Pirms Dmitrija Krimova viesizrādēm Latvijā Neatkarīgajai bija iespēja ar viņu mazliet aprunāties.
– Ar kādām izjūtām dosieties uz Latviju?
– Uz jaunām vietām vienmēr braucu ar bailēm – kā cilvēki uz mums skatīsies, vai sapratīs, vai gribēs saprast, vai pieņems. Tā ka – braucu uz Latviju ar satraukumu.
– Ar ko jūsu jaunā izrāde O-j. Vēlā mīla ir īpaša?
– Tā ir pirmā reize, kad paņēmām lugu no sākuma līdz galam un ar to neko neesam izdarījuši. Tas nozīmē, tekstā neesam mainījuši neko. Nu, varbūt piecus procentus noņēmuši, bet tas arī viss. Kā uzrakstīta, tā iestudējām, bet savā veidā. Tas man ir liels eksperiments, es tā nekad neesmu darījis. Līdz šim taisīju patstāvīgas kompozīcijas un, pat ja pamatā bija kāds literārs darbs, vienalga iestudējums tapa pēc tā tēmas. Esmu strādājis ar lugām Trīs māsas un Karalis Līrs, bet arī tās bija izrādes pēc šo darbu tēmām.
– Kāpēc tā?
– Man gribējās brīvību.
– Kas tagad mainījies?
– Es padomāju, ka nu jau esmu pietiekami brīvs, lai mēģinātu ar šo brīvību pieiet tekstam, neko tajā nemainot. Man bija interesanti, vai tikšu galā.
– Runājot par brīvību. Jūs jūtaties brīvs savā teātrī, savā valstī?
– Tās ir divas atšķirīgas lietas. Teātrī – jā, jūtos. Pašcenzūras nav.
– Tātad pilnīgi brīvs un darāt, ko vēlaties?
– Pilnīgi brīvs – tā es neteiktu. Bet es daru to, ko gribu. Pagaidām man neviens neko neaizliedz. Pagaidām.
– Tomēr jūs sakāt – pagaidām.
– Jūs taču saprotat, ko par to runāt.
– Bet kāda patlaban ir mākslinieka loma?
– Tā vienmēr ir, pirmkārt, būt godīgam, otrkārt – būt māksliniekam. Ja esi godīgs, bet neesi mākslinieks – tad esi publicists. Ja esi mākslinieks, bet negodīgs – prodažnaja tvarj (smejas). Būt godīgam māksliniekam – tas ir sarežģīti. Šis līdzsvars. Jo tas reizēm ir pretrunā ar dzīvi, kas pieprasa kompromisus. Būt māksliniekam vispār ir sarežģīti, jo tas nozīmē harmonijas meklējumus. Pat ja ir disharmonija, vienalga tajā vārdā ir harmonija, pasaules harmonizēšana. Daba taču ir ļoti daudzveidīga, tā nav mākslas darbs, tā ir objektīvā realitāte. Radīt mākslas darbu, tas nozīmē kaut ko paņemt no dabas, no dzīves un veidot savu pasauli. Tai jābūt harmoniskai. Nevis ideālistiskai, bet harmoniski saliktai. Tas ir grūti, to kāds var, kāds nevar.
– Disharmonijā radīt harmoniju?
– Jā. Mums lasot rodas iespaids, ka Puškins savu dzeju rakstīja viegli, bet paskatieties melnrakstus, kā viņš meklēja un atrada harmoniju. Es nerunāju par tēmām un cenzūru utt., bet vienkārši radīt harmoniju – tas ir grūti.
– Māksliniekam ir jādomā par skatītāju?
– Protams, viņam jādomā par daudzām lietām – par sevi, skatītāju, nākotni un pagātni, par politiku un māksliniekiem, kas bijuši pirms viņa. Svarīgi ir kā ar automašīnu pārāk spēcīgi negriezt uz vienu pusi, lai nesamet, vajag tomēr braukt pa ceļu. Protams, ka skatītājs ir svarīgs. Ja viņi nenāks, skaidrosi, ka ir vienalga? Tas taču ir neiedomājami. Tiesa, ir tādi piemēri, taču tie drīzāk ir likuma izņēmums. Neesmu pārliecināts, kas tas bija līdz galam patiesi. Bet nav pareizi skatītājus uztvert kā cilvēkus, kuriem strādā. Mācītājs taču kalpo ne tikai tāpēc, lai pie viņa uz baznīcu nāktu cilvēki. Ja viņi nenāk, tātad ne tā kalpo. Tās ir savstarpēji saistītas lietas. Ja kalpo tieši viņiem – tad tas nav mācītājs, bet sludinātājs.
Es runāju par to – stāvēt ar muguru un kalpot. Lasīt lūgšanu, kurā piedalās cilvēki, kas atnāk uz baznīcu. Un tad ar muguru jūt, ir cilvēki atnākuši vai nē. Ja pagriezīsies un ieraudzīsi tukšumu – vai tad neaizdomāsies, vai pareizi visu dari? Publika ir kā gaiss, kas jājūt.