RECENZIJA: izrāde "Divpadsmit krēsli"

Padomju literatūras klasika – no Odesas nākušo Iļjas Ilfa (Fainzilberga) un Jevgeņija Petrova (Katajeva) romāns Divpadsmit krēsli ir asprātīgs un ironisks, satīrisks un parodisks laikmeta spogulis, kultūrvēsturiska liecība par padomju valsti sociālisma sākumposmā un Jaunās ekonomiskās politikas laikā. Ko, pavērsis šo spoguli pret šodienu, liek ieraudzīt Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra (JRT) iestudējumā?

Divpadsmit krēsli ātri vien rada dežavū izjūtu, jo formā dominē Alvja Hermaņa JRT beidzamos desmit gados veidotā rokraksta īpatnības. Teicējas–stāstnieces, «trīs māsas» večiņas – Elita Kļaviņa, Baiba Broka, Guna Zariņa – atgādina citas lomas un izrādes, sākot no Garās dzīves, taču Gunai Zariņai izdevies savai večai atrast jaunas krāsas, un aktrise mirdz arī pēc jaunības mīlas alkstošās Jeļenas Staņislavovnas lomiņā.

Dežavū attiecas arī uz plašo vīriešu galeriju ar dažādām parūkām un vairāk vai mazāk grotesku spēles izteiksmi. Pat Bendera svīta – Gundara Āboliņa Kisa sēž klēpī Andrim Keišam gluži tāpat kā Revidentā sēdēja Vilis Daudziņš. Ainu montāžas līme ir ebreju anekdotes. Tās savu funkciju veic visai tehniski kā šova un atsvešinājuma elements, kas atgādina Alvja Hermaņa Kabalas noslēpumus un ātri kļūst apnicīgs. Šoreiz uz Ilfa un Petrova romāna pamatiem būvētajā ebreju pasaulē parodiskā gaismā izzīmējās stāsts par svešo/citādo, kuru teju pielūdz un kvēli noliedz, taču tālāk par līdzību ar Bībeles mītiem un

virspusējām asociācijām par mūsu politisko virtuvi un ebreju nopelniem finanšu krīzē, jēgas pavediens pārliecinoši neved.

Tiklīdz uz skatuves parādās Andra Keiša Ostaps Benders, kļūst skaidrs, ka viņš šajā pasaulītē ir citādais. Tāds kā pārlaicīgs, pats «ar savu vēju». Ar izspūrušo šinjona ērkuli uz pieres un smēķi mutē viņš atgādina Čārliju Šīnu jaunības bildēs. Smīnā un skatienā kaut kas atplaiksnī no pankroka leģendas Sex Pistols Sida Višesa. Pārējo tēlu mati ir citādāk izspūruši, un apģērbs – pagājušā gadsimta divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem pietuvināts (kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne). Keiša Benderam ir stabulenes kājās, un iespīlēts, šķiet, samta žaketītē. Viņa brīvības mīlestība jau uz pieres – izspūrušajā čolkā – un klaidoņa izskatā rakstīta. Vizuāli Keiša Ostaps Benders šķiet jaukts no dažādiem laikiem, paturot prātā kodolu – brīva cilvēka stāvēšanu pāri morāles normām ar zināmu izaicinājuma devu. Viņš it kā būtu izaudzis no pagājušā gadsimta divdesmitajiem un apbružājies nākamajos gadu desmitos, kad dzīvoja tediji*, to analogs PSRS – stilīgie (stiļagi), kā arī panki. Stiļagu manierīgās uzvedības īpatnības ar atpakaļ atgāzto galvu un brīvo, ļogano (grīļīgo) gaitu šķiet radniecīgas Andra Keiša Bendera īpašajai un izteiksmīgajai plastikai.

Andra Keiša Ostaps Benders krēslu medīšanas neveiksmes atšķirībā no Gundara Āboliņa aizkustinošā tipinātāja Kisas uztver tik viegli, it kā svarīgs būtu pats process, nevis rezultāts. Viņš ir dzīves spēlmanis, precīzāk – triksters**, kam spēle ir asinīs, kurš dzīvo pāri laikam un kļūst par savas vadītās spēles upuri. Triksters prot izmantot situāciju un iespējas, ātri reaģēt, pielāgoties, veikli tverot nejaušības mirkli. Tā arī JRT Benders, azartiski un radoši mistiskos krēslos paslēptos briljantus meklējot, pēc kārtējā fiasko, ar gurniem izmetot pusapli, aizlīgo tālāk, pretī nākamajiem piedzīvojumiem.

Būtiski, ka trikstera laiks ir krīze, ko nav iespējams pārvarēt ar ierastajiem modeļiem, kad krīt autoritātes un notiek vērtību pārvērtēšana. Ja Alvis Hermanis liek uz skatuves kāpt triksteram Benderam no Ilfa un Petrova blēžu romāna, tātad viņš radis sasauces ar mūsdienu reālijām. Vispārliecinošāk to saskatīju Vasjuku šaha lietā, kas izskanēja kā visas benderēšanas jeb triksterēšanas kulminācija – lekcija un simultānā šaha spēle ar lētticīgajiem amatieriem – entuziastiem.

Triksters ir harismātisks tipiņš, tāpēc, lai kādas nejaucības darītu, viņš ir simpātisks – kā Keiša Benders, kura skatuviskā pievilcība, ielikta stingrā formā, darbojas mērķtiecīgi. Kad Andris Keišs šarmanti mīklaini smaida un līganā gaitā uznirst uz skatuves, jāatceras vācu folkloras triksters – Mefistofelis un spāņu – Figaro. Benders prot pārliecināt par veiksmi bezcerībā, aizraut, vest sev līdzi. Viņam piemīt talants «liet ūdeni» tā, ka nepasaka neko saturīgu, bet runā aizraujoši un notur uzmanību. Vasjukieši notic Bendera gaisa pilīm, ka provinces pilsētiņa var kļūt par Visuma centru. Tas, kā svētā sašutumā viņi pēc tam vajā abus krāpniekus,

atgādina par gluži laikmetīgām parādībām, par cilvēku talantu

viegli un ātri noticēt visādām mācībām, kad politiķi un citi veikli darboņi solīt sola, bet, ieguvuši naudu un varu, vairs ne par ko neatbild. Šajā ainā ir kvintesence, kad saduras abu pušu sapņi, kas plīst kā ziepju burbuļi, bet blēži, apgāzuši ilūzijai noticējušo laivu, iziet no situācijas kā uzvarētāji.

Izvēršot trikstera tēmu, jāatzīmē, ka viņš ir viens no pāra, kas veido bināro opozīciju līdzīgi Nīčes apolloniskajam un dionīskajam principam. Triksters ir kultūrvaroņa – pasaules kārtības centra – pavadonis, komiskā parodija, kas darbojas pret centru, ieviešot līdzsvaru. Hermaņa Divpadsmit krēsli rāda, ka šis nav ētisko varoņu laiks, šodien šiverē triksteri. Tāpēc izrāde raisa apokaliptiskas izjūtas, un tam palīdz arī scenogrāfija.

Telpas koncepcijas autors Alvis Hermanis izmanto divus elementus – krēslus un rožainu tapešu aplīmētas kastes kā pagājušā gadsimta sākumā angļu režisora un scenogrāfa Gordona Kreiga Maskavas Dailes teātra Hamletam izdomāto širmju transformācijas. Kreiga iecerē publikai redzamā kustīgo širmju maiņa rada iespaidu, ka telpa ir dzīva un spēlējas ar Hamletu.

Hermaņa kastes, redzami un neredzami pārvietotas, raisa asociācijas, sākot no padomju tipveida mēbelēm un mājām, līdz zārkam, silei un futrālim (ar sveicienu Antonam Čehovam un viņa aprakstītajam cilvēku tipam). Kastu–širmju grupai piemīt gan stingro formu regularitāte un noteiktība, gan plūdenība un mainība, kas rada acīmredzamā – neticamā iespaidu. Kā Šekspīra Makbetā mežs iet, un tas vēsta Ričardam III ļaunāko.

Uz JRT skatuves meklēto krēslu auduma krāsa un raksts ir ļoti līdzīgs, ja ne tieši tāds pats, kā rozā tapetēm. Tā vienā zīmējumā it kā savienota Krievijas impērija un padomju valsts. Ja rožaino skatuvi uzlūko kā ironisku metaforu par dzīvi, ar kuras apsolījumu dzīvoja ļaudis sociālismā, tad laiku savienojumā ieraugāma arī tā nākotne, kas tagad kā pagātnes staipekļi joprojām velkas līdzi mūsdienu Latvijas sabiedrībā (padomju mantojums domāšanā, varas ešelonu personālijās). Telpas risinājums iemieso paradoksalitāti, kas piestāv gan tam, gan šim laikam. Te jāatsaucas uz krievu literatūrzinātnieku Marku Ļipovecki, kurš norāda, ka Ostaps Benders iemieso padomju kultūras sociālpsiholoģiskos paradoksus, tāpat kā Volands un viņa svīta Mihaila Bulgakova Meistarā un Margaritā – morāli filozofiskās kārtības divdomību.

Alvja Hermaņa izrādē Kisas veiktā Bendera nogalēšana norit tik neloģiski un viegli, cik bezjēdzīgi. Ne tāpēc, ka zinām, autori viņu augšāmcēla Zelta teļam, bet tāpēc, ka izrādes laikā ir radīta pārliecība, ka Benders ir spēks, uz ko cilvēku dzīves neizbēgamās pamatpatiesības neattiecas. Viņš ir gars, kas celsies atkal, un viņam radīsies sekotāji jeb svīta, kas ļausies šarmantajam blefotājam, kurš spēlē dzīvi.

*Tediji (Teddy boy) ir pagājušā gadsimta 50. gadu britu subkultūras pārstāvji, strādnieku klases dendiji ar huligāniskām tieksmēm, kas apspēlēja Eduarda VII laikmeta modi un uz galvas veidoja «pīles astes» frizūru. Tediju stils transformētā veidā uzplauka 70. gados panku kultūrā.

**Triksters (trickster – no angļu val. – viltnieks, krāpnieks) ir arhetips mitoloģijā, folklorā, reliģijā. Tas ir cilvēks vai antropomorfs dzīvnieks, kas veic pretlikumīgas darbības vai nepakļaujas vispārpieņemtām uzvedības normām. Pasakās un mītos trikstera darbība koncentrēta uz kāda objekta iegūšanu ar negodīgiem līdzekļiem. Modernajā kultūrā ar arhetipisko trikstera tēlu saprot veiklu, viltīgu, nerātnu vai pat ļaunprātīgu vīrieti vai radību, kas cenšas pārvarēt grūtības un izaicinājumus, ņemot talkā krāpšanu.