KULTŪRA: Deja, spēcīgas emocijas un Radiohead
Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves 8. martā notiks mūsdienu horeogrāfijas vakars – Edvarda Kluga iestudējumu Quatro un Radio and Juliet pirmizrādes ar Marijas teātra solista Denisa Matvijenko, Marijas teātra un Ukrainas Nacionālās operas solistu piedalīšanos.
Deniss Matvijenko ir slavenākais Ukrainas baletdejotājs, pazīstams starptautiskajā baleta pasaulē. Baleta prīma Natālija Makarova par Matvijenko sacījusi, ka viņš ir Barišņikovs, Nurejevs un Godunovs vienā personā, un tādas personības baletā sen nav bijis. 2010. gadā Matvijenko kopā ar kolēģi Leonīdu Sarafonovu nolēma veidot kopīgu projektu, un tam uzrunāja slovēņu horeogrāfu Edvardu Klugu un komponistu Milko Lazaru, kura sacerētā mūzika uz skatuves izskan klavieru un čella dzīvā pavadījumā.
Krievijas teātra balvas Zelta maska vēsturē Quatro ierakstīts kā pirmais privātais projekts, kas vienlaikus nominēts četrās kategorijās: Labākā baleta izrāde, Labākais horeogrāfs, Labākā vīriešu loma (Leonīds Sarafanovs balvu saņēma, Deniss Matvijenko), Labākā sieviešu loma (Anastasija Matvijenko, Oļesja Novikova). Balets Quatro atklāj četrus raksturus un viņu attieksmi pret dzīvi, kas rit metropoles trauksmainajā un neprognozējamajā ritmā. Katrs tajā cenšas saglabāt neatkarību un izvēles brīvību.
Edvards Klugs beidzis baletskolu, bet jau 23 gadu vecumā sācis veidot horeogrāfijas. Par Quatro viņš teicis, ka šo iestudējumu varētu saukt visādi, tomēr tā nosaukums ir tieši tāds, kāds ir – vienkāršs un patiess, jo četri lieliski dejotāji tajā nolēmuši atklāt jaunas sava talanta spējas. «Šie četri atšķirīgie temperamenti ved mani cauri slepenajam jauna tēla radīšanas procesam, un tiem nav nekādas specifiskas vēsts vai vēstures. Taču viņi smalkā līmenī sadarbojas ar skatītājiem un klausītājiem, kuri tiek aicināti redzēto saprast katrs pēc savas pieredzes. Man Quatro ir emocionāla ainava, kurā katrs var sajust kanvu, ko veido attiecības vai līdz galam neizdzīvotas emocijas, kas izmisīgi cenšas savienoties tikai tāpēc, lai uzreiz atkal pazustu drošajā tumsā. Jebkurā gadījumā, quatro paliek tikai skaitlis,» tā par savu horeogrāfisko darbu sacījis Edvards Klugs. Atsauksme laikrakstā Vremja novostei liecina: «Klugs dzīvi neuztver kā kaut kādu notikumu virkni, vairāk vai mazāk plūstošu straumi. Gluži pretēji – viņš to dala kristāliskos mirkļos un burtiski kadriem līdzīgos uzliesmojumos. Tāpēc sākumā (un gana ilgi) kustības ir teju mehāniskas, ar pauzēm uz sekundes daļu un kustības turpinājumu uz sekundes daļu. Veltot tādu pastiprinātu uzmanību katram mirklim, ikviens no tiem kļūst absolūti nozīmīgs.»
Iestudējuma Radio and Juliet nosaukums radies, savienojot abus horeogrāfa iedvesmas avotus – Šekspīra lugu Romeo un Džuljeta un britu rokgrupas Radiohead mūziku, kas skan izrādē. Horeogrāfs gan neseko lugas sižetam, bet pārnes kustību valodā Šekspīra radīto emocionālo pasauli, visu jūtu un emociju spektru, kurām pateicoties Romeo un Džuljeta, agri miruši, dzīvo gadsimtiem ilgi. To arī apliecina horeogrāfs Edvards Klugs: «Es negribēju pārstāstīt slaveno mīlas stāstu, bet piedāvāt skatītājiem paskatīties uz to no cita skatpunkta. Stāstā svarīgs brīdis ir, kad Džuljeta sevi nogalina, pamostoties blakus mirušajam Romeo. Šo brīdi es atstāju. Manā skatījumā viņa sevi nenogalina, jo viņa jau ir mirusi, zaudējot mīlestību. Tāpēc mana Džuljeta no šī brīža un līdz stāsta sākumam ir vientuļa sieviete, kas atgriežas pie savas mīlestības sākotnes. Tādā veidā mēs visi šajā stāstā esam ierauti atpakaļgaitā, tādas kā nerealizētas mīlestības retrospektīvā. Jebkurā gadījumā visi personāži un situācijas ir izdomātas, un visas līdzības ar Šekspīra Romeo un Džuljetu ir nejaušas sakritības.»
Romeo lomu dejo Deniss Matvijenko, un intervijā uz jautājumu, kā tad klasiskā baleta dejotājiem veicies ar laikmetīgo deju, viņš atbildējis: «Ja cilvēks var nostāties piektajā baleta pozīcijā [pēdas cieši un pilnībā ir viena aiz otras tā, ka vienas kājas papēdis pieskaras otras kājas pirkstu galam], tad viņš var nodejot visu. Cilvēks, kas nodarbojas tikai ar laikmetīgo deju, nespēs nodejot klasiku. Klasika ir kā Bībele, ja zini to, vari nodejot jebko.».