Gads aizvadīts. Pienācis laiks novilkt svītru un atskatīties uz piedzīvoto. Kultūrā 2019. gadā izaicinājumu, panākumu un konfliktsituāciju nav trūcis.
Vajag tikai rakt - reiz aicināja leģendārais Edgars Liepiņš, un šo teicienu jau kādu laiku ielāgojuši Latvijas kultūrpolitiķi. Dažādos gados raktu būvbedru mūsu kultūras objektos netrūkst. Tām klājas diezgan raibi. Vienu no megaprojektiem - sākotnēji kritizētu un ar nozares protestiem sagaidītu - celtniekiem pērn izdevās pabeigt.
Pulka ielas muzeju krātuve, kas valstij izmaksājusi gandrīz 29 miljonus eiro, nu pamazām kļūst par ikdienu. 11. novembrī atklāta, tā glabās sevī četru lielāko Latvijas muzeju - LNMM, RMM, LNVM un Kinomuzeja - eksponātus, novēršot to, ka bieži vien gadiem necilāti muzeju materiāli ar visai šauru un specifisku vērtību līdz šim tika uzglabāti ne visai piemērotos apstākļos, bet nereti ekskluzīvās vietās. Piemēram, Rīgas pilī. Tiek solīts, ka šeit notikšot arī izstādes. No sākuma daudz apšaubīta un atklāti pat par nejēdzīgu saukta Helēnas Demakovas laika projekta ir tapusi Eiropā modernākā muzeju krātuve. Tā vismaz tagad apgalvo visu zinošie sabiedrisko attiecību speciālisti.
Vēl viena gada veiksme nenoliedzami ir arī jaunā Ventspils koncertzāle, kas, vasarā atklāta, pamazām veidojas par vienu no Kurzemes vadošajiem kultūras centriem. Jautrākais ir, ka, tikmēr, kamēr Rīgas kungi putojas - celt vai necelt, ventspilnieki uzcēla un turklāt paņēma ambiciozo koncertzāles Latvija nosaukumu. Varbūt tas darīts ar domu par priekšdienām? 2027. gadā kāda no Latvijas pilsētām vai nu izgāzīsies, vai nu kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Tā liecina Eiropas kultūras galvaspilsētu kalendārs, kurā 2027. gads atvēlēts mūsu valstij. Pilnīgi noteikti tā nevarēs būt Rīga, kas tāda jau bija 2014. gadā. Kāpēc šo pilsētu nevarētu meklēt Ventas upes krastos?
Lai dzīve nešķistu pārāk salda, jāpiebilst, ka pilnīgi garām 2019. gadā ir aizšāvusi JRT rekonstrukcija. Tā laikā piedzīvojām publisku lamāšanos, darbu pārtraukšanu un tiesu procesus. Kamēr būvnieki, arhitekti un būvuzraugi mērojas krāniņiem un mētājas dzēlībām, uz pusizjauktā JRT brandmūra attēlotais režisors Smiļģis noplūk aizvien vairāk. Savukārt uz Tabakas fabrikas šaurībā notiekošajām JRT izrādēm biļetes nopirkt tikpat kā nav iespējams. Tie, kuriem paveicas tās dabūt, par šo neticamo faktu dalās pieredzē sociālajos tīklos un klusībā cer, ka 2022. gadā rekonstrukcija tiks pabeigta.
2019. gads bija brīdis, kad Latvijā iznākošie kultūras mediji bīstami pietuvojās tam punktam, kad tālākceļš vai attīstība vairs nav iespējama. Gadam ritot, aizvien vairāk izdevēju sāka runāt par to, ka tas var izrādīties pēdējais tam vai citam kultūras medijam, no kuriem pazīstamākais ir žurnāls Rīgas Laiks. Sajūta, ka vadzis tūlīt lūzīs, kļuva tik reāla, ka līdz galam vēl neiznīkušo kultūras mediju redaktori vienojās par kopīgu rīcību, lai glābtu, kas glābjams. Vai izdosies - to rādīs 2020. gads.
Problēma ir Latvijas kultūrpolitikā sena un ielaista - valstī nav mediju politikas, ja neskaita dažas aprakstītas lapas makulatūras vērtībā, kur nu vēl politikas kultūras mediju jomā. To uzturēšana ir uzkrauta uz Valsts Kultūrkapitāla fonda pleciem, kurš ar esošo finansējumu šo vezumu pavilkt nespēj jau sen. Politiķi mīl parunāt par savu kultūras mīlestību, bet nemīl piešķirt līdzekļus, lai valstī varētu pastāvēt profesionāli un nozarēm nepieciešami kultūras mediji. Jāpiebilst, ka šī ir tikai mazākā daļa no daudz lielākas gadiem ielaistas kopējas mediju problēmu neredzēšanas un neizpratnes Latvijā, kuras likumsakarīgs fināls bija arī LNT ziņu dienesta likvidācija 2019. gadā. Turklāt pērn 2020. gadā plānotā pasta tarifa pieauguma apdraudēti jutās pilnīgi visi Latvijas drukātie mediji. Tas viss notiek valstī, kur politiķi gadiem ilgi un ļoti gudri runā par mediju politiku, par kuru tiem, taisnības labad, nav ne mazākās jēgas, ne arī labās gribas palīdzēt.
Kultūras ministru maiņa bija 2019. gada vasaras sākuma karstais kartupelis, kas kairināja nozares prātus, darot kultūras darbiniekus manāmi nervozus. Pēc tam, kad Dace Melbārde tika ievēlēta Eiropas Parlamentā, kļuva pilnīgi skaidrs, ka nozarei jāmeklē jauns vadītājs. Patiesībā jau kādu laiku pirms Saeimas vēlēšanām Kultūras ministrija sāka atgādināt kuģi, kam nedarbojas dzenskrūves. Inerces dēļ kustība turpinājās, ministrija dreifēja, bet jaunu un nozarei nepieciešamu ambiciozu plānu nebija. Eļļu ugunī pielēja tas, ka publiskajā telpā tika nosaukti vairāki katastrofāli nepieņemami ministru kandidātu uzvārdi - šiem cilvēkiem kultūras nozarē vai nu nebija vispār nekādas autoritātes un sajēgas, vai viņus vērtēja kā puskoka lēcējus. Naura Puntuļa izvirzīšana savā ziņā kļuva par nacionāļu gājienu ar zirdziņu, kas, kā to pierādīja 2019. gada turpinājums, sevi attaisnoja. Ministrija ir pārvarējusi stagnācijas periodu, bet jaunais ministrs izrādījis izpratni par to, ka nozarei nepieciešama pārstrukturēšanās, kas atbilstu laikmeta garam. Helēnas Demakovas laikā radītā sistēma ir sevi izsmēlusi, laiks veidot jaunu rīcības plānu kultūrai nākamajiem desmit gadiem.
Dailes teātra aktieru kolektīva sacelšanās pret savu māksliniecisko vadītāju režisoru Dž. Dž. Džilindžeru bija rudens sākuma tukšā laika (valstī nekas ievērības cienīgs nenotika) mediju lielā ziņa. Kladzināšana ap pusizdēto vanckaru tukšajā mediju mucā savu panāca - Dž. Dž. Džilindžers atkāpās. Pēc laiciņa demisionēja arī Dailes teātra direktors Andris Vītols. Šajā skandālā žurnālisti strādāja neiedomājami pavirši - Dž. Dž. Džilindžera atkāpšanās patiesie cēloņi tā arī netika publiski nosaukti. Galu galā pēc lielās amatu drāmas sezona turpinās pēc viņa plāna - kases gabali pelna naudu teātrim, bet mazās zāles izrādes var pretendēt uz augsto mākslu. Arī kritiķu sprieduļojumi par to, ka Džilindžers sevi esot izsmēlis, kas nāca no dažu prominentu Rīgas kritiķu puses, visticamāk, bija aiz matiem pievilkti - ne velti viņa iestudētā Polianna citu kritiķu skatījumā Liepājas teātrī kļuva par Spēlmaņu nakts labāko bērnu izrādi. Var pieņemt, ka šajā gadījumā konflikts starp režisoru un aktieriem ir palicis teātra sienās, kas varbūt arī ir paša teātra darīšana, kurā svešiem nav ko bāzt degunu. Tomēr nav pieņemams veids, kā Dž. Dž. Džilindžers tika patriekts - aizmuguriski, neesot Latvijā, publiski atspoguļojot tikai vienas puses viedokli. Dailes teātris ar šo turpina neglīto māksliniecisko vadītāju padzīšanas tradīciju, kura sākās ar leģendārā, vecā un nevienam vairs nevajadzīgā Smiļģa patriekšanu 1965. gadā.
2019. gads bija veiksmīgs Latvijas kino. Labi ieskrējušies, pateicoties Latvijas simtgades laikā atvēlētajiem līdzekļiem, lielā ekrāna meistari turpināja latviešu kino renesansi arī šogad. Režisora Jura Kursieša drāma Oļegs ieguva balvas Briseles un Valetas kinofestivālos, saņēma vairākus latviešu oskarus - nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps. Savukārt gada nogalē visus kino apmeklētības rekordus gāza režisora Dzintara Dreiberga Dvēseļu putenis.
Pirmā pasaules kara stāsta tapšana pati par sevi bija sāga vairākās sērijās. Tajā netrūka ne kinoļaužu protestu par finansējuma kārtības apiešanu, ne Saeimas deputātu iniciatīvu filmas tapšanas izdevumu segšanā. Galu galā savu vārdu teica pat Valsts kontrole - tās slēdziens bija negatīvs. Kino tomēr tapa, kļūstot par «visu laiku skatītāko latviešu filmu» Latvijas kinoteātros. Piecu nedēļu laikā to noskatījās 207 892 skatītāji. Daži kino pētnieki gan raustīja plecus par apgalvojumu «visu laiku», jo padomju laikos kinoteātru bija daudz vairāk, bet kases gabali bija izpirkti nedēļām uz priekšu. Tomēr, lai kā arī būtu, šī filma noteikti ir skatītākā pēc neatkarības atgūšanas. Jebkurā gadījumā mūsu kino meistari ir pierādījuši - tad, kad nauda ir, var runāt arī par latviešu kino. Ja viena filma tiek mocīta gadiem ilgi, kā tas bija aizvadītās desmitgades sākumā, - cerību uz panākumiem nav daudz.
Latvijas Nacionālā opera un balets šogad tika pie jaunas valdes, jo iepriekšējā bija nokalpojusi līgumā paredzēto laiku un savā vairākumā atkārtoti uz amatiem nepretendēja. Komponista Zigmara Liepiņa vietā par operas valdes priekšsēdētāju kļuva starptautiski pazīstamais basbaritons Egils Siliņš. Par valdes locekli tika iecelts Sandis Voldiņš, kuram ir liela pieredze administratīvajā darbā kā Kultūras ministrijas valsts sekretāram. Trešā valdes locekle Inese Eglīte turpina pārraudzīt operas finanšu saimniecību. Jaunā administrācija, kā jau tas piedien «jaunai slotai», ir veikusi vairākus pārkārtojumus, kas pamatā saistīti ar izmaiņām operas personālā. Tas izraisījis arī vairākus pazīstamu latviešu opermākslinieku (Aleksandrs Antoņenko, Marina Rebeka) iebildumus sociālajos tīklos, dažs pat runā par interešu konfliktu, tomēr, visticamāk, jaunās komandas darbu varēsim novērtēt nākamajā sezonā.
Vienpadsmit latviešu rakstnieki un dzejnieki mēneša laikā sešpadsmit pasākumos, kas notiek septiņās valstīs, - tāda ir latviešu literatūras oficiālā statistika 2019. gada novembrī, ko apkopo platforma Latvian literature. 2019. gads ir kļuvis par nozīmīgu turpinājumu darbam, kas tika ieguldīts, lai Latviju varētu godam pārstāvēt Londonas grāmatu tirgū. Uzaicinājumi piedalīties literāros festivālos seko kā nākamais solis pēc izdotajām grāmatām, bet latviešu autoru darbu tulkošana un publicēšana turpinās gan Eiropā, gan citos kontinentos, gan lielās, gan mazās valodās. Frankfurtes starptautiskajā grāmatu tirgū šogad sāktas sarunas par to, lai Latvija paredzamā nākotnē varētu nonākt arī šā prestižā grāmatniecības foruma viesu valsts statusā. Šoreiz viena - bez Igaunijas un Lietuvas piedalīšanās. Šāds solis ir tikai loģisks.
