Apgāda Zvaigzne ABC izdotā zviedru žurnālista Tomasa Šēberga grāmata Ingmars Bergmans. Stāsts par mīlu, seksu un nodevību, ko no zviedru valodas tulkojusi Ieva Pudure, atklāj ievērojamā režisora privāto dzīvi, kas nav atraujama no viņa profesionālās darbības.
Ingmars Bergmans par savu dzīvi un mākslu stāstījis grāmatās Laterna Magica, Intīmās grēksūdzes, Labā griba. Arī par viņu rakstījuši daudzi. Ievērojamā zviedru scenārista un režisora tautieša Tomasa Šēberga mērķis bijis izpētīt privātpersonu Bergmanu, kuram bija piecas sievas un daudz mīļāko un kurš ir deviņu bērnu tēvs. Savu interesi Tomass Šēbergs formulējis tā: «Man vienmēr šķitis interesantāk izprast cilvēkus ar miesu un asinīm, nevis rakāties viņu atstātajās pēdās – Bergmana gadījumā filmās un teātra izrādēs. Ja izdodas izprast cilvēku, kas slēpjas aiz darba, tad nereti kļūst daudz vieglāk izprast arī šī cilvēka radīto darbu.» Ingmara Bergmana radošajā mantojumā, ko veido vairāk nekā sešdesmit filmas, scenāriji un 170 iestudētas teātra izrādes, autors patiesi «rakājies» visai maz. Tas atrodas blakus, perifērijā, sākumā tuvāk, beigās – attālinātāk. Taču grāmatas autoram izdevies radīt krāšņu Ingmara Bergmana portretu, un nav jābūt psihoanalītiķim, lai secinātu, ka bērnības traumas ietekmējušas Bergmana turpmāko dzīvi. Tas nav nekas jauns, bet varbūt kādam būs atklājums, ka Bergmana attiecības ar sievietēm rit pēc vienas shēmas, ko autors arī aprakstījis.
Tomass Šēbergs apguvis plašu avotu klāstu – preses izdevumus, filmas, grāmatas un interneta resursus, intervējis laikabiedrus. Viņš strādājis vairākos arhīvos, tostarp pētījis ģimenes arhīvu, kas devis vērtīgu materiālu. Grāmatas autors sūrojas, ka viņam atteikta pieeja oficiālajam Bergmana arhīvam, ko pārvalda Ingmara Bergmana fonds – atļauju varot saņemt «pētnieki un plaši pazīstami rakstnieki», un viņš tiem nav ticis pieskaitīts. Grāmatas beigās pēc pateicībām viņš uzskaita cilvēkus, kas intervijas atteikuši, tostarp Bergmana sievietes Harrieta Andešone, Līva Ulmane un viņa bērni.
Autora rīcībā nonākušas Ingmara Bergmana vēstules, kas rakstītas no Vācijas 1936. gadā, kad viņš tur viesojas kā apmaiņas students. Tomass Šēbergs izseko, kā Bergmans piesūcinājies ar nacisma idejām un kā sapratis savu alošanos. Apmaiņas programma bija efektīvs aģitācijas veids, ko īstenoja hitlerjūgenda pārstāvji. Kā secina Šēbergs, Bergmans «bija kļuvis par labprātīgu un pārliecinātu hitleriskās Vācijas vēstnesi. Skolas jauniešu apmaiņas rafinētā un viegli maskētā nacistu propaganda bija dzinusi savas saknes jaunajā mācītāja dēlā, kurš šķita pilnīgi pakļauts ideoloģiskajai apstrādei. [..] Krietni vēlāk, kad ziņas par koncentrācijas nometņu šausmām sasniedza Bergmanu, viņš nonāca pie apjēgsmes – bet arī tikai pēc tam, kad gluži kā daudzi citi bija noliedzis pierādījumus un lieciniekus apsūdzējis dezinformācijā. «Ārišķīgais spožums mani apžilbināja. Tumsu es neredzēju.»»
Būtisks un diezgan dominējošs avots ir Bergmana mātes Kārinas dienasgrāmatas, kurās viņa gan pārdzīvo dēla uzvedības izpausmes un attiecību peripetijas, gan fiksē savus iespaidus par Bergmana darbiem, ko autors visai daudz citē. Šēbergs savā grāmatā uzskatāmi atklāj Bergmana mātes un tēva – garīdznieka raksturus un attiecības, kuras ir tālu no ģimenes harmonijas. Pats Bergmans ir stāstījis par pazemošanu bērnībā, Šēbergs min, kādi soda veida tika lietoti. Aizliegums iet uz kinoteātri šķiet nieks pret aizliegumu ēst un gulēt, plaukstu pātagošanu ar rīkstēm un plēšanu aiz matiem. Bergmana māte dienasgrāmatā attiecības ar vīru un mājās valdošo gaisotni salīdzinājusi ar Strindberga lugām: «Šopavasar ir bijušas dienas, kad man licies, ka mūsu mājas līdzinās tām, par kādām Strindbergs rakstīja savās lugās. Tajās mīt ļauna, rūgtuma pilna, cietsirdīga vara, kas grib lauzt, iznīcināt, spīdzināt un sāpināt, tā smejas par maniem pūliņiem, maniem nepārtrauktajiem centieniem iznīdēt ļaunuma sakni.» Viņa pat nosauc vīru par vājprātīgu.
Grāmatā rūpīgi izsekots Bergmana attiecībām ar tām sievietēm, kuras, pēc autora secinājuma, atstājušas iespaidu uz Bergmana dzīvi un mākslu. Kā Bergmans izvēlējās sievietes, kā tās ienāca režisora dzīvē? Shēma ir vienkārša – jaunajam kaisles objektam ir diametrāli pretējas rakstura īpašības iepriekšējai mīļotajai piemītošajām. Kā likums, jaunas attiecības sākas, kad vecās vēl nav beigušās. Bergmana un Elsas Fišeres meita Lēna atzinusi, ka savās sievietēs Bergmans meklējis māti, un autors secina, ka pēdējā sievā Ingridā arī beidzot atradis. Tā ir ilgākā Bergmana laulība, un šoreiz atšķirībā no iepriekšējām attiecībām sieviete pamet viņu. Iemesls gan ir onkoloģiska slimība, kas Ingridu aizsauc mūžībā 1995. gadā.
Bergmana attiecību figūras lieliski raksturo šis autora dotais privātās dzīves faktu uzskaitījums: «Ingmars Bergmans un Ingrida fon Rūsena, precējusies ar grāfu Jānu Kārlu fon Rūsenu, iepazinās 1957. gada rudens nogalē vai, iespējams, vairākus gadus agrāk. Draudzība bija pārvērtusies par attiecībām, un viņa ātri vien palika stāvoklī. Tajā pašā laikā Bergmans bija iepazinies ar tāpat precēto Kebi Lareteju, kamēr viņam vēl bija attiecības ar Bibi Andešoni – lai gan formāli viņš vēl bija laulībā ar Gunu Bergmani.» Meklējot izskaidrojumu «Bergmana pastāvīgajām afērām ar sievietēm», autors min atkarību no seksa un «dziļākas saskarsmes trūkumu ar paša emocionālo pasauli», ko katrs var skaidrot pēc savas saprašanas. Otrs iemesls – iedvesma.
«Kaisle viņu iedvesmoja radīt, un, kolīdz tā pierima, viņš zaudēja arī iedvesmu. Bergmanam patika savas sievietes padarīt grūtas. Cilvēkus, ar kuriem Bergmans vai nu kopā strādāja, vai kurus mīlēja, viņš gribēja redzēt, kad tie ir plašā plaukumā, un sieviete, kura paliek stāvoklī, taču uzplaukst. Viņš kopumā vēlējās to, lai cilvēki, kas atradās tiešā mākslinieciskajā un emocionālajā lokā, pilnībā izmantotu savu potenciālu. Bergmans gribēja redzēt viņus augam. Bet kaisle izplēnēja, kad situācija loģiski atrisinājās – bērni, brēkšana, autiņu maiņa, negulētas naktis. Citiem vārdiem sakot – pavisam vienkārša mazu bērnu vecāku ikdiena. Un viņš ar to netika galā.»
Kā Bergmana privātā dzīve baroja viņa mākslu, autors pamato, piemēram, ar Gunas Grutas, vēlāk Bergmanes, iedvesmotiem tēliem: Kārina Lobēliusa filmā Sieviešu gaidas, Agda filmā Ākstu vakars, Marianne Ēgermane filmā Pamācība mīlestībā, Susanne filmā Sievietes sapnī, Desireja Armfelte filmā Vasaras nakts smaidos, ar ko Bergmans guva starptautisku atzinību. Protams, nevar aizmirst viņa aktrises un mīļākās Bibi Andešoni un Līvu Ulmani.
Bergmana tēvs Ēriks vēstulē meitai Margarētai atzinis: «Neviens no jums, bērniem, nav radījis mums tādas mokas un raizes kā Ingmars.» Mīļumam, draudzīgumam un sirsnībai, kas bija vērojama Bergmana attieksmē pret līdzcilvēkiem, līdzās pastāvēja tumšā puse, un to raksturojošu īpašību grāmatā netrūkst. Neiejūtīgs, neiecietīgs, rupjš, kaprīzs, nepieklājīgs, vardarbīgs, bez pienākuma un atbildības izjūtas, viegli aizkaitināms. Nelīdzsvarots, postošs temperaments. Bergmans pats atzinis, ka nervi viņam atrodas tieši zem ādas un tie izraisa uzliesmojumus, kurus nespējot apturēt. Pirms pirmizrādēm pat ir bijis tā pārbijies, ka pievēmis taksometru.
Bet viņš varēja būt arī ļoti uzmanīgs. Prata apburt cilvēkus. Izcils manipulators, ko atklāj šī liecība: «Kā režisors viņš ir velnišķīgs, toties efektīvs. Viņš izsmej, pazemo, sadragā savu mākslinieku privāto «es». Tas, kas paliek no viņiem pāri, ir cilvēciņi, kuri ir pārvērtušies paklausīgos instrumentos, lai viņš varētu īstenot savus nodomus. Viņš ir arī labs psihologs: ne tikai zina, ko vēlas panākt no aktieriem, viņš zina, kā to panākt – ar mierīgu aprunāšanos, histēriju vai psiholoģisku spīdzināšanu ..»
Tomasa Šēberga grāmata ir kā Ingmara Bergmana privātās dzīves ceļvedis, kas gan var šķist ļoti dzeltens, kā izzinošs avots, kas noder režisora filmu izprašanā.
