KULTŪRA: Vai tiešām es arī tā mācētu

Slavenā itāļu kuratora Frančesko Bonami grāmata Es arī tā mācētu ir domāta tiem, kuri par laikmetīgo mākslu mēdz teikt: «Es jau no tā neko daudz nesaprotu.» Tā Daces Meieres tulkotajā un izdevniecības Neputns klajā laistās grāmatas ievadā norāda pats autors. Taču šis laikmetīgās mākslas ceļvedis uzrakstīts tik asprātīgi, aizraujoši un, ņemot vērā autora izcelsmi, gribas teikt – temperamentīgi, ka tā varētu būt aizraujoša lasāmviela krietni plašākai auditorijai.

Mākslas kritiķis Frančesko Bonami (Francesco Bonami, 1955) ir sarakstījis vairākas grāmatas. Kopš 1987. gada piedalās dažādos projektos visā pasaulē, tostarp bijis izstāžu kurators 50. Venēcijas mākslas biennālē. Viņš norāda, ka Es arī tā mācētu nav mākslas vēstures grāmata, bet īsi stāstiņi par mākslu. To kopumā ir trīsdesmit trīs, nodaļas tiešām nav garas, un grāmata lasās ļoti raiti.

Autors mākslu dēvē par ēdienu dvēselei un prātam un tāpēc arī, raksturojot mākslas darbus, nereti izmanto ar barību saistītus salīdzinājumus. Lai radītu trāpīgu piemēru, viņš ieiet ne tikai gastronomijas, bet arī sporta un popkultūras laukā, tādējādi laikmetīgās mākslas norises izskaidrojot tā, lai tās ir saprotamas lasītājiem, kuru ikdienā māksla nav pašsaprotama vērtība.

Frančesko Bonami valodai piemīt «lauku veča» tiešums, viņš sauc lietas īstajos vārdos, nemeklējot daiļus epitetus. Šķiet, ka pret politkorektumu autoram ir tikpat indīgi kritiska attieksme kā pret netalantīgiem māksliniekiem. Tikai viens piemērs: «Rihters uzauga Austrumvācijā, kur komunisti gādāja, lai ikvienu izspiegotu pat paša kaķis, un bāza cietumā tos, kas uzdrošinājās mīzt kontrrevolucionārā veidā..» (47. lpp.) Autors ir ne tikai dzēlīgs, bet arī asprātīgs, tāpēc grāmatu lasīt ir ļoti saistoši. Viņš prot stāstīt, sarežģīto pasniedzot vienkārši, lai nezināmais vai mazzināmais rosinātu interesi.

Tiem, kuri pret laikmetīgo mākslu nostājas ar grāmatas nosaukumā liktā apgalvojuma vairogu (ja es arī tā varu, tā nav nekāda māksla...), autors skaidro, ka runa ir par ideju, nevis prasmēm. «..šodien laikmetīgās mākslas jomā, tieši tāpat kā kino, reklāmas, modes vai arhitektūras jomā, vairs nav tik svarīgi kaut ko prast izdarīt. Tādai vajadzībai ir cilvēki, kuru darbs ir izcili meistarīgi uztaisīt to, ko citi izdomā, bet neprot dabūt gatavu. Svarīgākais ir domāt, katrā ziņā izdomāt īsto lietu īstajā laikā un, vēlams, agrāk par citiem. [..] Laikmetīgā māksla ir instruments, kura uzdevums ir likt mums reflektēt par tagadni un mazliet arī par mūsu nākotni. Tā ir dzinulis saprast, ka ar darīšanu vien nepietiek.» (15. lpp.)

Atsaucoties uz amerikāņu gleznotāja Roberta Raimena baltajām gleznām un Pjēro Mandzoni mākslas darbu – bundžu ar viņa izkārnījumiem, Frančesko Bonami norāda – mēs būtu varējuši izdarīt tieši to pašu, «taču māksla ar saviem vakardienas, šodienas un rītdienas šedevriem mums nemitīgi un uzstājīgi atgādina, ka tā vai cita iemesla dēļ mēs to izdarījuši neesam».

Grāmatā varam lasīt par Marselu Dišānu (tas pats, kas par mākslas darbu padarīja parastu baltu keramikas pisuāru, nosaucot to par Strūklaku), savu audeklu graizītāju Lučo Fontānu, patērētāju mākslas revolūcijas uzsācēju Endiju Vorholu un viņa ekvivalentu Eiropā Jozefu Boisu, pasaulē visdārgākās gleznas autoru Džeksonu Poloku («140 miljoni dolāru nav nemaz tik dārga maksa, lai varētu pārvest mājās 20. gadsimta mākslas ģēnija dvēseli,» secina Bonami) un vēl daudziem citiem māksliniekiem un laikmetīgās mākslas parādībām. Taču īpaši garšīgi nešpetnas ir tās nodaļas, kurās autors raksta par «māksliNiekiem» (piemēram, Fernando Botero, brāļiem Pomodoro, Renāto Gutūzo) jeb tiem, kurus, autora vārdiem sakot, viņš aizsūta uz elli, pretēji tiem citiem, kurus pasludina par svētajiem.

Frančesko Bonami šo «barjerskrējienu cauri mākslai» dēvē par sava laikmeta grāmatu, kas runā par laikmetīgumu. Viņa pārspriedumi par mākslu, tās attīstību, būtību un sūtību laikmeta kontekstā atspoguļo gan aktuālo, gan mūžīgo, kas noder šodienas mākslu procesu vērtēšanā.

Viņš raksta, ka «māksla ir asinis, kas plūst pasaules vēstures dzīslās. [..] Kopš māksla pastāv, tā vienmēr ir izmantota ne tikai esamības ārējo un patīkamāko aspektu aprakstīšanai, bet galvenokārt tam, lai atainotu visu īstenību, aptverot gan labo, gan ļauno. Māksla ir noderējusi reliģijai, politikai, mīlestībai, psihoanalīzei, varai, vardarbībai, tā ir piešķīrusi formu idejām, neprātībām, sapņiem un realitātēm, kas citādi – bez mākslas – nemūžam nebūtu varējuši rast izpausmi» (9. lpp.).

Frančesko Bonami atgādina, ka «māksla nesastāv no idejām, kas pakārtotas kādam stilam, tehnikai vai meistarībai, māksla ir stils, tehnika un meistarība, kuri kalpo idejām» (113. lpp.), un uzsver, ka «mākslā vienīgā patiesība nepastāv» (11. lpp.). To visu ir vērts atcerēties, kad, ieraugot kādu pirmajā mirklī nesaprotamu mākslas darbu, rodas vēlme novērsties, sakot, ka tā taču nav māksla – ieskatoties vērīgāk, var atklāties jauna pasaule, kuru ir vērts iepazīt.