SARUNA ar Silviju Radzobi. Par cukuru un bijību

Šonedēļ, 26. novembrī, Nacionālajā teātrī notiks Silvijas Radzobes veidotā rakstu krājuma Latvijas jaunā režija atvēršanas svētki.

Izdevums veltīts jaunajai režisoru paaudzei, kas sevi spilgti pieteikusi 21. gadsimtā un kas patlaban veido Latvijas laikmetīgā teātra seju. Tie ir: Laura Groza Ķibere, Andrejs Jarovojs, Viesturs Meikšāns, Inese Mičule, Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Dmitrijs Petrenko, Kārlis Krūmiņš, Jurijs Djakonovs, kā arī gados vecākie – Mārtiņš Eihe un Indra Roga. Teātra kritiķe, zinātniece, LU profesore Silvija Radzobe ir projekta vadītāja un zinātniskā redaktore, un mēs runājām par to, kāds bija ceļš no idejas līdz tās realizācijai. Un ne tikai par to.

– Kad pirms diviem gadiem Latvijas Universitātes gadskārtējai konferencei pieteici tēmu Latvijas jaunā režija, vai domāji par to, ka tās rezultāts būs grāmata?

– Toreiz nedomāju un necerēju neko, par grāmatu – nekādā gadījumā. Man nebija arī prognožu par to, kā varētu izdoties konference. Bet mani patīkami pārsteidza un iepriecināja, ka uz apaļo galdu, uz ko konferences otrajā daļā bija aicināti jaunie režisori, viņi arī atnāca. Un runāja sakarīgi, draudzīgi izturējās cits pret citu un arī pret kritiķiem, tā patīkami atšķiroties no iepriekšējās postmodernās režijas paaudzes, ko pārstāvēja Viesturs Kairišs, Dž. Dž. Džilindžers, Alvis Hermanis un daži citi. Viņi savu radošo gaitu sākumā izturējās noraidoši un, varētu pat teikt, diezgan augstprātīgi, sarunāties negribēja. Tāpēc man bija gandarījums, ka šī paaudze sarunāties var un grib. Pēc kāda pusgada man ienāca prātā, varbūt varētu tapt grāmata par jauno režiju. Bija skaidrs, ka nevarētu balstīties tikai uz konferences materiāliem. Jauno režisoru izdarītais ir pietiekami nozīmīgs, lai par katru no viņiem uzrakstītu arī portretu. Latvijā nav īpaši attīstīta teātra mākslinieku portretu rakstniecība, ja runā par raksta apjomu, nevis atsevišķiem izdevumiem, kur, protams, Lilijas Dzenes ar interesi lasāmās grāmatas joprojām ir zināms paraugs. Portrets raksta apjomā tomēr ir cits kritikas žanrs ar savām prasībām. Latvijā ir izdoti vairāki krājumi par vecākās paaudzes aktieriem, bet par režisoriem šādu grāmatu nav vispār. Tas bija jauns uzdevums un izaicinājums.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmajā – divpadsmit režisoru radošie portreti. Otrajā – raksti, kas analizē atsevišķus režijas darba aspektus – sadarbību ar scenogrāfiem, dramaturgiem, kritiku, ir atsevišķs raksts par laikmetīgo deju, video izmantojumu mūsdienu teātrī... Ir teorētisks ievadraksts par 21. gadsimta postdramatisko teātri un mūsu režijas vietu tajā. Ir arī apcerējums par trim vaļiem, kuriem pateicoties ir izaugusi tik spēcīga un talantīga jauno režisoru paaudze. Tie ir: Latvijas Kultūras akadēmija, jo īpaši – Latvijas Jaunā teātra institūts, kā arī nevalstiskie teātri Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro.

– Kāds ir autoru loks?

– Deviņpadsmit autori pārstāv trīs paaudžu kritiķus. To vidū ir Valda Čakare, Guna Zeltiņa, es pati, tu, Undīne Adamaite, Līga Ulberte, Edīte Tišheizere, Ieva Struka, Maija UzulaPetrovska, Zane Radzobe, Inga Sindi, Evita Sniedze, Ieva Rodiņa, Atis Rozentāls, Linda Ģībiete un vēl citi. Tātad cilvēki, kas vairāk vai mazāk regulāri arī raksta recenzijas, pazīst teātri un ir redzējuši jauno režisoru izrādes.

– Tev ir liela pieredze šādu rakstu krājumu veidošanā. Vai šī projekta tapšanas process bija ar kaut ko īpašāks, vieglāks, sarežģītāks, līdzīgs?

– Līdzīgs. Neviens kritiķis Latvijā nav spējīgs sevi uzturēt, tikai rakstot recenzijas. Katrs dienas lielāko daļu strādā savā maizes darbā pedagoģijā, presē vai zinātniski pētnieciskā institūtā. Tikai pēc tam – radošais darbs. Recenzijas un raksti krājumiem jāraksta naktīs, vakaros, brīvdienās. Cilvēki ir noguruši, un šādus apjomīgus rakstus arī nevar uzrakstīt vienā vakarā. Es no autoru puses jutu lielu atbildību – vēlēšanos uzrakstīt ļoti labi, nevis tikai labi, jo jāapcer mākslinieki, pret kuriem ir cieņa un mīlestība. Gribas, lai viņi būtu adekvāti aprakstīti, nevis pavirši apčaloti. Atbildība bija augstāka nekā citos kopdarbos, rakstot, piemēram, par teātra vēsturi vai ārzemju teātri. Līdz ar to bija ļoti sarežģīti saņemt rakstus laikā. Pie maniem lielākajiem rekordiem pieder divdesmit viens atgādinājuma zvans vienam autoram, divdesmit četri – vēl citam apmēram pusgada laikā, kad noliktie termiņi jau bija pāri. Tāpēc nākamā projekta autoriem esmu uzrakstījusi tādus nosacījumus, ka, cilvēks no malas tos izlasot, varētu padomāt, ka man ir mentālas problēmas. Tur ir ietverti zināmi draudi, kas notiks, ja termiņus nokavēs nedēļu, un kas – ja mēnesi. Bet es zinu reālo situāciju un konkrētos cilvēkus. Visas grūtības saprotu, bet, ja esmu apņēmusies projektu novadīt līdz galam, tad man ir jāizstrādā ļoti precīza un skaidra stratēģija.

Ļoti gribētos, lai režisori grāmatu pieņemtu. Tāpat gribētos dzirdēt viņu domas – kas patīk un ko varbūt vajadzēja darīt citādi. Viens ir tas, kas šķiet man kā projekta vadītājai, cits – ko domā cilvēki, par kuriem rakstīts.

Raksti nav komplimentāri, tie neapdzied un neceļ pieminekļus, bet analītiski meklē veiksmju un neveiksmju cēloņus. Ja ir tikai saldas slavas dziesmas, tad cilvēkiem, kam nepatīk cukurs, var nepatikt arī tāda grāmata. Mums cukura ir diezgan maz. Mīlestība pret māksliniekiem, pateicība par viņu radītajiem darbiem, kas caurstrāvo izdevumu, nav cukurs. Nebūtu mums šādas režisoru paaudzes un viņu brīnišķīgās teātra produkcijas, nebūtu arī šādas grāmatas.

– Vai bija situācija, kad tavs viedoklis nesakrīt ar autora viedokli?

– Bija.

– Un kā to risināji?

– Ja man par kādu faktu, izrādi vai secinājumu bija absolūti citas domas, tad ar autoru sazinājos, mēs apmainījāmies viedokļiem. Bija gadījumi, kad autors konsekventi palika pie sava viedokļa. Un tā tad arī palika. Bija arī tādi gadījumi, kad autors kādu izrādi nebija redzējis vai skatījies sen un vāji atcerējās, atļaujot man ierakstīt papildinājumus vai konkretizējumus. Tas ir likumīgi, jo es esmu zinātniskā redaktore, tātad arī atbildīgā par saturu. Bet nevienā gadījumā nebija tā, ka es patvarīgi mainītu autora vērtējumu.

– Kā tu skaidro šīs jaunās paaudzes atvērtību, vēlēšanos sarunāties, saprasties, salīdzinot ar 90. gadu jaunajiem režisoriem, kam bija vairāk raksturīga zināma «pret» poza?

– Par šo jautājumu grāmatā runā vairāki autori. Iepriekšējā paaudze 90. gadu vidū sāka taisīt pilnīgi citādu teātri situācijā, kad izrādēs dominēja reālpsiholoģiskais teātris un turklāt Latvijas skatuves māksla atradās stagnācijā. Viņu piedāvājums bija radikāli atšķirīgs, un viņi apriori bija iedomājušies, ka viņus uzņems naidīgi, neatzīs. Tāpēc jau iepriekš ieņēma aizsargpozīciju. Kaut īstenībā kritiķu lielākā daļa viņus uzņēma pat ļoti draudzīgi. Tie, kuri saprata, rakstīja pozitīvi, un daudzi no tiem, kas nesaprata, arī rakstīja pozitīvi, jo negribēja būt retrogrādi. Jaunākās režijas paaudzes izaugsmē lieli nopelni ir Latvijas Jaunā teātra institūtam. Jaunie režisori atzīst, ka ļoti nozīmīgi viņu izpratnes veidošanā par laikmetīgo teātri bijuši festivāli Homo novus un Homo alibi un tas, ka varēja ne tikai skatīties izrādes, bet viņiem tika pasūtīti darbi šo festivālu programmām. Pateicoties institūtam, bijusi iespēja tikt arī uz dažādām meistarklasēm un festivāliem ārzemēs. Viņiem ir plašāka informētība nekā iepriekšējai paaudzei, kad tā sāka darbu teātrī, drošāka pašsajūta, kas arī raisa citādo attieksmi.

Šī paaudze brīvi pārvalda angļu valodu, un viņiem nav kompleksu. Viņu atvērtību gan pret kritiķiem, gan skatītājiem izskaidro apzināšanās, ka viņi ir Eiropas teātra likumīga sastāvdaļa.

– Un 21. gadsimta jaunajiem brīvība ir daudz lielāka, atvērtās robežas devušas iespējas vairāk redzēt. To darbos jūt?

– Neapšaubāmi. Un rodas iespaids, ka daži no viņiem būtu lasījuši teorētisko literatūru par teātri. Ja nav lasījuši, tad ir tik daudz redzējuši, ka zināšanas par laikmetīgo teātri ir. Man patīk, ka ne visi, bet daudzi no viņiem, jaunā teātra stratēģijas un formas elementus brīvi pārvaldot, nav kļuvuši par kosmopolītiem. Tas man kā kritiķim – skatītājam ir ļoti svarīgi – ka redz to, kas reāli notiek Latvijā, un tas interesē. To izrādēs var just.

– Vai kopainā iezīmējas kādas saturiskas tendences, kas zīmīgas tieši šim laikam?

– Ir dažādi. Man personīgi ir tuva Valtera Sīļa interese par Latvijas vēsturi un tās sāpīgiem mezglu punktiem, šodienas politisko perspektīvu. Saista Lauras GrozasĶiberes un Vladislava Nastavševa drosme interesēties par sarežģītiem, neviennozīmīgiem cilvēka iekšējās dzīves procesiem, tostarp seksualitātes dažādām izpausmēm, kas latviešu teātrī bieži tiek noklusētas. Elmāra Seņkova izrādes man rada pacilātības sajūtu – šo režisoru nevar paredzēt un prognozēt, ne arī definēt. Viņš allaž pārsteidz, turklāt rada izjūtu, ka strādā ar tik vieglām rokām – viss, kam režisors pieskaras – atveras. Tas ir apbrīnojami. Mārtiņš Eihe ir drusku vecāks par iepriekš minētajiem. Bet, izsekojot rūpīgi viņa daiļradi, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir viens no pašiem pirmajiem pionieriem, kurš Latvijā ienesa postdramatiskā teātra estētiku. Viņam ir tik daudz oriģinālu konceptu – kaut ne vienmēr saprastu un ne vienmēr arī līdz galam nostrādātu. Savdabīgu un konsekventu netradicionālā teātra ceļu iet arī Andrejs Jarovojs.

– Vai iepriekšējās jauno režisoru paaudzes iestudējumiem bija spilgtāka forma?

– Iepriekšējās jaunās paaudzes izrādes radīja iespaidu, ka to forma allaž ir novatoriska, jo fonā bija reālistiskais teātris. Viņi piedāvāja citu, postmoderno teātri, kas vienmēr atšķīrās. Šī paaudze nāk uz iepriekšējās paaudzes nenoliedzami visai izteiksmīgā fona. Bet arī viņu formas piedāvājumi īstenībā ir ļoti daudzveidīgi. Tieši pateicoties šai paaudzei, esam iepazinuši tādas jaunas, iepriekš nepazītas izrāžu formas kā izrāde–lekcija, izrāde–ekskursija, fiziskais teātris, ekoloģiskais teātris, vietas teātris; principiāli pieaudzis to izrāžu skaits, kurās būtiski performatīvie elementi. Par to visu grāmatā runāts, tāpēc arī tā, manuprāt, nozīmīga.

Intervēju Vladislavu Nastavševu un Mārtiņu Eihi, par kuriem rakstīju portretus. Viņi un arī citi režisori, runājot par savām iecerēm, min tik smalkas nianses! Pārdomājot savus iespaidus, secināju, ka daudz ko no tā izrādēs neesmu uztvērusi. Nevis tāpēc, ka šīs nianses nebūtu tur bijušas. Vai ka es būtu skatījusies pavirši. Tas liecina par vairākām lietām. Ir grūti uztvert nepierasto. Vēl grūtāk – saprast to. Bet tieši tas mūsu darbā ir visaizraujošākais. Un gandarījums – ja izdodas uzminēt. Tajā pašā laikā gribu pateikt, ka, tieši strādājot pie šīs grāmatas, mana iepriekšējā cieņa pret talantīgu aktieru un režisoru darbu pārauga pietātē un pat bijībā.

– Iedomājies, ka vari distancēties no sava darba un tev jāraksta recenzija par šo izdevumu. Kādas būtu galvenās atziņas?

– (Smejas.) Pirmkārt, grāmata ir diezgan veiksmīga pieredze Latvijas teātra zinātnē mazattīstīta žanra – režisora portrets – izstrādē. Otrkārt, ir gandarījums par to, ka visjaunākie šī projekta dalībnieki, kam ir vai vēl pat nav trīsdesmit gadu, ir labi izglītoti, ar svešvalodu un teorētiskām zināšanām, raksta viegli, spēj apvienot analīzi ar teorētiskām zināšanām. Treškārt, prieks, ka daži no maniem bijušajiem audzēkņiem, kuru šīs grāmatas autoru rindās ir ļoti daudz, kas bija atgājuši no radoša darba, sakoncentrējās un spēja uzrakstīt ļoti interesantus rakstus. Vēl es izteiktu sajūsmu par LU apgādu, kas šīs grāmatas izdošanā strādāja ar milzīgu entuziasmu un radošo kapacitāti. Māksliniece Baiba Lazdiņa ir radījusi oriģinālu grāmatas vāku, izdevumā ir vairāk nekā astoņdesmit krāsainas bildes.

– Var ar humoru runāt par darbu ar autoriem un draudu elementiem, lai saņemtu apsolītos rakstus, tomēr šī tēma ir nopietna. Salīdzinot ar padomju laiku, kad zinātniski pētnieciskais darbs bija arī maizes darbs, šodienas aina nav iepriecinoša. Pa naktīm, brīvdienās, kā teici. Tu redzi gaismu tuneļa galā?

– Grāmatas izdošanu finansēja Latvijas Universitāte, pieticīgas, bet tomēr radošās stipendijas grāmatas uzrakstīšanai piešķīra Valsts Kultūrkapitāla fonds. Iepriekšējās režijas grāmatas [20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā, Teātra režija Baltijā, Teātra režija pasaulē – 1. un 2. sējums] un mana grāmata Uz skatuves un aiz kulisēm bez Kultūrkapitāla fonda atbalsta nebūtu. Caur šo fondu valsts atbalsts ir. Universitātē, tāpat Latvijas Zinātnes padomē ir programmas un konkursi zinātnisku darbu tapšanai un izdošanai. Tikai tās, līdz ar to naudas sadali un darbu plānojumu, kontrolē daži cilvēki, kas negrib dalīties ar citiem. Man nav izdevies šajās programmās ar savu pārstāvēto teātra zinātnes nozari iekļūt, lai arī manas iniciatīvas rezultātā 21. gadsimtā par teātri ir iznākušas astoņas grāmatas, vairāk nekā jebkurā citā Latvijas institūcijā. Un vismaz piecas no tām, ieskaitot Latvijas jauno režiju, ir ļoti nopietni, varētu pat teikt, fundamentāli pētījumi.

Man šķiet, ka daudzu projektu konkursu noteikumi ir neracionāli, birokrātiski un radošo darbu neveicina. Piemēram, Guna Zeltiņa pirms gadiem četriem guva panākumus starptautiskā ES finansētā projektā, kas piešķīra līdzekļus lielāka projekta izstrādei LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Tur bija diezgan pieklājīga nauda, bet honorāri grāmatu tapšanai un izdošanai netika pieļauti. Bija līdzekļi braucieniem, plānu izstrādei. Paldies Gunai Zeltiņai, ka vairākus kritiķus, tostarp mani, iesaistīja, šur tur aizbraucām, vērtīgas lietas redzējām. Bet nākamajai fāzei vairs finansējuma nebija, un pēc būtības tā nauda tika izšķērdēta.

– Tātad, tāpat kā citās nozarēs – nav pamata runāt, ka naudas nav, bet jautājums ir par to, kā tā tiek pārvaldīta.

– Viennozīmīgi varu tam piekrist.

– Šodien ir Spēlmaņu nakts, Latvijas teātra gada balvu pasniegšanas ceremonija. Kā tu vērtē pagājušo sezonu, kuri ir tavi favorīti?

– Aizgājusī sezona bija ļoti izdevusies, un daudzi jaunās paaudzes režisoru darbi ir nominēto skaitā. Žūriju, kam bija jāizvēlas tikai viens uzvarētājs katrā kategorijā no ļoti labiem un izciliem darbiem, nevar apskaust. Man ir divi ļoti patīkami pārsteigumi, ja runājam par režiju: Laura GrozaĶibere pagājušajā sezonā no labas režisores statusa ir izsitusies pašās priekšējās pozīcijās, un Dmitrijs Petrenko strauji ieguvis māksliniecisko briedumu.

Vīrieši aktiermākslā Latvijā ir ļoti spēcīgi, un pie nominētajiem noteikti varēja būt vēl citi – piemēram, Egons Dombrovskis un Lauris Dzelzītis. Bet šajā sarakstā ir viens aktieris, kurš beidzamajās trīs sezonās ir nospēlējis piecas sarežģītas lielas lomas.Un nevienā no tām neatkārtojas iepriekš atrasti paņēmieni. Ko tādu es diez vai vispār esmu pieredzējusi. Kaut nu žūrijai nebūtu bijusi raksturīga latviskā pieklājība – kā tad nu dosim balvu Dainim Grūbem divus gadus pēc kārtas. Jādod desmit gadus pēc kārtas, ja kāds ir spējīgs tā strādāt, šādas lomas radīt. Daigas Kažociņas darbs Prātā, manuprāt, arī ir ārpus konkurences.

Par mazās formas izrādēm... Tur sacensība vissūrākā, kaut kādā ziņā pat absurda. Nezinu, kā vispār iespējams izšķirties starp trim visaugstākās kvalitātes izrādēm – Elmāra Seņkova Antigoni, Lauras GrozasĶiberes Equus un Dmitrija Petrenko Visas viņas grāmatas. Par lielo zāli runājot, situācija, manuprāt, vienkāršāka. Ja izrādē 1984 nebūtu skats ar žurkām, tad es balsotu par to. Vai arī par Raiņa sapņiem, kaut arī man pret to ir arī šādas tādas pretenzijas.

– Pastāstīsi par savu nākamo lielo projektu?

– Mēs, četru paaudžu teātra kritiķi, Latvijai simtajā dzimšanas dienā esam iecerējuši dāvināt grāmatu Simts izcili Latvijas aktieri. Kopā ar mani strādās deviņpadsmit cilvēki, un esam trīs mēnešu ilgu pārrunu ceļā izveidojuši aktieru sarakstu. Princips bija, lai simtniekā ir gan aktīvi strādājošie, gan izcilības no Latvijas teātra vēstures, aptuveni puse uz pusi. Katrs no desmit pamatautoriem iesūtīja savu simtnieku, un apmēram astoņdesmit procenti visiem sakrita. Par divdesmit procentiem diskutējām. Radās problēma. Ir izcili režisori, kas bija arī ļoti labi aktieri, piemēram, Smiļģis, Jaunušans, Alunāns. Negribējās viņus ignorēt, bet arī aktieriem atņemt vietu – nē. Tāpēc režisori–aktieri būs atsevišķā nodaļā. Doma ir, ka grāmata varētu iznākt 2017. gada beigās vai 2018. gada sākumā.

– Nebaidies no emociju izvirdumiem – kāpēc es neesmu simtniekā?

– Tādi noteikti būs, bet nebaidos, jo zinu, kā tos likvidēt. Ja grāmata cilvēkiem patiks un to pirks, būs atzinība teātra pasaulē, kāpēc mēs nevaram taisīt otru grāmatu – Simts izcili Latvijas aktieri II?

Var rasties jautājums, kas vispār ir izcils. Protams, tur ir arī subjektīvisma moments. Tomēr, ja dažādu paaudžu desmit kritiķi neatkarīgi cits no cita iesūta vienu un to pašu aktieru sarakstu – tātad kaut kas ir arī objektīvs.