Pirmā adventa svētdiena šogad atnāca ar sēru ziņu – Sanktpēterburgā pārtrūkusi pasaulslavenā diriģenta maestro Marisa Jansona sirds.
Medijos bēdīgā vēsts strauji izplatījās, virsrakstos vēstot vesela laikmeta un pat ēras beigas, nenovērtējamu zaudējumu mūzikas pasaulei, kurā diriģents paguvis ierakstīt zelta lappuses gan pagājušajā, gan šajā gadsimtā. Nenogurstoša darba un radošu panākumu piesātinātais diriģenta mūžs aprāvies 76 gadu vecumā.
Šovasar gaidījām maestro iegriežamies Rīgā ar savu mīļo Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Tomēr, klausīdams ārstu brīdinājumiem, diriģents vasaras koncertus no sava intensīvā kalendāra izsvītroja - gan Zalcburgas festivālā, gan festivālā Rīga-Jūrmala, trīs mēnešus atturēdamies no kalpošanas mūzikai. Oktobrī maestro atgriezās uz koncertskatuvēm Minhenē un Vīnē, ķermeņa vājumam spītīgi pretodamies ar mūzikas gara atraisīšanu Riharda Štrausa, Mocarta un Brāmsa nemirstīgajos šedevros. Ceturtdien, 5. decembrī, Sanktpēterburgas filharmonijā, ko pamatoti var uzskatīt par Marisa Jansona profesionālās karjeras šūpuli, no maestro atvadīsies ne tikai ģimene un draugi, bet daļa pasaules klasiskās mūzikas elites, un tā arī savā ziņā ir paplašināta ģimene, kura dzīvojusi līdzi maestro radošajam ceļam, baudījusi viņa sirds dāsnumu, skolotāja plecu un interpreta talantu.
Mariss Jansons - latviešu diriģenta Arvīda Jansona un ebreju izcelsmes operdziedātājas Iraīdas (Idas) Jansones atvase, nāca pasaulē sarežģītajā 1943. gadā Rīgā. Viņš ir leģendāra personība mūzikā un izcils mākslinieks, kura veikums novērtēts ne vien ar prestižiem apbalvojumiem, tostarp Grammy un MIDEM, bet arī ar vairāku paaudžu mūziķu un klausītāju neviltotu mīlestību un apbrīnu visā pasaulē. Viņš diriģējis pasaules labākos simfoniskos orķestrus un uzstājies prestižākajos operteātros un koncertzālēs, sagādājot neaizmirstamu muzikālu piedzīvojumu ikvienam, kam laimējies būt klāt - gan mūziķu rindās uz skatuves, gan klausītāju zālē.
Marisa Jansona koncertos, vienalga, klātbūtnē vai ierakstos, vienmēr ir klātesoša tāda kā izredzētības sajūta - vai tas būtu versmains Šostakovičs, grandiozs Mālers vai simtgadīgās tradīcijās sakņots, tomēr svaigi skanošs Štrausu ģimenes mantojums Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertā. Viņš bija ne tikai mūziķis, bet arī cilvēks ar lielo burtu. Ne vien prasīgs, pirmām kārtām jau pret sevi un tikai tad citiem, profesionālis ar augstiem ētikas standartiem, bet arī ļoti empātisks kolēģis un vadītājs. Jansona vadmotīvs ikvienā viņa gādībā muzicējošā orķestrī, kuru vidū ir gan Oslo Filharmonijas orķestris, gan Amsterdamas Concertgebouw orķestris, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris un citi, ir bijis «augt un attīstīties kopā, spēlējot ar sirdi, nevis ar prātu», vienlaikus piebilstot, ka «tehnikai, protams, jābūt».
Trīspadsmit gadu vecumā Mariss Jansons devās uz Ļeņingradu līdzi savam tēvam Arvīdam Jansonam, kurš diriģēja Ļeņingradas filharmonijā. Tur studējis vijoles un klavieru spēli un diriģēšanu, absolvējot Ļeņingradas konservatoriju ar izcilību. Jaunā, ar izcilām darba spējām apveltītā diriģenta talants ticis slīpēts arī Vīnē, papildinoties pie Hansa Svarovska, un Zalcburgā pie Herberta fon Karajana.
Īpaši ir Marisa Jansona lolotie orķestri - meistarību kaldinājis pie Ļeņingradas Filharmonijas orķestra pults, vēlāk 20 gadus meistars veidojis Oslo Filharmonijas orķestra skanējumu, Amerikas kontinentā viņa žests atstājis paliekošus nospiedumus Pitsburgas orķestra skanējumā. Eiropā viņa vārds zelta burtiem ierakstīts Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vēsturē. Var tikai apbrīnot rūpību, neizsīkstošo enerģiju, augsto profesionalitāti un reizē cilvēcisko pietāti, kāda strāvo no diriģenta, kurš ik reizi, kad kāpj uz podija, ir gatavs ziedoties uz mākslas altāra un likt uzziedēt jaunai, emocionāli piesātinātai interpretācijai, arī diriģējot hrestomātiskākos skaņdarbus neskaitāmas reizes bez mazākajām rutīnas iezīmēm. Cita starpā Mariss Jansons ir arī trīskārt stājies pie Vīnes filharmoniķu Jaungada koncerta diriģenta pults - 2006., 2012. un 2016. gadā. Pie Vīnes filharmoniķu Jaungada koncerta pults 2020. gada 1. janvārī stāsies viņa spožākais troņmantnieks no Latvijas - Andris Nelsons.
Neilgi pirms savas septiņdesmitās jubilejas Mariss Jansons saņēma jauku dāvanu - mūziķu «Nobela prēmiju», proti, Ernsta fon Sīmensa balvu, kura tiek piešķirta par izcilu ieguldījumu pasaules mūzikā jau kopš 1972. gada. Tādējādi maestro ir pelnīti pievienojies tai zvaigžņu ložai, kurai pieder, piemēram, viņa skolotājs Herberts fon Karajans, Leonards Bernstains un citi izcili zižļa pavēlnieki, ar kuriem nu kopā Mariss Jansons diriģēs eņģeļu korus un debesu orķestrus.
Katra Meistara uzstāšanās Latvijā bijusi īpaši saviļņojoša - gan viņam pašam, gan publikai. Tā vienmēr ir bijusi saikne ar dzimteni, gaidīta atkalsatikšanās.
2014. gada novembrī Mariss Jansons Rīgā atzīmēja sava tēva Arvīda Jansona 100. jubileju kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri, atskaņojot Antonīna Dvoržāka 9. simfoniju No Jaunās pasaules un Dmitrija Šostakoviča 5. simfoniju. Pēc piedevām - Haidna serenādes no Stīgu kvarteta kamerorķestra gaumē un straujas, temperamentīgas Dvoržāka Slāvu dejas ar vētrainiem aplausiem, kāju dimdināšanu un bravo saucieniem - Mariss Jansons uz skatuvi tika aicināts pat četras reizes. Pēdējo pēc tam, kad orķestris jau bija nogājis no skatuves.
Maestro pēdējais koncerts Latvijā izskanējis 2018. gada 13. maijā Latvijas Nacionālajā operā par godu valsts simtgadei. 2020. gada janvārī tiks izdots viņa pēdējais ieraksts, kas nesen tapis kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un operdziedātāju Diānu Damro.
Pēdējā takts nospēlēta. Diriģenta zizlis gaisā apstājies bezgalīgā piruetē. Tās nav beigas. Tā ir tikai pauze, kurai sekos mūžīgi aplausi. Bez mūzikas nav dzīves. Ardievu, meistar!
