Pētersone: darbs VID nav salda maize
Augustā apstiprināšanai valdībā par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektori pēc Nelijas Jezdakovas aizdomīgi klusās aiziešanas no amata, visticamāk, tiks virzīta līdzšinējā ģenerāldirektora vietniece, Nodokļu kontroles pārvaldes direktore un pašreizējā vadītāja pienākumu izpildītāja Ināra Pētersone.
Neatkarīgā iztaujāja potenciālo VID vadītāju par jaunajām nodokļu iniciatīvām, budžetu, pieteikto karu fiktīvajiem uzņēmumiem un ēnu ekonomikai.
– Uzņēmēju aptaujas (Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēju pētījums), kas tika prezentētas konferencē, kurā jūs arī bijāt, parādīja, ka izplatītākā ir 1–10% ienākumu neuzrādīšana, ko piekopj 41,2% aptaujāto, 12,9% neuzrāda 11–30% ienākumu, 6,3% – 31–50% ienākumu. Uz minimālo nodokļu neuzrādīšanu VID piever acis vai neķeras klāt šiem uzņēmumiem, kamēr lielākas zivis nav izķertas?
– Ar nodokļu nemaksātājiem strādājam, vadoties no riska vadības sistēmas. Sistēmā ir savadīta informācija no visām citām VID rīcībā esošajām datubāzēm, sistēmām, nodokļu maksātāju deklarācijām, citu pārbaužu materiāliem, no citiem valsts reģistriem, un pēc konkrētiem, iepriekš definētiem un pēc nozīmīguma saranžētiem riskiem pēc nodokļu nenomaksas apjoma veidojas saraksts dilstošā secībā, pēc kura tad arī ejam no krējuma gala: no augšas un leju.
Jūs taču labi zināt, kāda ir ēnu ekonomika un nodokļu maksāšanas kultūra daļai mūsu iedzīvotāju! Nodokļu nemaksātāju ir ļoti daudz, melnajā sektorā būtiski mazāk nekā pelēkajā, baltajā, bet ir. Īpaši daudz ir to, kuri kaut kādu daļu legāli vai nelegāli optimizē. Nav normāli, ka gandrīz 40% no visām nodarbinātajām personām uz papīra saņem 200 latu! Mēs zinām, ka, atskaitot nodokļus, nevar par to samaksāt visus maksājumus! Mazāk nekā minimālo algu saņem 25% strādājošo, 5% ir minimālā alga un 8% ir tādi, kas neuzrāda regulārus ienākumus – tā ir riska grupa. Nu, nevar būt, ka cilvēks ir iemanījies no 200 latiem, mīnus nodokļi, samaksāt komunālos un pārējos regulāros maksājumus, bērniem atļaut skoloties! Te mums ir problēma! Bet mēs ļoti labi apzināmies, ka visus nekad nevarēsim izkontrolēt. Tāpēc strādājam ar dažādām metodēm, lai to sērgu, sakni iznīcinātu, mums kopīgi jādomā, kā caur normatīvajiem aktiem stimulēt nodokļu maksātājus. Lai ceļ, lai būvē, sniedz pakalpojumus valsts un pašvaldību uzņēmumiem, piedalās Eiropas projektos tie, kuri samaksā nodokļus! Lai tas ir viens no kritērijiem!
– Cik biezu slāni jūs tādā veidā domājat motivēt? Varbūt tie ir lielākoties vieni un tie paši uzņēmumi, kas piedalās šajos konkursos?
– Tas ir viens no instrumentiem. Ir vēl citi, vēl jādomā par normatīvo regulējumu. Arī nozaru asociācijas ir gatavas iesaistīties un palīdzēt, jo tām jau arī nemaksātāji izkropļo tirgu.
– Tās arī ir atsaucīgas konkrētu gadījumu uzrādīšanā?
– Informē atsevišķos gadījumos, bet tas nenozīmē, ka automātiski, bez pierādījumiem un izvērtēšanas VID var ko iesākt. Mums tomēr arī jāvērtē, kā izmantot savus resursus un lai mūs neievelk tirgus pārdalē.
Bet, lai izmantotu nodokļu nomaksas rādītāju no kaut kāda nozarē reāli esošā atalgojuma, mums valstī pietrūkst statistikas, ar kuru šādu kritēriju publiskajos iepirkumos pamatot. Ekonomikas ministrija ir atteikusies virzīt NACE kodu sakārtošanu, tādēļ FM uzņēmusies nodokļu likumos iestrādāt pamatprincipu nozares noteikšanai, pēc kā iedalīt uzņēmumus – gada pārskatā viņi norādīs pamatdarbības veidu pēc apgrozījuma.
Savulaik publisko iepirkumu likumā viens no kritērijiem pretendēšanai uz pasūtījumu bija vismaz 70% alga no vidējās nozarē, kas bija viens no stimulējošākajiem kritērijiem, bet Satversmes tiesa to atzina par prettiesisku.
– Tas bija pēc vides ministra Edmunda Sprūdža uzņēmuma sūdzības?
– Jā. Bet spriedumā netika pateikts, ka ideja ir norokama. Tā ir pilnveidojama. Precīzāks rādītājs būtu stundas likme, bet to nevarējām piedāvāt, jo nebija šādu datu. Šobrīd, uzņēmumam sniedzot VID atskaites, obligāti jānorāda nostrādātās stundas kādā darbā pēc profesiju klasifikatora.
– Cik lielā mērā ēnu ekonomikas kritums, kas uzrādās dažādās aptaujās, uztverams par dabisku ekonomikas atkopšanās procesu, un cik tur ir VID darbības vai šo stimulējošo mehānismu rezultāts?
– Gan, gan. Apmēram 25% ēnu ekonomika ir ne tikai Latvijā, bet, pēc citiem pētījumiem, arī citās Eiropas valstīs. Ēnu ekonomikas apjomi vēl ir lieli, un mums ir daudz darāmā.
Līdz ar krīzi ēnu ekonomika pieauga, daļa uzņēmēju, neizturot konkurenci, aizgāja pelēkajā zonā un tagad, atveseļojoties, atgriežas baltajā, jo normāls uzņēmējs grib naktī mierīgi gulēt un neuztraukties.
Bet noteikti ēnu ekonomikas kritumā ir arī VID artava. Esam jau iepriekš rosinājuši normatīvās izmaiņas, lai cīnītos ar fiktīvajiem uzņēmumiem, kas bija iegūlušas plauktos, bet tagad ieraudzījušas zaļo gaismu un liek uzņēmējam, kurš vēlas darboties fiktīvajā zonā, baidīties, ka VID piefiksēs, būs nepatikšanas ne tikai kā juridiskai, bet arī kā fiziskai personai. Pērn pieņemta ļoti laba norma, kas ļauj VID rupju pārkāpumu gadījumos – par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, iejaukšanos kases aparātos, par nelegālu nodarbinātību – apturēt uzņēmuma saimniecisko darbību. Tā apturēti jau apmēram 5000 uzņēmumu, nemaz nerunājot par izslēgšanu no PVN maksātāju reģistra. Šī informācija ir pieejama arī labticīgajam nodokļu maksātājam, un viņš ar šo uzņēmumu nedrīkst sadarboties. Pēc mūsu iniciatīvas, ieviesti arī grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas neļauj to uzņēmumu amatpersonām, kuras ar VID nesadarbojas, izvairās no nodokļu maksāšanas, falsificē grāmatvedības datus, dibināt nākamo firmu. VID ir tiesīgs šādai amatpersonai uzlikt liegumu nodarboties ar uzņēmējdarbību līdz trīs gadiem.
– Bet cik efektīvs ir šis instruments, ja arī amatpersonas bijušas fiktīvas, kas, kā tagad izplatītāk, ir nevis bomži, bet, piemēram, Krievijas, Baltkrievijas pilsoņi?
– Jā, pieķērāmies bomžiem, tie sāka aptrūkties, un jau vairāk nekā gadu ir izteikta tendence par uzņēmumu dibinātājiem reģistrēt bijušo padomju republiku pilsoņus, kuri savu mūžu nav pat šķērsojuši robežu. Esam šo problēmu apzinājuši, un TM sadarbībā ar FM jau tiek slīpēta likumu grozījumu redakcija ar prasību citu valstu uzņēmumu amatpersonām atbraukt uz Latviju un Uzņēmumu reģistrā (UR), pie notāra parakstīt pieteikumu.
– Vai tas vienkārši tikai par atvešanas tiesu nesadārdzinās uzņēmuma reģistrēšanu, bet nemainīs tālāko fiktīvās darbības praksi?
– Lielākoties šīs personas mums jau ir apzinātas un veidojas arī fizisko personu melnais saraksts, kuru gribam ļaut izmantot arī UR, lai tam ir iespēja atlikt pārreģistrāciju šajā riska grupā esošajiem uzņēmējiem, kamēr jautājumi tiek atrisināti, vai arī liegt pārreģistrāciju.
– Tas netraucēs politiķu tik slavētajai ātrajai uzņēmumu reģistrācijai, kas palīdz uzdzīt uzņēmējdarbības vides indeksus kā Doing business, par ko valdība sevi slavē, bet kas neļauj laikus identificēt fiktīvos uzņēmumus, veikt pirmsreģistrācijas pārbaudes.
– Galvenais ir atrast līdzsvaru. Esam vienojušies ar TM, ka liekam šo filtru – sarakstu pēc riska pazīmēm, un, ja tas nenostrādā, uzņēmumu un amatpersonas ātri reģistrē, bet ar tiem, kas šajā filtrā jau ir iekrituši un mēģina vēl ko jaunu veidot vai pārreģistrēt, VID uzreiz sāk strādāt un UR atliek reģistrēšanu. Šī shēma nevarētu traucēt godīgiem nodokļu maksātājiem.
Jā, bija absurds, ka priecājāmies, cik daudz un ātri tiek reģistrēti uzņēmumi un šajā rādītājā visos pētījumos paceļamies augšā, savukārt, kad VID sāk skatīties, vai varam viņu reģistrēt kā ar PVN apliekamo personu, kas prasa laiku, atkal indeksos noslīdam lejā. Tas padara neefektīvāku valsts pārvaldi, tērē resursus. Beidzot arī TM un UR ir mūs uzklausījuši un sapratuši, ka tā nav VID, bet gan valsts problēma.
– Dzirdēti stāsti, ka labticīgais uzņēmums sadarbojies ar uzņēmumu, kas uz to brīdi nav bijis melnajā sarakstā, bet pēc tam VID tam piestāda lielu uzrēķinu par kādu darījumu, kas bijis ar pēc tam kaut kādos grēkos pieķertu uzņēmumu.
– VID nav tik melns, kā bieži vien publiskajā telpā tiek stāstīts, turklāt esam nevienlīdzīgās pozīcijās: ikviens mēģina savu darbību vai bezdarbību pozicionēt, kā viņam izdevīgāk, un VID paliek muļķos, jo likums mums liedz klāstīt pierādījumus, kāpēc par vienu vai otru gadījumu kādam uzņēmumam ir kas uzrēķināts. Šobrīd ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas Savienībā nostiprinājies ekonomiskais princips pārākums pār formālo dokumentu noformēšanu. Ja sākam šaubīties, skatāmies pierādījumus, vai darījums ir bijis, arī darījumu ķēdi. Lielākoties ar tiešo darījumu partneri viss ir normāli, bet pēc tam, apakšuzņēmējiem, it sevišķi būvniekiem, sākas fiktīvie darījumi. Lai es varētu tam labticīgajam vai galvenajam uzņēmējam izņemt kādu darījumu ārā no PVN priekšnodokļa, kas viņam nepienākas, jo dokumentos uzrādītais darījums nav noticis, man jāiegūst pierādījumi, ka galvenais uzņēmējs ir organizējis šo ķēdi vai zinājis, ka tā ir izveidota, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Nepietiek ar to, ka varbūt ar muguras smadzenēm jūti fikciju. Ja ir tikai aizdomas, ko nevaram pierādīt, protams, nedrīkstam uzrēķināt. Vadoties no visiem pēdējiem spriedumiem, esam izveidojuši metodisko materiālu un izrunājušies, kā rīkoties gan ar auditoriem, gan metodologiem, gan Juridisko un pirmstiesas strīdu izskatīšanas pārvaldi.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"