Zviedru kino un teātra režisora, dramaturga, scenāriju autora Ingmara Bergmana (1918–2007) vārds regulāri parādās pasaules teātra afišās. Viņa veiktās attiecību studijas, kurās cilvēka iekšējā pasaule tiek atgriezta vaļā kā miesa bez anestēzijas, atklājot nepievilcīgu un asiņainu ainu, ir teātrim ļoti saistošs operācijas materiāls. Bergmana varoņi ir kā kuģi. Stipri un vāji vienlaikus. Lieli ir arī viņu pretspēki – gan ārējie, gan iekšējie, kas indivīdu ļauj atklāt plašā cilvēcisko īpašību amplitūdā.
Pēc četru gadu pauzes Bergmana dzimtajā Zviedrijā šogad, no 25. augusta līdz 4. septembrim, notiks Dramaten – Karaliskā Dramatiskā teātra, kura galvenais režisors viņš bijis –, rīkotais Starptautiskais Ingmara Bergmana festivāls Stokholmā. Tas programmā iekļauj ne tikai Bergmana darbu iestudējumus, bet arī viņa gara piesūcinātus uzvedumus. Programma tiks publiskota martā.
Nupat Jaunajā Rīgas teātrī skatītāju vērtējumam nodots pirmais no šosezon iecerētajiem Bergmaniem – Rudens sonāte Māras Ķimeles režijā. Vēl maijā Dailes teātrī plānota Regnāra Vaivara veidoto Laulības dzīves ainu skatuves versijas pirmizrāde. Nesen arī apgāds Zvaigzne ABC izdevis zviedru žurnālista un rakstnieka Tomasa Šēberga grāmatu Ingmars Bergmans. Stāsts par mīlu, seksu un nodevību, kurā rūpīgi dokumentētas režisora, deviņu bērnu tēva attiecību peripetijas ar piecām sievām un daudzām mīļākajām.
Vārdu sakot, Bergmans Latvijā tagad ir aktuāls.
8. janvārī skatītajā Māras Ķimeles izrādē bija viena galvenā loma, un tā nav kāda no Bergmana scenārija. Galveno lomu spēlēja Austras Hauks scenogrāfija, kamēr aktieri ieņēma otro plānu, pašaizliedzīgi un paklausīgi balstot prīmu. Veidojās aiza, kurai pārkāpt neizdevās.
Turklāt prīma nav nekāda viltvārde. Tā prot spēlēt. Vispirms maskējas par statisti – gaišā, siltas gaismas pielietā (mākslinieks Jānis Sniķers), minimālisma stilā veidotā telpa Mazajā zālē ir realitātes atspulgs, nedaudzās mēbeles pilda savu funkciju tieši. Bet tad prīma izvelk no azotes lakatiņu un plivina kā Vijas Artmanes Džūlija Lamberte Jāņa Streiča filmā Teātris. Baltā siena – bīdāmo durvju sistēma, kas horizontāli spēles telpu dala divās daļās, tiek izjaukta atsevišķās vienībās, kas gan kustas pašas (aktieru aizmugurē bīdītas), gan tiek redzami pārvietotas. Vēstījošā scenogrāfija kļūst par metaforiski dinamisko. Durvju/širmju ģeometrija stāsta savu stāstu par fiziskajām un psiholoģiskajām sienām, kas atsvešina, aiz kurām slēpjas, kuras velk sev līdzi, baidoties no konfrontācijas. Bet ar šīm sienām var iestudēt daudzus materiālus. Veiksmes gadījumā sienas sabalsotos ar aktieru spēli un Bergmana/Ķimeles izvilktā esence svilinātu rīkli.
Režisore savu skatuves kompozīciju veido, uzsverot atsvešinājumu – tuvākie cilvēki ir svešinieki. Kā vientuļi kuģi jūrā. Pērn Vroclavas teātra festivālā Dialogs redzētais Nīderlandē strādājošā beļģu režisora Ivo van Hoves un Toneelgroep Amsterdam iestudējums Kliedzieni un čuksti (2009) pēc Ingmara Bergmana scenārija skaudri vēstīja par to pašu – tuvāko cilvēku, ģimenes locekļu atsvešināšanos, noslēgšanos, empātijas trūkumu, nespēju mīlēt.
Māras Ķimeles izvēlētie notikumi akcentē Ingas Tropas spēlētās Evas un viņas vīra – Ģirta Krūmiņa – noslēgšanos katram savā čaulā. Rāmi lēno ikdienu sabango Baibas Brokas Šarlotes efektīgā ierašanās, ar frizūru un apģērbu (kostīmu māksliniece Jana Čivžele) mirklī signalizējot par piederību citai pasaulei. Pilsētas dāma lauku miestā. Izcila pianiste, kura nesen apglabājusi savu kārtējo dzīvesdraugu un pēc septiņiem neredzēšanās gadiem atbrauc paciemoties pie meitas un viņas vīra. Interesanti, ka Ingridas Bergmanes, kura Šarloti spoži nospēlējusi Bergmana 1978. gada filmā, atmiņas liecina – aktrise un māte, lasot scenāriju, piesējusies šai vietai un iebildusi, ka nav taču iespējams septiņus gadus netikties ar saviem bērniem. Pirmais notikums, kas izraisa iekšējo zemestrīci, ir Evas sagādātais nepatīkamais pārsteigums. Pie viņiem dzīvo arī otra Šarlotes meita, smagi slimā Lēna, kas bija aizsūtīta prom no acīm pansionātā. Tagad viņa ir te kā dzīvs pārmetums.
Rudens sonātē mūzikai ir liela nozīme, tā ir spoguļtēls, kas ļauj atklāt patiesās sejas. Ķimeles izrādē izdevies attēlot Šarlotes un Evas klavierspēli tā, lai tā nebūtu tikai labāka vai sliktāka ilustrācija, bet mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis: gaisā, it kā pieskaroties neredzamai klaviatūrai, viņas ieslēdz mūziku, ko ierakstā dzird visi klātesošie. Tas iekustina pasauli, kuras uztvere ir subjektīva, un pieļauj dažādas interpretācijas. Mātes un meitas spēlētā Šopena otrā prelūdija ir atslēgas aina. Šarlote nospēlē tehniski izcili, taču emocionāli vēsi, Eva – silti, taču mātes vērtējumā – pieklibojot tehnikai. Šī aina atklāj abu sieviešu rakstura kodolu un pretstata vienu otrai. Vienkārši sakot, tas ir tests, kas atklāj, vai piemīt spēja mīlēt.
Šarlotes rīcība neatbilst pieņēmumam par to, kas ir laba māte. Eva ir māte pēc būtības, taču Dievs viņai atņēmis iespēju tādai būt, jo dēls četru gadu vecumā noslīcis. Tāpēc viņa kopj savu slimo māsu, ko īstā māte negrib redzēt. Diemžēl šī divu taisnību sadursme, grabinot pagātnes skeletus un bērnības traumas, palikusi vēlamības izteiksmē. Attiecības nesabriest tajā dramatisma intensitātē un apjomā, ko pieļauj un pat pieprasa materiāls. Aktieru spēlē ir vairāk vai mazāk pārliecinoši nospēlēti jūtu un domu stāvokļi, nevis notiek darbīgs to process.
Baibas Brokas spēlē skaidri nolasāma attieksme. Viņa ir skeptiski augstprātīgi noskaņota pret meitu, viņas vīru un māju. Viņa ir ļoti nepatīkami pārsteigta, ka būs jāsatiek otra meita, bet saņemas un nospēlē jauko mammīti, kas uzdāvina pulksteni. Viņa rīkojas izaicinoši un, par spīti gaidām, ierodas uz maltīti koši sarkanā kleitā. Viņa izrāda nepatiku, mazliet satraukumu, kad ierauga Evu ar trīsriteni, it kā vizinot ar to mirušo dēlu. Viņa izrāda rūpes, runājot par to ar Evas vīru. Viņa ir nepatīkami pārsteigta, uzklausot meitas pārmetumus naktī, un atraida tos, it kā nopurinot sniegu no pleciem. Auksta un paštaisna savās bruņās. Tā nav drāma, tas ir negadījums. Bet kā vārdā tas viss?
Ingai Tropai Evas lomā ļoti labi izdodas spēlēt jauko, labo, smaidīgo meiteni. Dialogā ar vīru, runājot par māti, atklājas nopietnāka, skarbāka, domīgāka izteiksme. Bet kulminācijā, meitas un mātes nakts sarunā, kas raisa iekšēju nopūtu – nu tad beidzot ir galā stundu garā uvertīra –, Ingas Tropas Eva raud, peldinot māti alkohola atraisītos pārmetumu plūdos. Bet finālā viņa atkal ir jaukā meitene, kas sūta vēstuli mātei. Un Evas uzbrukums Šarlotei šķiet kā vētra ūdens glāzē.
Ģirta Krūmiņa un Lienas Šmukstes tēli ir tikai ārējo kontūru apvilkti. Šmukstes Lēnai uzsvērti fiziskie, slimības radītie defekti, viņai piešķirtā loma ir simboliska – būt spokam, kas atgādina Šarlotei viņas pagātni, kļūdas. Savukārt Evai Lēna ir kāds, par kuru rūpēties zaudētā bērna vietā. Ģirts Krūmiņš lomā ir sevī noslēdzies vīrs, kas klausās mūziku radio un būvē kuģa modeli. Alises Putniņas horeografētais Šarlotes sapnis (viņu ar saviem ķermeņiem, cieši kā žņaudzot, ieskauj meitas) paplašinātu izrādes tēlaino slāni, ja psiholoģiskās kustību līnijas būtu viscaur darbīgas un spēcīgas. Šajā gadījumā sapnis uztverams kā neobligāts horeogrāfijas solo numurs. Kamēr prīma scenogrāfija tik plivina lakatiņu.