vienotu tautu kopumu. Pat padomju laikā tās neuzlūkoja kā veselumu. Igaunijas, Lietuvas un Latvijas oficiālā vēsture bija līdzīga, bet tas mūs nepadara līdzīgus. Esam pat gana atšķirīgi, un tā tam arī jābūt. Vienīgi – jāmācās sadzīvot un pieņemt dažādību. Bet pats galvenais – būt vienotiem savos ideālos!
Sandra KALNIETE, Eiroparlamenta deputāte:
– Ne emociju ziņā, ne saturiski nekas attiecībā uz šo notikumu nav mainījies. To joprojām atceramies ar pacēlumu, un to pierādīja pasākums, kad pirms pāris mēnešiem Briselē Eiropas Parlamenta ēkā tika atklāta Baltijas ceļa aleja. Tas izvērtās tiešām par nozīmīgu notikumu. Tā arī bija liecība, ka joprojām visas trīs Baltijas valstis ir vienotas. Par spīti dažbrīd specifiskām interesēm, starptautiskā mērogā esam kopā. To redzējām arī tad, kad Eiropas Savienībā cīnījāmies par taisnīgiem tiešmaksājumiem lauksaimniecībai – kopējās intereses tomēr ļāva pārvarēt domstarpības. Šādos nopietnos brīžos esam parādījuši spēju mobilizēties, un ceru, ka tā notiks arī turpmāk.
Andris BUIĶIS, akadēmiķis:
– Atceros, kā mēs ar sievu meklējām vietu, kur iespraukties ķēdē Brīvības ielā – to izdevās atrast tikai pie VEF. Tā bija milzīga sajūsma – sajūta, ka atgūsim savu valsti.
Tagad sabiedrība ir ļoti noslāņojusies: ir milzīga plaisa starp bagātnieku saujiņu un nabadzīgajiem. Daudzi šobrīd laikam nemaz negribētu iet uz šādu pasākumu. Lai gan pieņemu: ja uzrastos ārējais agresors, tad visas ķildas gaistu un cilvēki spētu būt vienoti. Faktiski jau situācija ir līdzīga kā pagājušā gadsimta 30. gados, kad neizdevās izveidot Baltijas valstu militāro savienību. Tāpat ir robežstrīdi ar Lietuvu un Igauniju, kas pat sevi vairāk postulē kā Ziemeļvalsti, ne Baltijas. Ir viena vaina – mums pietrūkst plašāka skatījuma, spējas paskatīties ārpus savas ierobežotības.
Ilga KREITUSE, vēsturniece:
– Toreiz bija lielas cerības. Katrs centās būt klāt – arī es ar divgadīgu bērnu pie rokas biju tur. Tā bija uzdrošināšanās, pierādījums baltiešu vēlmei neatkārtot 1940. gada notikumus, kas visas trīs valstis pārdeva un iekaroja.
Šobrīd gan esam pazaudējuši Baltijas vienotību, un mēģinājums to atjaunot nav izdevies. Eiropā nav Baltijas ceļa, tur ir atsevišķas valstis. Ja spētu būt kopā, noteikti būtu daudz ietekmīgāks spēks. Paši pie tā esam vainīgi, jo neko neesam darījuši, lai būtu vienojošais spēks, kas tieši Latvija varētu būt. Cilvēkiem arī nav pārliecības, ka šķēršļus var pārvarēt.
Viedokļus apkopojusi Aisma ORUPE