Šodien,13. novembrī, Daugavpils teātrī notiek teātra kritiķes un zinātnieces Silvijas Geikinas grāmatas Daugavpils teātris atklāšanas svētki. Šāda izdevuma tapšana un nonākšana līdz lasītājam ir nozīmīgs notikums, jo ir izpētīta un apkopota teātra vēsture, dokumentēts un analizēts mākslinieku darbs laikmeta griežos. Turklāt Silvijas Geikinas grāmata ir pirmā, kas pilnībā veltīta Daugavpils teātrim.
Silvija Geikina darbu sāka 2012. gadā, strādājot arhīvā, Teātra muzeja krājumā, bibliotēkās, meklējot vēsturiskos materiālus, cilvēku atmiņu liecības. «Diezgan daudz atradu muzeja krājumā, kur bija labas atmiņas par veciem laikiem – [Daugavpils cietokšņa galvenā inženiera, pulkveža, teātra dibinātāja] Nikolaja Hāgelstroma periodu. Man ļoti patika Voldemāra Kalpiņa stāstījums par režisora Sergeja Radlova nonākšanu Daugavpils teātrī,» stāsta teātra zinātniece un atzīst, ka, šo laiku, 50. gadu sākumu, pētot, viņai bijuši emocionāli pārdzīvojumi un atklājumi. «Kā Sergejs Radlovs ieradies pie kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa, kāda ir viņu saruna, Kalpiņa attieksme. Tā bija ļoti pozitīva. Viņš zināja, kas ir Sergejs Radlovs. Kad viņš atbrauca no izsūtījuma, Kalpiņš nevarēja nekur citur viņam piedāvāt darbu kā tikai Daugavpilī. Kalpiņš izstāstīja, ka Daugavpils teātris ir ļoti sliktā mākslinieciskā līmenī, ka tā ir pēdējā vieta, kur varētu braukt. Bet Sergejs Radlovs teica, ka viņu viss apmierina, lai tikai atļauj iestudēt Hamletu. Bija interesanti uzzināt, kā Radlovs nonāk Daugavpilī, kāds viņš ir, kā aktieri viņu uztver. Viss Hamleta iestudēšanas periods – tas viss mani tik emocionāli ietekmēja, biju pilnīgi satriekta, kad lasīju atmiņas par Radlovu. Tad vēl rokraksti – turēt rokās Sergeja Radlova vēstuli, kurā ir viņa klātbūtnes efekts... Tas arī bija milzīgs emocionāls pārdzīvojums.»
Jautāta par sarežģījumiem darba procesā, Silvija Geikina atbild, ka, lai cik dīvaini tas būtu, grūtības bijušas ar padomju laiku, periodu pēc Otrā pasaules kara. «Par to bija samērā maz materiālu un diezgan haotiski. Man visai grūti gāja ar Daugavpils Krievu drāmas teātra hronikas veidošanu, jo daudz bija jāskatās arhīvos un bibliotēkās, presē. Neesmu droša par hroniku, tur var būt kādas neprecizitātes, jo bija maz materiālu. Man vienmēr ir vainas apziņa pret aktieriem, jo šādos pētījumos aktierdarbs netiek pienācīgi dziļi atspoguļots, tā, kā viņi būtu pelnījuši. Jo tur vairāk ir režisori, virspusē nāk repertuāra problēmas. Aktieri tiek tikai pieminēti, drusku analizēti saistībā ar nozīmīgākajām izrādēm,» atzīst grāmatas autore.
Silvija Geikina secina, ka, ielūkojoties Daugavpils teātra vēstures lappusēs, redzams – ir bijuši periodi, kad tas «uzkāpis gandrīz vai pašās augstākajās mākslas virsotnēs un licis par sevi runāt visai Latvijai, ir bijuši laiki, kad teātris izmisīgi centies pārvarēt līdzenuma grūtības, un ir bijis arī tā, ka iestudējumu mākslinieciskais līmenis bijis tik zems, ka licis runāt par teātra likvidēšanu vai reorganizāciju». Par radoši auglīgākajiem Daugavpils teātra vēstures periodiem Silvija Geikina atzīst vairākus laika nogriežņus: «Man ļoti patika 30. gadi, kad Jānis Kļava bija mākslinieciskais vadītājs. Tad tapa daudz interesantu iestudējumu – gan Raiņa lugas, gan Blaumanis, latviešu klasika. Tad 40. gads – Ernests Feldmanis strādā Daugavpilī, ir interesanti iestudējumi. Tad Sergeja Radlova laiks un, nenoliedzami, 80. gadu beigas un 90. gadu sākums, kad mēs visi braucām uz Daugavpils teātri, brīnījāmies un jūsmojām par tiem brīnišķīgajiem iestudējumiem.» Taču teātra pētniece arī uzsver, ka pēdējos gados Daugavpils teātrī vērojama mākslinieciska augšupeja un Latvijas teātru kopainā Daugavpils teātris sāk ieņemt savu mākslinieciski nozīmīgu un savdabīgu vietu: «Šis laiks ir interesants un cerīgs. Ir īpatni meklējumi, top iestudējumi gan latviešu, gan krievu valodā. Nav izteikti divas trupas, bet teātrī ir ansamblis. Krievu aktieri piedalās latviešu izrādēs, latvieši – krievu izrādēs. Daugavpils teātris ir multikulturāls, bet ne tādā banālā, virspusējā izpratnē, bet padziļinātāk. Tie meklējumi, kultūru daudzpusība, integrācija teātrī ir jūtama. Un skatītāju piesaistīšana ar muzikāliem iestudējumiem ir izdevusies. Būtiski, ka ir mazā zāle, kur var pameklēt, eksperimentēt.»
Silvija Geikina uzsver – ja nebūtu Daugavpils domes finansiālā atbalsta, tad grāmata par teātri nebūtu izdota. «Domāju, ka atstāšu muzejam, ka materiāls nenonāks līdz lasītājam. Bet viss tik veiksmīgi notika. Palīdzēja Daugavpils teātra valdes locekles Ritas Strodes ieinteresētība, arī Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalsts,» norāda grāmatas autore. Pētījumu Daugavpils teātris klajā laidis apgāds Mansards.
