«Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam» aizvadītā gadsimta 90. gados bija Neatkarīgās Cīņas savdabīgs zīmols. Īsāk sakot, intervijas uz viļņa. Pavisam tādas publicētas 382 (1992–1998). Nupat apgāds Jumava klajā laidis grāmatu
Trakie deviņdesmitie, kurā apkopotas 15 no šīm intervijām. Tās pārlasot, paveras to gadu plaša spektra panorāma uzņēmēju, ministru, mūziķu, diplomātu, militārpersonu, dvēseļu dziedinātāju un citu sabiedriski aktīvu cilvēku skatījumā. Liela daļa no viņiem, arī Andris Jakubāns (1941-2006), jau mūžībā.
Astoņi no intervētajiem redzami uz grāmatas vāka, vēlreiz tiekamies arī ar Juri Dalbiņu, Alekseju Grigorjevu, Raimondu Paulu, Jāni Peteru, Bruno Šteinbriku, Vjačeslavu Telešu, Asnāti Ziemeli. Grāmatas sastādītājs Voldemārs Hermanis viņus uzrunājis no šodienas skatpunkta, arī Ināru Beļinkaju, kuras intervija lasāma gan tikai Neatkarīgajā. Varam spriest un secināt, kas paveikts vai samuļļāts, kas Latvijas dzīvē mainījies ceturtdaļgadsimta skrejā.
Grāmatu vizuāli rotā Ojāra Lūša, Māra Zemgalieša, Zigurda Mežavilka un citu autoru foto fiksējumi.
Jāņa Rozes grāmatnīcas izpilddirektore. Grāmatu izdevēju asociācijas prezidente un Berga bazāra asociācijas prezidente Ināra Beļinkaja: «Dažādiem cilvēkiem ir dažādas prioritātes.»
- Kā sākās Jāņa Rozes vārda atgriešanās Rozes grāmatnīcā?
- Padomju laikos sākotnēji bija veikals nr. 3, vēlāk tā nosaukums bija Dzintars. Tolaik mums bija ļoti jauka vadītāja Mednes kundze, kura, uzzinājusi, ka veikalam jādod vārds, teica, ka tā ir izdevība, lai veikalu nosauktu par Rozes grāmatnīcu. Tolaik šos nosaukumus apstiprināja vairākas komisijas, gala vārdu teica Ministru padome. Liela daļa apmeklētāju veikalu sauca par Mednes bodi, mums skatlogā stāvēja pat izbāzts mednis, un, kad veikalu nosauca par Dzintaru, mēs mednim knābī iekārām dzintara krelles. Vēlāk mums blakus esošais parfimērijas veikaliņš nonāca rūpnīcas Dzintars paspārnē, arī to nosauca par Dzintaru, un tā ilgu laiku līdzās atradās veikali ar vienādu nosaukumu. Tas bija iemesls, lai prasītu atpakaļ Rozes vārdu, jo bieži pie mums nāca pircēji, arī iebraucēji, un interesējās, kur te varot nopirkt smaržas Rižanka (Rīdziniece - krievu val.), vai arī nāca autofurgonu šoferi un ik pa brīdim taujāja, kur lai izkraujot, piemēram, ziepes…
Bet īsti cīņu par Rozes vārda atgūšanu sākām 1986. gadā. Tas bija sarežģīti, jo tolaik visi zināja, ka tas bija Jānis Roze. Sekoja 17 publikāciju žurnālos un avīzēs, sākās pirmie Labvakar raidījumi, un divi no tiem tika veltīti šim jautājumam. Bija arī kuriozi - pārvaldes ierēdnis Kalniņa kungs paziņoja, ka roze ir pārāk botānisks vārds, savukārt kāds lasītājs atklātā vēstulē paziņoja - ja reiz roze esot pārāk botānisks vārds grāmatnīcai, tad kalniņš ir pārāk ģeogrāfisks, lai to turētu uz plāksnītes pie kabineta durvīm. Tad sapazināmies ar Jāņa Rozes meitu Ainu Rozi. Zināju, ka Rozes meita izvesta uz Sibīriju. Sešdesmito gadu sākumā pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa sieva un meita reiz iegriezās grāmatnīcā un netika pārāk labi uzņemtas.
- Kāds bija Jāņa Rozes ģimenes liktenis?
- Liktenis viņus nebija žēlojis - Aina Roze 18 gados Sibīrijā saslima ar tuberkulozi. Tā kā to uzskatīja par neārstējamu slimību, viņu atlaida mājās. Māte kopā ar meitu šurp atbrauca nelegāli, viņu ilgi meklēja, un tikai 75 gadu vecumā viņa legalizējās. Traģiskākais, ka Jāņa Rozes (juniora) dēli līdz 1958. gadam pat nezināja, ka tā vecā kundze, kura dažreiz pie viņiem ciemojas, ir viņu vecāmāte. Jāņa Rozes sievai bija jāslēpjas no varas iestādēm. Tad vairs nekādas represijas nesekoja, viņai pat piedāvāja vecuma pensiju, no kuras viņa atteicās. Abi Jāņa Rozes dēli šodien ir miruši. Vecākais - Ilmārs - kara laikā kopā ar ģimeni aizbrauca uz Vāciju, jaunākais - Jānis - palika Latvijā, pēc kara viņu kopā ar sievu nosūtīja strādāt uz Smilteni, bez tiesībām uzturēties Rīgā. Galvaspilsētā viņi atgriezās tikai 1958. gadā.
Bet mana tikšanās ar Ainu Rozi notika interesantos apstākļos. Tanī laikā Dzintars zināmā mērā apgādāja visas Rīgas rajona grāmatnīcas. Visi zināja par mūsu cīņu par J. Rozes vārda atgūšanu, un atnāk rajona skolotāja Mirdza Bailīte un stāsta, ka pēc diskusijas par šo tēmu pie viņas pienākusi Jāņa Rozes meita! Nākamajā dienā Aina atnāca uz grāmatnīcu, un mēs iepazināmies. Tiesības saukties par Jāņa Rozes grāmatnīcu ieguvām, un viņa 110. dzimšanas dienā pie grāmatnīcas izkārām plāksni Jāņa Rozes grāmatnīca.
Veikala darbinieki zināja, ka šis ir J. Rozes veikals, arī kādreizējais direktors Kaula kungs mudināja uz vēsturisku piemiņas lietiņu vākšanu. Atceros, ka veikala pagrabā glabājās vecas J. Rozes kantora grāmatas, kartes un lietiņas ar senatnes smaržu…
- Kā grāmatnīca turas šodien, kaut cilvēku maciņi kļūst arvien plānāki?
- Tie maciņi nemaz tik plāni nav. Dažādiem cilvēkiem ir dažādas prioritātes.
- Tomēr konkurentu jums ir pietiekami. Varbūt palīdz tas, ka šī ir tieši Jāņa Rozes grāmatnīca?
- Tam, ka šī ir Jāņa Rozes grāmatnīca, pirmām kārtām ir kultūrvēsturiska un varbūt morāla vērtība. Šis faktors noteikti ietekmē to, ka pie mums nāk vairāk cilvēku nekā citur. Protams, te arī pēc tirdzniecības likumiem ir izdevīga vieta.
- Vai jūsu tirdzniecības politika no citu grāmatu tirgotavu politikas atšķiras?
- Varbūt citām grāmatnīcām šīs politikas dažkārt nav un viņi nedomā tādās kategorijās. Mēs vienmēr esam pievērsuši uzmanību tiešajai un netiešajai reklāmai, tā, ka mūsu vārds ir pietiekami izskanējis. Ir pierasts, ka cilvēks no provinces, kurš interesējas par grāmatām, nāk pie mums. Turklāt viss, kas latviešu valodā tiek iespiests, ir šeit nopērkams. Mums ir plašākais grāmatu klāsts, un pēdējos gados tirgojam arī grāmatas svešvalodās. Bija pat viens periods pēc Rakstnieku grāmatnīcas slēgšanas, kad veselu plauktu atvēlējām Latgales literatūrai.
- Kā notiek grāmatu tirgotavas paplašināšanās? Vai pa stāviem, vai ar filiālēm, varbūt pārņemat visu Latviju?
- Visu Latviju gan ne. Veikalā parādījās arvien vairāk grāmatu un sāka pietrūkt telpas. No sākuma paplašinājāmies uz nošu veikala (pārcēla uz Dzirnavu ielu) pusi. Varbūt šis tas ir pat kāda spītīga ideja vai avantūrisms, tā sakot, to ir jāpanāk un uz to ir jāiet. Bet tad, kad ideja sāk īstenoties, tad notikumi jau paši sevi virza. Un vēl mēs vienmēr esam ļoti daudz strādājuši. Tajos gados, kad visi grāmatu tirdzniecības uzņēmumi atdalījās no Preses komitejas, mums, veikalu direktoriem, bieži radās nepieciešamība saskaņot kopīgi risināmos jautājumus. Tad nu gadījās arī tā, ka es četros piecos pēcpusdienā zvanīju saviem kolēģiem, bet neviena vairs nebija darbā. Respektīvi, laikā, kad bija visas iespējas strādāt un veidot savu uzņēmumu tālāk, cilvēki turpināja strādāt, kā bija strādājuši līdz šim.
- Cik liela tirgotava savulaik bija Jānim Rozem, un cik liela ir Jāņa Rozes grāmatnīca?
- Šodien mums ir vēl telpas Krišjāņa Barona ielā 3, tieši tāpēc, ka Jānim Rozem tur kādreiz bija zīmogu darbnīca un tur taisīja arī mazās afišas. Juridiski tā ir tā adrese, kurā viņš uzsāka savu darbību.
- Tātad var teikt, ka jūsu konkurenti raugās uz jums ar skaudību?
- Tā ir. Kā jau pie latviešiem... Man savā ziņā ir īpatnējs statuss. Nevarētu gluži teikt, ka esmu divu kungu kalps, bet bez Jāņa Rozes grāmatnīcas izpilddirektores amata esmu vēl Grāmatu tirgotāju asociācijas prezidente. Tik lielu uzņēmumu kā Jāņa Rozes grāmatnīca ir grūti vadīt, un te nu varbūt ir neliels mūsu noslēpums vai panākumu atslēga: lielā mērā uzņēmuma stratēģiju un taktiku nosaka Ainārs Roze, LU docents un speciālists mārketingā. Man vairāk ir praktiskās grāmatnieces pieredze un intuīcija. Par Grāmatu tirdzniecības asociācijas prezidenti esmu ievēlēta jau uz otro termiņu. Asociāciju savulaik nodibināja ar Ziemeļvalstu atbalstu, mēs varam organizēt seminārus, braukt mācīties uz ārzemēm, bet, izņemot mani, dibināšanas laikā mūsu lokā nebija cilvēka, kurš runātu angliski. Protams, bieži ir ļoti grūti, jo, piemēram, mazo lauku veikaliņu problēmas ļoti atšķiras no tām, ar kurām saskaras lielie pilsētas veikali. Var organizēt kursus, bet es nevaru savus komercnoslēpumus izstāstīt citiem! Tā kā mēs esam Latvijā lielākais grāmatu tirdzniecības uzņēmums, tad arī mūsu attiecības ar izdevējiem veidojas citādi nekā mazajiem veikaliņiem. Piemēram, mums izdevēji dod lielāku kredītu, jo mēs esam lielāki ņēmēji un maksātāji.
Mēs mēģinām darīt citas lietas - rakstām vēstules Valsts ieņēmumu dienestam, iesniedzam ierosinājumus par PVN, savulaik rakstījām par kases aparātiem, bet ierosinājumi atbalstu neguva. Rezultātā, tāpēc vien, ka obligāti bija vajadzīgi kases aparāti, laukos ne viena vien grāmatu tirgotava bankrotēja.
- Jāņa Rozes grāmatnīca atrodas tuvu Berga bazāram. Vai jūs esat saistīti ar to?
- Jā, mūsu otrs veikals atrodas Berga bazārā. Berga bazāram ir sava asociācija, un tā nu sanācis, ka arī tur es esmu prezidente.
- Cik lielā mērā jūs esat noteicēja Berga bazārā?
- Ļoti nelielā. Patiesību sakot, tas man ir pat kaut kādā mērā ar varu uzspiests amats. Pirmais prezidents bija Augusts Sukuts, un mani šajā amatā ievēlēja, pašai klāt neesot. Redziet, septiņi astoņi aktīvākie Berga bazāra asociācijas dalībnieki - gan īpašnieki, gan nomnieki - regulāri mēdz sanākt kopā, es laikam izteicu visvairāk pretenziju un ierosinājumu, un tādēļ mani arī ievēlēja. (Berga bazārā mājvietu atraduši arī Konrāda Adenauera fonda filiāle Baltijā, Ziemeļvalstu Ministru padomes Informācijas birojs, Lūkina acu klīnika, birojnīcas, piec-zvaigžņu Hotel Bergs uzņem Rīgas viesus un rīko konferences. Vienvārdsakot - «jaudīga kvadrātjūdze». Sastādītājs.)
- Berga bazārs piesaista arvien vairāk rīdzinieku - cilvēki tur iepērkas, apmeklē izstādes vai gluži vienkārši pastaigājas. Kādas vēl jums ir ieceres par šo vietu?
- Berga bazārs ir ļoti dārga vieta nomāšanai, bet ir doma, ka tas var izveidoties par līdzīgu iepirkšanās centru, kādi ir Eiropā. Piemēram, Briselē svētdienās visi veikali ir slēgti, bet katrs iebraucējs zina, ka tur ir viena vieta, kurā ir vairāki veikaliņi, kāda iestāde un vēl kaut kas.
- Vai arī Berga bazārā veidojas šādi principi?
- Veidojas. Pašlaik gan pasākumi notiek tikai svētkos, bet, līdzko Berga bazāra klājumi un nozīmīgākie veikali būs pabeigti, ceram tos rīkot biežāk. Arī pašlaik Berga bazārā ir ļoti daudz dažādu iespēju - mākslas izstādes, Rīgas vīnu galerija, daži ļoti skaisti, ekskluzīvi veikali, viens no vispilnīgākajiem mūzikas veikaliem, Kafijas pasaule, dažādas kafejnīcas.
- Dzirdēts, ka Jāņa Rozes grāmatnīca ir vienīgais grāmatu veikals, kurš domā tirgoties arī svētdienās. Kā uz šo domu raugās jūsu konkurenti?
- Mūsu veikalā Berga bazārā tiešām tiek plānots strādāt arī svētdienās, bet nav izslēgts, ka konkurences apstākļos to sāks darīt arī citi tirgotāji, kas sāka strādāt bez pusdienas pārtraukuma un sestdienās.
- Bet kā tas saskan ar to, ka svētdiena ir svētāmā diena? Kā novilkt robežu?
- Pirmkārt, jau svētdienā nebūtu jāstrādā visa diena, un, otrkārt, ir pietiekami daudzas jomas, kuru darbiniekiem svētdienās jāstrādā. Manuprāt, svētdiena ir tieši tā diena, kurā cilvēks var atnākt uz grāmatu veikalu un mierīgā garā izskatīt jaunās grāmatas.
- Ir dzirdēts, ka jūs esat arī kaislīga kaķu atveidu kolekcionāre.
- Man ir arī īsts dzīvs kaķis. Taisnību sakot, viņu vairāk audzina vīrs, jo man tam neatliek laika. Bet ar kolekcionēšanu - kaķismu - sāku nodarboties, pateicoties meitai. Viņai kaķi vienmēr ir patikuši, un pirmais vārdiņš, ko meita pateica, nebija ne tētis, ne mamma, bet kaķis. Dažas kaķu porcelāna figūriņas kopā ar meitu pirkām komisijas veikalos, bet visintensīvāk kolekcija veidojās, kad sāku braukt uz ārzemēm. Nu jau kļuvis par tradīciju, ka no katras pilsētas, kur esmu bijusi, atvedu kaķa figūru. Izrādās, ka pasaulē ir ārkārtīgi daudz kaķistu. Par kaķiem izdots miljoniem dažādu nosaukumu grāmatu, pat tāda kā 101 beigtu kaķu lietojums.
- Vai grāmatu sakarā bieži iznāk būt ārzemēs?
- Bieži. Regulāri braucu uz Frankfurti, uz pasaules lielākajiem grāmatu gadatirgiem. Jāņa Rozes grāmatnīca šajos gadatirgos jūtas ļoti labi. Pirmajā reizē pirms četriem gadiem mēs oktobrī nodibinājām kontaktus un jau decembrī atvērām grāmatnīcu Elizabetes ielā, kurā bija grāmatas no piecām ārzemju firmām. Tagad mēs braucam uz Frankfurti un ir sarunātas tikšanās ar 57 ārzemju firmām.
Neatkarīgā Cīņa, 1997. gada 14. oktobrī
***
Toreiz (1997) viņa bija Jāņa Rozes grāmatnīcas izpilddirektore, tagad - Latvijā aizvien lielākā grāmatu tirdzniecības uzņēmuma direktore un līdzīpašniece. SIA Jānis Roze nozīmē grāmatnīcu tīklu visā valstī un tāda paša nosaukuma apgādu, līdzīpašnieks ir slavenā grāmatnieka Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze. Gada apgrozījums uzņēmumā sasniedz 16,6 miljonus eiro (2018).
Aizvadītajos gados I. Beļinkaja vadījusi ne tikai Latvijas Grāmatu tirgotāju asociāciju (LGTA), bet arī bijusi ievēlēta augstajā World Book Sellers Federation (Pasaules grāmatu tirgotāju federācija) prezidenta amatā (2010-2013). Tas bija pirmais gadījums, kad vairāk nekā 50 gadu laikā šīs federācijas prezidentūra uzticēta personai no t.s. austrumvalstīm.
Viņa lepojas ar to, ka Latvijas lielākie grāmatu tirgotāji kopā ar LNB direktoru Andri Vilku izveidojuši Latvijas Grāmatnieku ģildi, kura izdevusi grāmatas sērijā Zelta klasika, rīkojusi izstādes, līzdarbojusies konkursu rīkošanā. Bijusi ambicioza iecere pieteikt Rīgu kā pasaules grāmatu tirdzniecības galvaspilsētu. Šī ģilde gan vairs nepastāv, grāmatu aprite turpinās sīvas konkurences apstākļos.
Kas šajā jomā mainījies? Cik cerīga ir situācija nākotnē?
Kā secina I. Beļinkaja, tieši pēdējos gados augusi interese par latviešu literatūru, savu impulsu devusi Latvijas simtgadei veltītā grāmatu sērija, kā arī bērnu žūrija, kas darbojas Nacionālās bibliotēkas paspārnē. Nav piepildījušies nesen paustie padrūmie paredzējumi, ka drukāto vārdu strauji izspiedīs elektroniskā grāmata. Latvijā grāmatām noteiktais pievienotās vērtības ir nodoklis 12 procentu, kas salīdzinājumā ar ES valstu vairākumu ir augsts (Dānijā tas ir 25 procenti, bet valsts sniedz izdevējiem būtisku atbalstu). Vērtējot apgrozījumu strukturālā griezumā, SIA Jānis Roze uzrāda zināmu noturību: 64 procenti no visas pārdotās produkcijas (ieskaitot atklātnes un kalendārus) veido grāmatas. Elektronika un internets ļauj operatīvi nofiksēt, kādas grāmatas pārdotas, kādi vēl atlikumi un tamlīdzīgi.
2008. gadā Ināra Beļinkaja apbalvota ar piektās pakāpes Atzinības krustu.
Tāpat kā citus grāmatu izdevējus un tirgotājus, arī zīmola Jānis Roze turētājus nodarbina jautājums par augstām summām, kādas lielveikalos un citviet tiek prasītas par telpu īri, par pakalpojumiem. Pastāv iespēja, ka tuvākajā nākotnē apvienosies LGTA un Latvijas Grāmatizdevēju asociācija, jo tām risināmās problēmas ir līdzīgas.
***
Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam» aizvadītā gadsimta 90. gados bija Neatkarīgās Cīņas savdabīgs zīmols. Īsāk sakot, intervijas uz viļņa. Pavisam tādas publicētas 382 (1992-1998). Nupat apgāds Jumava klajā laidis grāmatu Trakie deviņdesmitie, kurā apkopotas 15 no šīm intervijām. Tās pārlasot, paveras to gadu plaša spektra panorāma uzņēmēju, ministru, mūziķu, diplomātu, militārpersonu, dvēseļu dziedinātāju un citu sabiedriski aktīvu cilvēku skatījumā. Liela daļa no viņiem, arī Andris Jakubāns (1941-2006), jau mūžībā.
Astoņi no intervētajiem redzami uz grāmatas vāka, vēlreiz tiekamies arī ar Juri Dalbiņu, Alekseju Grigorjevu, Raimondu Paulu, Jāni Peteru, Bruno Šteinbriku, Vjačeslavu Telešu, Asnāti Ziemeli. Grāmatas sastādītājs Voldemārs Hermanis viņus uzrunājis no šodienas skatpunkta, arī Ināru Beļinkaju, kuras intervija lasāma gan tikai Neatkarīgajā. Varam spriest un secināt, kas paveikts vai samuļļāts, kas Latvijas dzīvē mainījies ceturtdaļgadsimta skrejā.
Grāmatu vizuāli rotā Ojāra Lūša, Māra Zemgalieša, Zigurda Mežavilka un citu autoru foto fiksējumi.
