KULTŪRA: Kāpšana pāri jumtam
Pēc Kārļa Zemdegas meta tēlnieku Aivara Gulbja, Laimoņa Blumberga un arhitekta Dzintara Dribas īstenotā Raiņa pieminekļa atklāšana Esplanādē (Komunāru parkā) ir izcils notikums gan padomju Latvijas, gan visā Latvijas kultūras dzīvē. Tas notiek 1965. gada 11. septembrī, kad Rainim aprit 100. gadskārta.
Īstenībā de facto tas ir arī Dzejas dienu sākums. Taču par cilvēciskiem, visas sabiedrības un tautas atbalstītiem svētkiem Dzejas dienas kļūst pēc gada – Raiņa piemiņas 101. dzimšanas dienā. Daina Avotiņa domā, ka šo tradīciju izdomājis Imants Auziņš, citi nosauc arī Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa autorību. Tādas fantāzijas jau neviens neprotokolē, un tas arī nav svarīgi. Dzejnieki toreiz dzīvoja un fantazēja kopā, mēģinādami iedabūt dzīvi latviešu kultūras bagātajā kontekstā.
Vēl 1965. gada 11. septembrī avīzēs skan patētiskas un nedzīvas vai pusdzīvas frāzes par Raini un viņa revolucionāro darbību (sovjetiskā izpratnē). Taču brīnišķīga šķiet epizode no Literatūras un Mākslas 9. septembra numura, ko parakstījis režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis:
«Ne vien savās lugās, bet arī dzīvē Rainis bija mūžīgs cīņas ierosinātājs. Kad 1905. gada priekšvakarā viņš Romanova ielā 25 Sabiedrības teātrī uzstājās ar runām, likās, ka klausītāji pat elpo vienā ritmā ar dzejnieku. Man toreiz bija ap divdesmit un es sēdēju stāvgrūdām pilnajā zālē. Kad nācām ārā no teātra, žandarmi visus kratīja, vai nenesam līdzi ieročus. Kā pats Rainis tika ārā – nezinu. Viņu gribēja apcietināt. Versija tāda, ka dzejnieks kāpis pāri otrā nama jumtam un pēc tam pa parādes durvīm izgājis uz ielas.»
Pieminekļa atklāšana sestdien, 1965. gada 11. septembrī, ir pompoza. Komunāru parkā Kārļa Zemdegas (kurš jau ir miris 1963. gadā) vārdu ne ar pušplēstu zilbi nepiemin padomju Latvijas vadītāji. Šodien kā melnais humors skan fakts, ka mūsu nacionālā un vispārcilvēciskā lepnuma monumentu ar vainagiem un neīstiem vārdiem atklāj biedri Pelše, Kalnbērziņš, kā arī Baltijas kara apgabala karaspēka pavēlnieks ģenerālpulkvedis Hetagurovs un citi. Viņi to dara it kā anonīmi, bez tēlnieka vārda tāpēc, ka gan jau zina – Kārlis Zemdega neatkarīgās Latvijas laikā veidojis ne vien Raiņa kapa monumentu Un spēcīgs celšos es pret sauli augšā, bet arī Brīvības pieminekli Koklētāja Raunā, arī Sējēju un Tālavas taurētāju Rūjienā, kuru padomju laikā apgānīja un iesvieda upē. Domāju, ka biedri neparedzēja pieminekļa atklāšanas dienas pārvērtības par ikgadējiem un ilglaicīgiem svētkiem, kuri turpmāk ilgs visu septembri un ilgus gadus. Toreizējā politiskā vadība acīmredzot domāja, ka pietiks ar Raiņa ideoloģisku pārkrāsošanu no meņševika par boļševiku, Pelšes runas noklausīšanos un dzejnieka piepulcēšanu oficiālajai revolucionāru plejādei, no kuriem arī daudzi bija pārkrāsoti vai pārbiedēti. Pelšes runa saskan ar Raiņa drauga, jaunības sociālistisko ilgu domubiedra un svaiņa Pētera Stučkas centieniem pārvilināt dzejnieku pie boļševikiem, kaut arī viņš kā lielu dzejnieku savu tuvu radinieku un jaunības biedru augstu vērtē līdz 1906. gadam. Padomju Savienībā iznākošajā latviešu žurnālā Celtne 1929. gada 2. numurā piemiņas rakstā Rainim PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs Pēteris Stučka raksta:
«Vai Rainis varēja tiešām pārcelties uz Maskavu, vispār SPRS? Jā un ne. Še viņam rastos jauna enerģija, jo patiesībā viņš bija vienīgais, kas Latvijas S.d. partijā vēl tiešām ticēja piedzīvot sociālismu. ... Bet es neticu, vai viņš būtu bijis apmierināts ar šejienes straujo gaitu. Un tad – viņš te vismaz ilgāku laiku nebūtu atradis vispusēju atzīšanu; mūsu biedri bija un ir – ar pilnīgāko pamatu – sašutuši par to, ka viņš deva savu vārdu visnekrietnākajai partijai pasaulē – L.s.d.str. partijai, kurā par sekretāru esot tāds neģēlis kā Bruno Kalniņš, nesodīts izplatīja savas melu ziņas, pat Rainim klusējot...
Pie kapa stāvot, mēs cildinām viņu tajā lomā, ko tas spēlēja kopš 90. gadiem līdz pēc 1906. gada sodu ekspedīcijām un pat pasaules karam. Ar šo laiku var uzskatīt arī viņa (Raiņa – J.P.) īsto darba laikmetu par izbeigtu. Bet tā ir pietiekoši, lai Latvijas proletariāts viņu pavadītu pēdējā gaitā kā savu dzejnieku. Mēs viņu 1919. gadā pasludinājām par Latvijas Padomju valsts stipendiātu. Mēs viņam to nespējām oficiāli pasludināt, kad mūsu varu salauza. Pie kapa mums ir jānovērtē šī viņa dzīve. Šis Rainis ir mūsu un ne baltās Latvijas Rainis.»
Attālinājušies bija ne tikai cilvēki vienas radu saimes ietvaros, bet vienas idejiskas cilmes politiskās partijas nu bija kļuvušas par nesamierināmiem ienaidniekiem. Tas noveda lielu daļu latviešu pie sadursmes vienas nācijas ietvaros.
Divi jaunības draugi un domubiedri, kurus vēl pie visa saistīja dzejnieka miesīgas māsas mīlestība pret viņa draugu, ir dramatiska sāga par brāļiem latviešiem, no kuriem šajā radu lokā viens ir Pēteris, otrs – Jānis.
Pelše savā runā pie pieminekļa īstenībā atkārto šīs pašas tēzes – lūk, «1940. gadā, kad Latvijā atjaunoja padomju varu, piepildījās arī lielā Tautas dzejnieka ilgas, domas un centieni», bet «nonācis buržuāziskās Latvijas varasvīru glaimojošo intrigu sprostā, Rainis saprot, ka «tās Latvijas, par kuru mēs sapņojām svešumā, nav, bet mēs viņu uzcelsim»». Pelše precīzi citē dzejnieka vārdus par labākas Latvijas uzcelšanu, bet CK 1. sekretārs to nedara, lai patiešām Latvijai vēlētu kaut ko labu. Drīzāk otrādi.
Tuvākas tautai Raiņa dzejas dienas kļūst nākamajā, 1966. gadā, kad dzejniekam 101. (Te neaizmirsīsim arī lielo dzejnieci Aspaziju, ko padomju laikā pieminēja caur zobiem.)
LTA (LETA) korespondente 1966. gadā raksta: «Ar piemiņas brīdi Raiņa kapos tika ievadīta jauna tradīcija – dzejas svētki. Vairākas dienas visā republikā skanēs jaunā dzeja, skanēs nemirstīgā Raiņa vārds.»
Taču arī šajā 1966. gada 13. septembra LTA publikācijā nav pat jausmas par Kārli Zemdegu, kaut arī piemiņas brīdis notiek Raiņa kapos tieši pie latviešu izcilā tēlnieka veidotā monumenta Rainim Un spēcīgs celšos es pret sauli augšā, ko atklāja 1935. gadā.
Iedzeļ Sudrabkalna vēstulē paustā doma: «Ko tad pat Zemdega nodarījis?»
Literatūras propagandas biroja (pēc Atmodas – Burtnieks) pirmā direktore Daina Avotiņa man vēstulē no Staiceles Mačkalniem raksta: «1965. gadā es vēl vadīju redakciju Liesmā*. Šī redakcija izdeva tikai oriģinālliteratūru. Man laimējās tajā saaicināt lieliskus redaktorus: Imantu Auziņu, Imantu Ziedoni, Martu Bārbali, Jāni Sirmbārdi, Jāni Plotnieku un Zinu Līci. Faktiski redakcijas darbu plānojām un darījām visi kopā, es nebiju nekāda priekšniece un viņi nebija padotie. Nujā, un tā strādājot dzima jaukas un vērtīgas idejas, vairākas arī realizējām. Viena – jauno autoru atsevišķas pirmās grāmatas garlaicīgā almanaha vietā. Vēl viena – Dzejas diena.
Tā kā Raiņa dzeja pauž nerimtīgu attīstību, nonācām pie secinājuma, ka varam izdot tā laika dzejnieku, viņa tradīciju sekotāju, jaunos, nepublicētos dzejoļus. Kura galvā radās šī doma, to nudien nevaru pateikt. Liekas, tas bija Imants Auziņš, pārējie, mani ieskaitot, piekrita. Pēc tam sākās mans darbs: pierādīt, saskaņot, dabūt piekrišanu utt. Viegli tas nebija, bet, ja gribējām, varējām gandrīz visu. Nebija viegli arī sadabūt no visiem dzejniekiem tiešām labus dzejoļus. Arī tiem bija jānopamato, kāpēc daudzus dzejoļus brāķējām. Sastādīšanai izvēlēja darba grupu, bet galvenais sastādītājs bija viens. Kurš?
Nevaru pasacīt un 1965. g. Dzejas diena pašlaik guļ lielā lādē, kamēr pārbrauks Jānis** un pagatavos lielu grāmatplauktu. Šķiet, ka par šo izdevumu un tā nepieciešamību pacīnījās arī RS sekretariāts.
Tātad, ja pareizi atceros, vispirms radās Dzejas diena. Tad instances pieprasīja RS sagatavot izcili labu pieminekļa atklāšanu. Par to sprieda RS dzejas sekcija.
Un tā kā gan mūsu redakcija, gan RS saņēma no bibliotēkām, skolām, kultūras namiem daudz vēstuļu ar lūgumu organizēt tikšanos ar dzejniekiem, īpaši pēc jaunu grāmatu iznākšanas, tad arī izauga šī ideja par tādas plašas tikšanās organizēšanu pie paša Raiņa. Pēc tam nāca lūgumi (LPB vēl nebija) tikties ar dzejniekiem pa visu Latviju. Dzejas dienu nosaukumu šie pasākumi, manuprāt, ieguva jau pēc to notikšanas. Tādu nosaukumu, šķiet, piedāvāja Ojārs? Un pēc lielās popularitātes tika nolemts tādas rīkot katru gadu.
Varbūt maldos, bet domāju, ka lietuviešiem jau bija Dzejas pavasaris (Poezijos pavasaris) un, pacīnoties par Dzejas dienas iznākšanu, mēs šo Pavasari varējām izspēlēt kā trumpi. Vispār sadarbība un draudzība ar lietuviešiem bieži palīdzēja dažlabas problēmas risināšanā, to es redzu pēc sarakstes ar Alfu***. Viņa vēstuļu oriģinālus es atdevu Justīnam****, viņš – Mairoņa muzejam.
Strādājusi sabiedrības un savu kolēģu labā esmu daudz, bet tas bija tāds laiks, kad par patriotismu nerunāja, bet ikviens patriotiski strādāja. Un ikvienam, arī man, spēku un strādātgribu deva milzīgā, patiesā kopības izjūta, pleca atbalsta izjūta. Vai tāda dzejniekiem un rakstniekiem ir arī tagad? Es esmu nolīdusi, sevi žēlojot un saudzējot, šajos Mačkalnos un literāro dzīvi nepārzinu.
Tas mūsu darba patriotisms izpaudās vienā gluži vai taustāmā veidā – palīdzot ar saviem dzejoļiem, ar prozu, ar dzīvo valodu būt tīrai, labskanīgai un dzīvai mūsu valodai, kas tagad diemžēl ar katru gadu desmitu piesārņojas aizvien vairāk.
Vēl par dzejas lasīšanu pie Raiņa. Lasītājus izvēlējās RS. Varbūt saskaņoja ar kādu? Domāju, ka tas nebija jādara. Klausītāju jūra saplūda pati, jo šis pasākums bija diezgan plaši publicēts presē. Nav noliedzams, ka dažas skolas ieradās organizēti. Tāds niķis skolām piemīt arī tagad. Galvenokārt bija jaunatne. Pieaugusī jaunatne, kura bija liela dzejas lasītāja. To gan zinu.»
Pēc Dainas Avotiņas atmiņām grūti vēl kaut ko pateikt par Dzejas dienu izcelsmi. Varu tikai piebilst, ka Daina bija mūsu visu aizstāve. Viņa tiešām varēja visu. Pēc 6 gadu aizlieguma izdeva, citiem vārdiem, izplēsa no Ojāra Vācieša rokām viņa Elpas manuskriptu, izdeva to, un mūsu lielākais 20. gadsimta otrās puses dzejnieks saņēma Valsts prēmiju. Tā bija Dainas Avotiņas uzvara.
Un vēl viena īsa atmiņa – pēc kārtējā dzejnieku grupas izbraukuma uz laukiem pie direktores uz propagandas biroju atskrēja VDK virsnieks ar sūdzību, ka dzejnieki ballītē dziedājuši nepareizās dziesmas – vai nu Zilo lakatiņu, vai ko. Daina klausījās, klausījās un, kad saruna nonākusi līdz ideoloģiskai diversijai un leģionāru repertuāra izpildīšanai, mūsu dzejniece, zaudējusi savaldību, sākusi kliegt, kas viņai nav raksturīgi, un pieprasījusi, lai šis nekompetentais oficieris atstāj viņas kabinetu. Pārbijies no satrauktās dzejnieces, viņš arī aizbēdzis pa durvīm. Pēc tam Daina zvanījusi VDK priekšniecībai un pieprasījusi, lai tādu cilvēku uz Rakstnieku savienību vairs nesūta. Kopš tā laika attiecīgais kadrs vairs Rakstnieku savienībā neesot manīts.
Lai tad nu tā arī beidzas manas piezīmes par Dzejas dienām.
Piezīmes
* Valsts grāmatu izdevniecība.
** Dzejnieces mazdēls.
*** Alfons Maldonis, lietuviešu dzejnieks.
**** Justīns Marcinkevičs, lietuviešu dzejnieks.