«Jauna komēta Polijas literatūras debesīs» – tā par Dorotu Maslovsku pēc viņas debijas romāna Poļu–krievu karš zem sarkanbaltā karoga (2002) iznākšanas rakstīja franču laikraksts Le Monde. Tad Dorotai Maslovskai bija deviņpadsmit gadu, tagad viņa ir viena no slavenākajām poļu mūsdienu autorēm, kuras darbi tulkoti un iestudēti daudzviet pasaulē.
Dorotas Maslovskas pirmais romāns Ingmāras Balodes tulkojumā Latvijā iznāca 2007. gadā, pēc diviem gadiem Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžers iestudēja viņas lugu Divi nabadzīgi rumāņi, kas runā poļu valodā. Dorota Maslovska viesojās Latvijā, jo janvāra beigās Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņas lugas iestudējums Pie mums viss kārtībā rakstnieces tautietes Lucinas Sosnovskas režijā.
– Kad sapratāt, ka gribat un varat rakstīt, sacerēt tekstus?
– Ļoti agri. Rakstīšanu kā personīgo izpausmes veidu sāku izmantot, kopš iemācījos rakstīt.
– Pašai ir izskaidrojums, kāpēc pirmais romāns Poļu–krievu karš zem sarkanbaltā karogaieguva tik lielu popularitāti?
– Vairāku iemeslu dēļ. Tā bija ļoti vulgāra, spēcīga grāmata, kas parāda «īsta poļa» apziņas plūsmu, un jau no paša sākuma kritiķos un lasītājos tā raisīja lielas emocijas, sākot ar apbrīnu un beidzot ar pilnīgu sašutumu.
Vienlaikus bija tā, ka grāmatu sarakstīja deviņpadsmitgadniece – daudzi mani apsūdzēja, ka esmu tikai fiktīva persona, bet Karu uzrakstījiskāds cits. Tas izveidoja ap grāmatu lielu spriedzi un daudz strīdu.
– Vienā intervijā sakāt, ka tas, kas ar jums notika pēc romāna iznākšanas, tā popularitāte, bija psihiski traumatiska pieredze. No vienas puses – atzinība, no otras puses, kā saprotu, – noliešana ar dubļiem. Vai saprotat, kāpēc bija tādas reakcijas? Kāpēc, no kurienes cilvēkos ir šis negatīvisms, ļaunums, kas tiek raidīts pret savējiem, cilvēkiem, kas kaut ko izdarījuši, sasnieguši? Interneta vide šajā ziņā ir kā karalauks.
– Šī ir neizsmeļama tēma. Pēc divpadsmit darba gadiem esmu pieradusi, ka būt par publisku personu nozīmē nepārtraukti peldēties dubļos. Tam par iemeslu ir vairāki faktori. Internets ir kļuvis par līdz šim nebijušu platformu anonīmai agresijas, skaudības, nievu paušanai.
– Jūsu pirmajā romānā jau nosaukumā pieteiktais konflikts sakņojas Polijas vēsturē, ar kuras traumām, sekām joprojām jādzīvo. Tas, ko jaunā gadsimta sākumā varēja uztvert kā ksenofobiju, jo Rietumi nesaprata Austrumeiropas «paranoju» attiecībā pret Krieviju, šodien, kad Krievija karo ar Ukrainu, jau izskatās citādi. Kaimiņu bīstamība nav paranoja, tā ir realitāte. Ko jūs par to visu domājat?
– Domāju, ka mana romāna nosaukumā Poļu–krievu karš, kā jau katrā jokā, bija liela daļa reālitātes.
– Kā romānā, tā arī Latvijā iestudētajā lugā Divi nabadzīgi rumāņi, kas runā poļu valodā jūs ļoti kolorīti tēlojat jauniešus, viņu pasauli un eksistenci, kurai nav mērķa. Ir visādas maskas, kas slēpj tukšumu. Ir jāpārspīlē, lai sasniegtu dzirdīgas ausis, vai tomēr vērtību krīze ir dziļa?
– Man ir grūti novērtēt, vai vērtību krīze ir dziļa. Savā literatūrā cenšos fiksēt noteiktas parādības, tās pierakstīt un secinājumus par tām izdarīt vairāk no valodas, nevis sniegt šo parādību vērtējumu no socioloģiskā vai morālā viedokļa.
– Aktieri mēdz teikt, lai radītu, jābūt nelaimīgiem, kaut domāju, tā ir koķetēšana. Kā ir rakstniekam? Kur jūs smeļaties iedvesmu?
– Laikam tā tomēr nav koķetērija: ciešanas ir materiāls, kas mākslinieciskajai apdarei padodas vieglāk nekā laime. Maz zinu tādas grāmatas vai filmas, kur stāsts ir par bezrūpību vai problēmu neesamību. Par laimi, pasaulē ciešanu īpaši netrūkst, tāpēc man liekas, ka māksliniekiem nav jāraizējas par tēmām.
– Jūs nupat noskatījāties savas lugas iestudējumu Daugavpils teātrī. Kādi ir iespaidi, vai jūtaties saprasta?
– Grūti pateikt. Manuprāt, autoram ir ļoti grūti vērtēt savu lugu uzvedumus svešvalodās, jo, neskatoties uz to, ka autors zina lugas saturu, tomēr vārdi un aktieru spēle neiedarbojas uz autoru tik spēcīgi, kā tam vajadzētu būt. Man, savukārt, ļoti patika izrādes vizuālā puse.
– Kur jūs dzīvojat?
– Dzimusi esmu pie jūras, bet jau divpadsmit gadu dzīvoju Varšavā.
– Kā izjūtat savu piederību poļu nācijai? Vai globalizācijas procesi ietekmē poļus?
– Esmu mēģinājusi emigrēt, bet galu galā izlēmu dzīvot Polijā. Man liekas, ka mana daiļrade ir tik cieši saistīta ar poļu valodu, ka nevienu citu realitāti nekad tik dziļi izprast nevarēšu. Varšava ir pilsēta, kas no jauna uzbūvēta no pelniem, diezgan neglīta, bet tai piemīt milzīga dinamika un enerģija. Protams, tā ir pilna ar Starbuck’s kafejnīcām un citām globalizācijas parādībām, taču šīs vietas vēsture ir tik neatkārtojama un dramatiska, ka to būs grūti padarīt līdzīgu citām Eiropas pilsētām.
