KULTŪRA: Quo vadis? jeb Kara karaļi Vīnē
Ar Vīnes filharmoniķu koncertu skaistās Šēnbrunnas pils parkā 14. maijā Austrijas galvaspilsētā tika atklāts viens no lielākajiem Eiropas festivāliem – Wiener Festwochen. Tas ir 1951. gadā dibināts starptautisks mākslas festivāls, kas teju mēneša garumā piedāvā bagātīgu kultūras programmu – koncertus, operas un teātra izrādes, performances, filmas un izstādes.
Šā gada teātra programmas kurators ir Austrumvācijā dzimušais Štefans Šmidke – dramaturgs un festivālu vadītājs, kurš studējis režiju Maskavā, Teātra mākslas akadēmijā (GITIS), un piedalījies dažādos projektos Krievijā, tostarp tulko lugas no krievu uz vācu valodu. Interesanti, ka Wiener Festwochen divus gadus pēc kārtas teātra programmas veidošana tiek uzticēta «Krievijas ekspertiem» – 2016. gada programmu kūrēs starptautisko teātra lauku labi pārzinošā krievu kritiķe Marina Davidova.
Teātra programmā šogad iekļauti aptuveni divdesmit iestudējumi no dažādām pasaules valstīm un kontinentiem. Tajā ir tādu starptautisku teātra pasaules metru kā vācieša Franka Kastorfa, itālieša Romeo Kasteluči, beļģa Ivo van Hoves izrādes, tāpat festivāls atklāj un pievērš uzmanību jauniem vārdiem. Baltijas valstis šogad pārstāvēja Igaunijas teātris NO99 ar Pītera Handkes lugas Stunda, kad mēs viens par otru neko nezinājām iestudējumu. Jāpiebilst, ka Latvija Wiener Festwochen ir piedalījusies ar Jaunā Rīgas teātra un Alvja Hermaņa izrādēm Garā dzīve (2005), Soņa (2007), Latviešu mīlestība (2011). Sadarbībā ar Wiener Festwochen tapušie Kapusvētki pirmizrādi piedzīvoja Vīnē 2010. gadā. Pērn pirmo reizi uz šo festivālu devās Liepājas teātris, rādot Konstantīna Bogomolova Stavangeru.
Diemžēl dzīve viesa savas korekcijas, un divu aktieru slimības dēļ tika atceltas Franka Kastorfa izrādes Brāļi Karamazovi. Toties piedzīvoju Toneelgroep Amsterdam mākslinieciskā vadītāja Ivo van Hoves iestudējuma Kings of War pirmizrādi, kas notika tieši Vīnē. Piecas stundas ilgais, multimediālais Nīderlandes teātra kompānijas iestudējums Kara karaļi balstīts Šekspīra vēsturiskajās hronikās Henrijs V, Henrijs VI un Ričards III. Izrāde sākas ar karalienes Elizabetes II mazmazdēla Džordža – prinča Viljama un Ketrīnas dēla – foto parādīšanos uz ekrāna, tai seko pārējo Lielbritānijas monarhu portreti līdz pat Henrijam V. Izspēlējot 15. gadsimta notikumus, visu izrādes laiku tiek noturēta skaidra un skaudra mūslaiku realitātes izjūta. Šekspīra dotos konfliktus, attiecības un raksturus atklājot ar mūsu laiku raksturojošiem līdzekļiem, ir sasieti kopā gadsimti, vēsture un mūsdienas, atklājot nepārejošos, mūžīgos jautājumus, kas raksturo cilvēku varas valgos.
Īsinātais Šekspīra teksts, kura pielāgošanu izrādes vajadzībām veikuši divi dramaturgi, papildināts ar video ekrānā lasāmām vēsturisko situāciju skaidrojošām atsaucēm. Taču izrādes tekstā ietvertas arī ļoti tiešas norādes uz šodienu, kad Ričards III, ticis pie kārotā kroņa, piezvana triju valstu politiskajiem līderiem. Vispirms viņš sasveicinās ar ASV prezidentu Baraku Obamu, tad seko zvans Angelai Merkelei un visbeidzot – Vladimiram Putinam. Ričards III ar katru apsveicinās attiecīgo amatpersonu dzimtajā – angļu, vācu un krievu – valodā. Lai arī režisors neļauj gūt pārliecību, ka savienojums ir noticis, šī sasveicināšanās, īpaši ar Merkeli (Vācijas kanclerei tiek veltīta «kaislīga» elsošana klausulē), ir drastiska un izaicinoša.
Ivo van Hove pats ir iestudējuma scenogrāfijas autors. Sākotnēji uz skatuves ir ar mūsdienīgām tehnoloģijām aprīkota telpa, kas atgādina drošības dienestu vadības un prezidenta kabineta krustojumu. Piemēram, Henrija V karagājiens uz Franciju tiek ilustrēts ar satelītattēliem datoru ekrānos. Taču telpa tiek pārkārtota līdz ar jauna karaļa kronēšanu – Ričarda III laikā tehnoloģiju vietā ir dekoratīvi augi podos, bet finālā viņš paliek viens tukšās sienās. Spēles telpa atgādina metāla bunkuru ar vairākām izejām, kas tiek noslēgtas. Bet pati bunkura ideja raksturo noslēgto politisko vidi, kurā tiek pieņemti lēmumi, tā iemieso nepastāvību un nestabilitāti, jo nokļūšana tronī garantē, ka varas kuģi šūpos citi tā tīkotāji.
Darbība spēles laukumā kombinēta ar video – kad aktieri noiet no spēles laukuma, ekrānā redzams dzīvajā plānā spēlētā turpinājums. Operatora klātbūtne uz skatuves, skatuviskās darbības tuvplāni ekrānā mijas ar aizkulišu video (cik liela daļa no tā filmēta tiešraidē, paliek neatbildēts jautājums), radot ilūziju par skatuves dziļumu, kuras labirintos noris paralēlā un mums daļēji atklātā darbība. Ekrānā baltajos «aizskatuves» gaiteņos slimnīcas gultā pa vienam vien mirst tie, kam jāmirst, tur ballējas karavīri, tiek vērptas intrigas utt.
Henrijs V (Ramsey Nasr), kurš dodas iekarot Franciju, jo uzskata, ka tās kronis viņam likumīgi pienākas, ir harismātisks mūsdienu līdera – vadītāja tips, kas rīkojas apņēmīgi un izlēmīgi, iedvesmo padotos, ir labs orators. Henrijs VI (Eelco Smits) ir dievbijīgs ņuņņa ar brillēm, kurš nespēj pildīt savus karaļa pienākumus un ar kuru veikli manipulē sieva karaliene Margarita (Janni Goslinga) un viņas mīļākais Safolkas hercogs (Robert de Hoog). Trīs karaļu raksturi un viņu attieksme pret varu lieliski atklājas katra kronēšanas ainā. Atšķirībā no abiem Henrijiem, kas pieņem to, kas pienākas, Ričards III (Hans Kestings) šeptējas pats. Viņš nepacietīgi atritina sarkano paklāju, pirms tam jau slepeni pielaikojis kroni. Viņš ir kā apsēsts ar varas iegūšanu un novāc no ceļa visus traucēkļus. Režisors to atrisina eleganti – nāves ierocis ir šļirces, kas kaujas gatavībā stāv stikla skapī, turpat, kur kronis. Ričardam III ir kleinas kājas, tāpēc staigā mazliet salīcis uz priekšu, viņam ir pamatīga ugunszīme, kas stiepjas gar degunu un seju dara atbaidošu. Taču viņa kroplums ir gan fiziska, gan morāla kategorija. Režisors visai daudz liek Ričardam runāt, skatoties lielā spogulī skatuves sānu malā, bet video ekrānā redzama seja pretskatā. Kā narciss Ričards III tīksminās pats par savu atspulgu. Fināla monologā, kad visas telpas izejas ir noslēgtas un viņš palicis viens tukšajā bunkurā kā sava prāta, apziņas rāmī, apsēstība ar varu un savu personību eskalējas garīgai kaitei raksturīgā apmātībā.
Pat ar pamatīgiem īsinājumiem vienā inscenējumā apvienojot Henriju V, trīsdaļīgo Henriju VI un Ričardu III, ir vairāki desmiti lomu. Izrādes ansamblī ir četrpadsmit aktieru, un fakts, ka viens aktieris spēlē dažādos galmos, no praktiski saprotama apsvēruma kļūst par māksliniecisku tēlu, apzīmējot pastāvīgo un mainīgo – varas seja ir līdzīga visos laikos, bet indivīda loma pakļauta dažādiem vējiem.
Tāpat kā video, būtisks Ivo van Hoves izrādes medijs ir skaņa. Līdzīgi kā viņa izrādē The Fountainhead (Avots), kas 2014. gadā piedalījās prestižajā Aviņonas festivālā un rudenī bija skatāma Viļņā, festivālā Sirēnas, arī Šekspīra lugu iestudējumā mūziķi atrodas spēles laukumā – tādā kā ložā telpas stūrī. Otrajā daļā viņu vietu ložā ieņem dīdžejs. Dzīvais skaniskais pavadījums, tāpat kā operatora rosīšanās uz un aiz skatuves, vispirms jau pastiprina dzīvās mākslas notikuma unikalitāti, apziņu, ka esi vienreizēja notikuma aculiecinieks, kaut saproti, ka sekos citi atkārtojumi. Esi brīnišķīgi apmānīts, ka biji klāt kādas pasaules radīšanas aktā, kaut tā ir skrupulozi veidotas struktūras pārradīšana.
Liela nozīme šīs pārliecinošās paralēlās pasaules ilūzijas radīšanā ir Toneelgroep Amsterdam aktieriem, kuri spēlē nespēlējot, radot iespaidu, ka tā ir viņu vienīgā īstā dzīve ar tās kaislībām. Tas ir tik lieliski, kā šī psiholoģiskajā spēlē balstītā «dzīves patiesība», savīta ar Šekspīra materiālu, atstājot no tās izrietošo teatralitātes devu, notur līdzsvarā starp identificēšanos un atsvešinājumu. Ievelk notikumu epicentrā, ļaujot saglabāt skatu no malas, lai saskatītu dzīves–spēles plūstošās robežas.
Lai arī skatīties Ivo van Hoves iestudējumu ir ļoti interesanti, tas nav viegls process. Bet visas piecas stundas, kas aizrit Ivo van Hoves līdz sīkākajām detaļām pārdomātajā pasaulē, ir lielgabals, kas trāpa mērķī maigi un smagi vienlaikus. Saliekot vienā stāstā trīs karaļus, kuru laiks ir kara laiks (Simtgadu karš un Baltās un Sarkanās rozes karš), Ivo van Hove rāda varas, politiķa kā profesijas degradāciju, kad prasmes pakārtotas ambīcijām, spējas – gribai. Ceļš no Henrija V līdz Ričardam III ir ļoti spilgti atklāts kritiens lejup. Šajā ziņā nākas domāt arī par Latvijas politiku un politiķiem, tāpat aktuālais karadarbības fons dara savu. Quo vadis? – tāds ir lielais izrādes uzdotais jautājums.
Festivāla apmeklējums bija iespējams, pateicoties VKKF atbalstam