No starptautiskā festivāla Homo Novus piedāvātās spraigās programmas ar 21 izrādi, performanci, instalāciju man izdevās noskatīties 15. Šajā rakstā gribu pastāstīt par to, kas personiski man šķita visinteresantākais, baudīt un domāt ierosinošākais. Visos gadījumos tas saistīts ar dokumentalitāti (reālu vai fikcionālu), ar kuras palīdzību teātris tiecas radīt t.s. mazo vēsturi, kas ieraudzīta ikdienas cilvēku acīm un kas visbiežāk ir patiesāka par oficiālo jeb lielo. Cik šāda pieredze, pārradīta skatuves mākslā, var būt spēcīga, Latvijas teātrī pirmoreiz uzzinājām Jaunā Rīgas teātra izrādē Vectēvs.
Festivālam veidotās Elmāra Seņkova un Mārtiņa Eihes izrādes, varbūt precīzāk, performances (Mī Mī paaudze un Lasītava) droši varēja sacensties ar pašiem labākajiem uz Rīgu atvestajiem ārzemju mākslinieku darbiem. Abas tās bija oriģināli iecerētas, precīzi izplānotas un rūpīgi realizētas. Režisori izmantoja latviešu teātrī zināmo verbatimu jeb dokumentālo stāstu tradīciju, ko pazīstam galvenokārt no Jaunā Rīgas teātra iestudējumiem, taču viņi to interpretēja pa savam. Šoreiz arī izpildītāji bija dokumentālo stāstu autori, tātad – ne aktieri, bet cilvēki no dzīves; savukārt stāstu Mārtiņa Eihes gadījumā aizstāja dienasgrāmata, Elmāra Seņkova darbā – video uzņemtas refleksijas par dzīvi. Priekšnesums abos gadījumos tika sniegts, skatītāju ar izpildītāju nostādot mizanscēnā viens pret vienu.
Elmārs Seņkovs, iedvesmojoties no Rietumu teorētiķu darbiem, kas mūsdienu jauno paaudzi dēvē par Es Es paaudzi, citiem vārdiem – narcisiskiem egoistiem, uzaicināja uz sadarbību piecus Rīgas vidusskolēnus vecumā no 16 līdz 18 gadiem, lai pārliecinātos, kā tad īsti ir. Videolentē tika uzņemti jauniešu stāsti par to, kas viņiem šķiet svarīgs, pēc tam režisors izvēlējās no tiem, viņaprāt, būtiskākos mikrosižetus. Vienu izrādi reizē var noskatīties pieci apmeklētāji; moderators norāda, kurā krēslā katram apsēsties. Virs krēsla karājas austiņas, kas jāuzliek. Pretī krēslam novietots skatlogu atgādinošs ekrāns ar tukšu krēslu, tajā, proti, skatlogā ienāk jauns cilvēks un, skatoties jums tieši virsū, sāk runāt. Pie vienas sienas ir trīs ekrāni, pie otras – divi, skatītāji cits citu faktiski neredz. Kaut arī tu esi divkārt atsvešināts no cilvēkastāstītāja (austiņu un video dēļ), paradoksālā kārtā rodas iespaids, ka stāstīts tiek personīgi tev. Tas noskaņo uz uzticēšanās un emocionālas atvērtības viļņa arī skatītāju, vismaz mani.
Kad viens apmēram desmit minūšu garš stāsts ir beidzies, audiogids, kurš runā Artura Krūzkopa balsī, informē, uz kuru no pieciem numurētajiem skatlogiem tev jāpārvietojas. Stāstu tēmas ir dažādas. Piemēram, kā jūtas meitene, kura nāk no saliedētas septiņu bērnu ģimenes; ko nozīmē pieaugt un vai visi pieaugušie vienmēr zina, kā pareizi rīkoties; ko darīt ar sevi, ja daudz kas atstāj vienaldzīgu; kā panākt, lai citi tevī klausās; ironija par plašsaziņas līdzekļu virspusību... Tā kā nekādas man nezināmas jauniešu grupas kā paaudzi apvienojošas īpatnības pie labākās gribas nespēju uztvert, jo to, manuprāt, vienkārši nebija, tad manu uzmanību piesaistīja kas cits. Apbrīnoju, cik brīvi, atraisīti un, galvenais, dabiski jaunieši spēja izturēties sev neparastā situācijā režisora un videooperatora priekšā. (Varbūt viņus raksturojošais citādais ir šī atraisītība un dabiskums publiskā telpā, salīdzinot ar citām paaudzēm?) Vēl es domāju, kādēļ viņi piekrita iesaistīties projektā, kas jebkurā gadījumā tomēr nozīmē lielu stresu. Kā šķita, pavisam vienkāršu un cilvēciski saprotamu cēloņu dēļ – lai tiktu uzklausīti, dzirdēti un saprasti. Taču galvenā izjūta, kas radās, klausoties stāstus, bija neiespējama vēlēšanās: pēc iespējas ilgāk pasargāt šos atbruņojoši naivos un emocionāli tik vāros bērnus no reālās dzīves skarbajiem pārbaudījumiem, kas agrāk vai vēlāk piemeklē katru un var iznīcināt šo aizkustinošo dabiskumu un sirsnību.
Mārtiņa Eihes Lasītava apvienoja elementus no izrādesekskursijas un katoļu baznīcās praktizētās grēksūdzes, tādējādi sniedzot iespēju nepastarpināti tiešam kontaktam ar sešiem svešiem cilvēkiem. Notikums, kas precīzi atbilst postdramatiskā teātra guru H. T. Lēmana uzskatam: teātris mūsdienās neinformē un nepamāca, tas ir laiks, ko teātris un skatītājs saturīgi pavada kopā. Skatītājs, ierodoties Briāna ielas 13 nolaistajā, bet teātra festivāla vajadzībām apbrīnojami noderīgā ēkā, saņem lapiņu ar cipariem no viens līdz seši. Ar aplīti apvilkts cipars apzīmē telpu, kur sāksies tavs ceļojums. Visās telpās, izņemot vienu, pieci cilvēki sēž katrs pie sava galdiņa, priekšā tiem dienasgrāmata, no kuras desmit minūtes jums tiks priekšā lasīti fragmenti. Pirms tam esat instruēti – divas minūtes jāskatās acīs potenciālajam lasītājam, kuram ir tiesības atteikties ar jums sadarboties. (Un reizi tā arī esot noticis.) Pēc lasījuma atvēlēts četras minūtes sarunāties. Tad jādodas uz nākamo telpu.
Kad režisors satori.lv ievietoja uzaicinājumu, atsaucās negaidīti daudz cilvēku, kuri bija gatavi dalīties ar savām dienasgrāmatām. Savstarpēji mainoties, performancē piedalās 60 personu, kas pārstāv dažādas paaudzes; vecākie ieraksti tapuši pirms simt gadiem (tos nolasa autora mazmazdēls), jaunākie – šogad.
Lasītava skatītājam, respektīvi, klausītājam piedāvāto iespēju un tam izvirzīto prasību ziņā ir ļoti daudzslāņains notikums. Tas ir nopietns, nebūt ne viegls psiholoģisks pārbaudījums – vai tu esi spējīgs nodibināt kontaktu ar pirmoreiz dzīvē satiktu cilvēku. Tikai tu pats zini, vai kontakts (un saruna) tev izdevās formāla vai patiesa. Protams, tas nav atkarīgs tikai no tevis, bet arī no otra, pretī sēdošā. Ja gribu būt atklāta, tad man tas izdevās laikam trīs reizēs no sešām. (Kādas pāris jaunkundzes tā bija iejutušās aktrīžu lomā, ka nepārtraukti smaidīja un koķetēja un ne redzēja, ne dzirdēja savu nejaušības piespēlēto sarunu biedru. Bet var jau būt, ka jaunās sievietes tā slēpa savu apmulsumu un neērtības sajūtu, nonākušas neparastajā situācijā.) Rodas zināms iespaids par pašu dienasgrāmatas fenomenu – kāpēc, par ko un kā cilvēki raksta, cik liela ir viņu pārdzīvojumu temperatūra un kāds viņus personiski aizskārušo interešu loks. Manas satiktās trīs sievietes, kuru vecums ietilpa robežās no apmēram 25 līdz 50 gadiem, visas grāmatvednieciski precīzi, bet vēsi reģistrēja savas gaidas, uzvaras vai sakāves kontaktos ar pretējo dzimumu. Vienalga, vai runa bija par ballēm, disenēm vai pārtijām. Par katru cenu dabūt, vēl labāk – nocelt konkurentei. Dubultuzvara! Turklāt runa nebija par kādu vienu, konkrētu, bet vispār, par jebkuru čali, koļu vai anonīmu viņu, vienalga, vai tas skaidrā, smagi pielacies vai pilnīgā atkļučkā. Droši vien nav ko brīnīties – teksti lielākoties sacerēti pusaudžu un agrās jaunības gados, kad sevi apliecināt visvairāk gribas caur pretējā dzimuma uzmanību. Domāju, tas būtu interesants analīzes materiāls psihologiem. Labi, ka Lasītavu lielākoties apmeklēja sievietes, vīrieši varētu pat nobīties no viņiem mērķētajām vājā dzimuma karstajām iekāres bultām.
Vissaistošākie bija ieraksti par notikumiem, kas raksturo Latvijas relatīvi nesenās, bet jau labi piemirstās vēstures faktus. Piemēram, manas paaudzes bīstamās izklaides, kad 80. gadu vidū Rīgā tika organizēti nelegāli Rietumu filmu skatīšanās vakari videoformātā, par ko draudēja reāls cietumsods, kas arī pāris reižu tika piespriests. Vai – jūsma par Imantu Ziedoni. Vai 70. gadu studentu sadzīve obligātajās kolhozu talkās, kad sveču gaismā pie punša pudeles, kas ir vienīgais ciema veikalā dabūnamais alkohols, tiek braši rautas vaļā dziesmas par sarkano un zili pelēko sišanu, pat nesaprotot, kas ir šie pēdējie, kurus vajag sist. Manuprāt, visvērtīgākais performances slānis – personiskā, reālu cilvēku pārdzīvotā Latvijas vēsture.
Tikai viena dienasgrāmata no sešām atbilda tam, ko uzskatu par īstu dienasgrāmatu – personisku, slēptu pārdzīvojumu fiksējums, kad cilvēks vienīgi papīra lapām atzīstas savās sāpēs, vientulībā, pat izmisumā. Uzticēt ko tādu svešām ausīm patiesi, man liekas, ir varoņdarbs; arī saruna izdevās neformāla. Atliek cerēt, ka varbūt šim cilvēkam – puisim ap 20 gadiem – performance savā ziņā būs sniegusi psihoterapeitisku efektu, ļāvusi ieraudzīt, ka visi cilvēki nav vienaldzīgi, auksti un ļauni. Klausoties puiša lasīto, gandrīz vai sastingu bailēs izdarīt kādu neapdomīgu garīgu vai fizisku kustību – tik ārkārtējs jūtīgums, viegla ievainojamība strāvoja no visa viņa teiktā, liekot lieku reizi iedomāties, cik cilvēki ir dažādi un cik negaidīti sāpīgi otrā var atsaukties kāds pavisam nejaušs vārds. Vēl redzēju, cik baisi pazemo nabadzība, pat ja neviens to tieši sejā nemet. Tādēļ man gluži vai amorāls šķiet LTV Panorāmas uzsāktais pētījumu cikls, kas par bērnu sliktas izglītības cēloni nosauc viņu vecāku nabadzību.
No visām Mārtiņa Eihes ārpus meinstrīma teātra veiktajām teatrālajām aktivitātēm Lasītavu (idejas autore Krista Burāne) uzskatu par pašu nozīmīgāko – dziļi humānā satura un aizraujošās formas dēļ.