Piebaldzēniem jāglābj pēdējā liecība

Pelēkam guļbūves namelim Alauksta ezera krastā ziemā iebrucis jumts, atgādinot vecpiebaldzēniem, ka šis ir viens no pēdējiem hernhūtiešu kustības ziedu laiku lieciniekiem Latvijā.

Kādam šī ticības liecība jāglābj. Tas jāizdara līdz ziemai, taču trūkst padoma – kā. Pārāk daudz ir to, kuriem jāvienojas par kopīgu rīcību: Vecpiebalgas luterāņu draudze, pašvaldība, zemes nomnieks, kultūras pieminekļu sargi un vēl Vecpiebalgas ainavu un kultūrvides aizsardzības biedrība. Cepļu saiešanas nams ir svarīgs visiem, taču skaidrības par tā nākotni, pielietojumu un uzturēšanu trūkst vēl kopš 1989. gada, kad tas pārvests uz Vecpiebalgu no Launkalnes pagasta.

Īstais – autentiskais – Cepļu saiešanas nams 1985. gadā nodega – pēckara gados dievu tajā nelūdza, bet dzēra šņabi. Līdz ar padomju varas sabrukumu, pamostoties kultūrvēsturiskajai atmiņai, piebaldzēni pārveda uz Cepļiem 1870. gadā celto Lieduliešu saiešanas namu. Gandrīz tādu pašu, kāds bija vecais. Un tagad tas kļuvis par vienu no diviem pēdējiem hernhūtiešu laika tautas būvniecības pieminekļiem. Ar apkalumiem, rotātiem siju galiem un neiztrūkstošo sauļoto stabu (koka kolonnu ar bumbu) centrālās telpas vidū. Otrs izdzīvojušais – Mežuļu saiešanas nams – atrodas Brīvdabas muzejā.

Ieskats vēsturē

Galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais stāsta, ka hernhūtiešiem dažādos laika periodos Vidzemē bija apmēram 150 saiešanas namu un, izņemot pašu pirmo, tie visi bija latviešu zemnieku celti. Kā tas noticis, žurnālā Latvijas Architektūra aprakstījis arhitektūras doktors Jānis Lejnieks:

«Vidzemē ap 1740. gadu notika savādas lietas. Muižu krogi kļuva tukšāki, bet ļaudis saticīgāki un laipnāki. Daudzviet zemnieki kopīgiem spēkiem cēla saiešanas jeb saieta namus, lai svētdienās pulcētos uz dievvārdiem, kurus vadīja nevis mācītāji, bet sacītāji jeb tētiņi no pašu vidus. 1729. gadā Rīgā ieradās pirmie hernhūtiešu misionāri, kas savu darbību izvērsa vācu sabiedrībā, bet, pateicoties Rīgas latviešu uzņēmējam Šteinhaueram, jaunā ticība izplatījās arī nevācu vidū.»

Uz tradicionālās baznīcas kundziskā un skarbā fona humānisms, kristīgā mīlestība, sirsnīgums un idejas par vienlīdzību ātri vien rada atsaucību latviešu zemnieku prātos, un saieta nami auga kā sēnes pēc lietus. Lauku amatnieki nemeklēja paraugus vāciešu būvēto muižu un baznīcu formās, viņi smēlās iedvesmu tradicionālajā latviešu būvmākslā.

«Saiešanas namos izpaužas latviešu tautas celtniecības augstākā gara pakāpe,» skaidro vēstures doktors Mārtiņš Kuplais, un tieši tādēļ tik bēdīgi, ka postā iet pēdējais Latvijas ainavā esošais eksemplārs. «Cita tāda objekta vairs nav un nebūs!» Brīvdabas muzejs te pasākt neko nevar, jo ar vienu saiešanas namu ekspozīcijā ir pilnīgi pietiekami, turklāt muzeja misija nav vecu ēku glābšana no bojāejas. Tātad tas jādara pašiem piebaldzēniem. Nule Latvijas Arhitektu savienībā notikusī ieinteresēto pušu sanāksme liecina, ka viņiem šī būve ir svarīga. Taču ap-stākļi, kādos jāvienojas par kopīgu rīcību, ir sarežģīti.

Aprūpētāju daudz un neviena

Cepļu saiešanas nams pieder Vecpiebalgas luterāņu draudzei, taču ar apsaimniekošanu nesokas. Mācītājs Intars Jonītis skaidro, ka draudzei nav ne tādas naudas, nedz arī administratīvās kapacitātes projektu rakstīšanai. Baznīca skatās pašvaldības virzienā – varētu iemainīt īpašumu tai, taču arī pašvaldība nevēlas ieguldīt savu naudu objektā, kam nav saprotama pielietojuma. Acīmredzot pašvaldības skepsi vairo arī fakts, ka zemi ap saiešanas namu baznīca ir iznomājusi vicemēram uzņēmējam Valdim Cīrulim, kurš ezera krastā vēlas veidot tūrisma un atpūtas vietu. Būtu loģiski, ja Cepļu saiešanas nams iekļautos šajā kompleksā – cilvēkiem beidzot būtu iemesls un iespēja ieraudzīt nama glabātās vērtības.

Taču tas, šķiet, nav risinājums, ko vēlas redzēt Vecpiebalgas ainavu un kultūrvides aizsardzības biedrība ar arhitekti Ausmu Skujiņu tās vadībā. Tāpat kā atmodas gados, viņa uztur dzīvu ideju par saiešanas nama atjaunošanu. Toreiz tā funkcija formulēta aptuveni šādi: namam jākalpo par kultūrvietu, veicinot vides un garīgo sakoptību, atgādinot hernhūtisma lomu latviešu tautas garīgajā vēsturē.

Noteikta pagaidu aizsardzība

Pārspīlēti konservatīva pieeja ieceres īstenošanā gan būtu grūti savietojama ar tūrisma biznesu. «Bet, ja nebūs tās infrastruktūras, neviens tos muzejus neapmeklēs,» spriež Vecpiebalgas baznīcas torņa atjaunošanas fonda vadītājs Indriķis Putniņš. Viņa skatījumā, argumenti par kultūras pieminekļu aizsardzību pārāk bieži tiek izmantoti, lai liktu sprunguļus uzņēmējdarbības attīstībā.

Pašlaik Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Cepļu saiešanas namam noteikusi jaunatklāta kultūras pieminekļa statusu. Tas nozīmē pagaidu aizsardzību uz sešiem mēnešiem, un pēc tam inspekcija lems, iekļaut vai neiekļaut šo ēku pastāvīgajā sarakstā un attiecīgi valsts aizsardzībā. Galvenā inspektore Ilze Ozola rezumē, ka šobrīd trūkst skaidrības, kurš uzņemsies praktisku atbildību par namu. Gadījumā, ja arī nākamo ziemu tam nāksies vadīt ar iebrukušu jumtu, iespējams, sarakstā vairs nemaz nebūs ko iekļaut. Autentiskais latviešu celtniecības piemineklis būs gājis bojā, daudz aprunāts, bet par maz aprūpēts.