Šim novadam pusceļā starp Siguldu un Ogri lielā mērā laimējies. No Mālpils kultūravotiem iedvesmu smēluši daudzi gaiši prāti, vēlāk nesot Latvijas vārdu tālu pasaulē. Tagad tas sasummēts grāmatā, kuras akadēmiskais ietvars Letonikas bibliotēka un autoru plejādes (ar visiem tituliem) uzskaitījums vien aizņemtu vairākas rindkopas.
Runa ir par apceru krājumu Kultūrvēstures avoti un Mālpils novads, kas ciešā sadarbībā ar Zinātņu akadēmiju un apgādu Zinātne klajā nācis ar novada domes un Valsts Kultūrkapitāla fonda svētību. Ar analogu izdevumu līdz šim var lepoties vien Alūksnes novads (2013). (Daudzie pagastu stāsti jeb, kā teiktu Ēriks Hānbergs, novadnieku atmiņu ievākojumi, ir mazliet kas cits.) Alūksnes grāmatai piedzimusi jaunākā māsiņa, mīļi nosaka akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, krājuma zinātniskais redaktors un jauno kultūrvēsturnieku audzinātājs.
Mālpilī pirms trim gadiem notika kārtējā LZA izbraukuma sēde un plaša konference. Taču saturīga un lasītāju neiemidzinoša grāmata netop, mehāniski salipinot referātu tekstus un retro fotogrāfijas. Cik daudz piestrādāts, lai Mālpils kultūras vērtības cauri gadsimtiem kļūtu pārskatāmas, lai autoru kopai piepulcētu jaunus vēstītājus, teiksim, Lūkinu ārstu dinastijas pārstāvi ceturtajā paaudzē neiroķirurgu Indaru Lūkinu, par to vairāk var pastāstīt Ieva Pauloviča - sastādītāja, rediģētāja un tekstu papildinātāja. Uzreiz nevar nepaslavēt ietilpīgo personu rādītāju, kas ar atšifrējumiem aizņem veselas 38 lappuses. Ieva ir mālpiliete ar Rīgā uztrenētu pētnieces nagu.
Muižu ēkas un senkapus, kulta vietas un folkloras pērles, protams, atradīsim katrā Latvijas novadā. Šoreiz fascinē daudzveidīgais kultūras mantojuma slāņojums un pētnieciskā intensitāte vienā Vidzemes areālā. Tas aptver laika posmu, sākot ar 13. gadsimtu, kad pirmoreiz vēstures annālēs minēts Mālpils vārds (1207) un novadā sāk veidoties feodālas attiecības, līdz mūsdienām. Kā arheologus, tā lingvistus saista lībiešu atstātās pēdas Mergupes krastos un vietu nosaukumos (Suda, Sidgunda, Sidraburga u.c.).
Ko mēs zinām, piemēram, par magazīnām? Kā «klēts, noliktava, krātuve, spīķeris; celtne kāda krājuma uzglabāšanai ilgākam laikam - rezervei, nodrošinājumam» tās varbūt bijušas savdabīgas priekšteces jaunlaiku loģistikas centriem. Lai apjaustu to vietu vēstures kontekstā, jāizlasa Uģa Niedres apjomīgais pētījums, kamēr Māra Grudule liek aizdomāties par mācītāja Salomona Guberta sarakstīto racionālas saimniekošanas rokasgrāmatu (1645). Citam tā aizvēsture, citam - pavediens uz Rīgas ārsta Zaharija Stopija piemiņas iemūžinājumu Stopiņu novadā. Savukārt Māra Vīksna mūs ieved Rīgas un Mālpils nenogurstošu folkloras vācēju lokā, kur ar savu pienesumu nāk arī Emilis Melngailis, Anna Bērzkalne un ne tik titulēti mālpilieši.
Kā norāda Ieva Pauloviča, pēdējo desmit gadu laikā aizvien biežāk parādās nopietnas publikācijas gan par Vidzemes, gan par Kurzemes un Zemgales hercogistes muižniekiem un viņu dzimtām. Uz šī kopējā fona tapis viņas pētījums par Vidzemes landrātu Gustavu Vilhelmu fon Taubi un viņa lomu lokālajā vēsturē. Dažādi var spriest par šo pretrunīgo igauņu cilmes personu: ja ticēt teikām, muižas īpašnieks pats pātagojis savus dzimtļaudis, bet vienlaikus dibinājis skolas un izveidojis mūsdienu Mālpils centra kodolu. Tas viss vēl 18. gadsimta otrajā pusē.
Divdesmit piecu rakstu tematiskā amplitūda nav dažās rindās definējama. Mālpils mums paveras kā talantu laboratorija, kā atspēriena punkts viņu lēcienam mākslā, zinātnē, politiski sabiedriskos amatos lielākoties 20. gadsimtā. Džemmai Skulmei tā allaž bijusi mīļās bērnības zeme (kopā ar vecākiem Oto un Martu un citiem Skulmēm Ģērķēnos). Planētas pretējā pusē sevi pieteikuši profesors Jānis Lielmežs (Britu Kolumbijas universitātē), trimdas literāts Ojārs Jēgens (ASV), citi censoņi.
Mālpils pagasta skolā mācījies gan pirmskara, gan pēckara Latvijā augstu vērtētais ķīmijas profesors Augusts Ķešāns. Zinātnes vēsturnieks Ilgars Grosvalds restaurējis situāciju (1947), kādā Ķešānam, topošās grāmatas Neorganiskā ķīmija autoram, ždanoviskā stilā uzbrucis filozofs Ernsts Karpovics. Ko vien nav piedzīvojusi paaudze, kas sevi pieteica vēl Latvijas brīvvalstī! Par Lūkinu dinastiju un Liepiņu dzimtu vēl viens aizraujošs stāsts, par Mālpils fotogrāfiem kā allaž kaut ko uzracis fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Ja meklē radniecības saites, tādas ar profesoru J. Lielmežu izrādās arī Mālpils novada domes ilggadējam priekšsēdim Aleksandram Lielmežam.
Kā ugunsrullis novadam pāri gājusi 1905. gada revolūcija (nodedzināta arī pārbūvētā Mālpils muižas pils). Krājumā fiksētas mālpiliešu atmiņas un liecības par Otrā pasaules kara beigu posma hronikā bieži pieminēto Mores kauju (1944). Tam visam noteikts sakars ne tikai ar muzeju fondiem un vēsturi kā zinātni. Atskatoties, piemēram, uz pirms-atmodas laiku Mālpilī (vērienīgas mākslas dienas, meliorācijas muzejs pilī, paraugciemata veidošana u.tml.), skaidrāk iezīmējas šodienas mālpiliešu redzeslauks.
Nav tā, ka jaunā krājuma, kas sērijā Letonikas bibliotēka jau septītais, veidotāji korī sauktu hop! un grimtu paštīksmē. No literatūras vēstures speciālistiem tie gaida padziļinātu Ivandes Kaijas (īstajā vārdā - Antonijas Lūkinas) dzīves gaitu dziļāku izpēti: viņas romāna Iedzimtais grēks personāži tepat Mergupes krastos grozījušies. Vēl daudz nepateikta par Mālpils kapos guldīto literatūrkritiķi, tulkotāju un t.s. franču grupai piederīgo Skaidrīti Sirsoni, par arhitektiem, kas novada centrā projektējuši gan kulta celtnes, gan izglītības iestāžu ēkas. Grāmatā pietrūkst kartes, kurā būtu novada aprises 2016. gada griezumā.
Rīga vēl nav gatava, Mālpils - pētīta un aprakstīta, bet ne aizverama kā grāmata. Padarītais ir tikai solis mūsu sabiedrības kopējās vēsturiskās atmiņas un apziņas saglabāšanas virzienā. Tas balstīts uz letonikas tradicionālajiem vaļiem - tautas garamantas, valoda, arheoloģija, vēsture, literatūra, etnogrāfija, latviskā ainava, vēl un vēl. Tādā nozīmē arī baronu veidotie parki un dīķi vai senkapos atrasta bronzas adatu kārbiņa glabā savu stāstu un neatminētas mīklas.
Letonikas bibliotēka ir kā cements latviskās identitātes fundamentā. Vēlreiz akcentēsim jaunā krājuma nosaukuma pirmo daļu, proti, Kultūrvēstures avoti, un neuzlūkosim to kā racionālas saimniekošanas rokasgrāmatu globalizācijas caurvējos.
