RECENZIJA: Teātra izrāde "1984"

 
©Edgars Pohevičs

Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums 1984 Liepājas teātrī gandrīz divarpus stundu laikā bez starpbrīža audzēja arvien lielāku šausmu sajūtu.

Nezinu, vai saņemšos to noskatīties vēl kādreiz, jo tā nav pieredze, kurā gribas atgriezties, lai pakavētos emocijās un padarbinātu prātu ar iespēju atklāt vēl kādas, pirmizrādē nepamanītas nozīmes vai neizšķīlušās asociācijas. Vēl vairākas dienas pēc pirmizrādes, kad atmiņā uzpeld neredzamas durvis uz izrādes pasauli, pašaizsardzības instinkts tās ar troksni cērt ciet. Un nav pretrunas, apgalvojot, ka tā ir pagaidām labākā izrāde šosezon.

Spilgtās krāsas Mārtiņa Vilkārša skatuves noformējumā un Ilzes Vītoliņas kostīmu risinājumos rada ļoti priecīgu noskaņu – koši zaļš, sarkans, zils, magoņu lauks uz dīvāna auduma un Džūlijas tērpā it kā atgādina – dzīve taču ir skaista... Taču tās ir nedzīvas, nedabiskas krāsas, kas liecina par mākslīgu pasauli. Kad pamani, ka tērpu krāsas un raksti ir identiski ar tapetēm vai sienas flīzēm, un novēro, kā, mainoties ar dežūrvietām un uniformām, aktieri saplūst ar interjeru, atceries no padomju laikiem tik labi zināmo metaforu, ka sienām ir ausis. Bet te tām ir arī rokas, kājas, sienām pieder dzīvais ķermenis, telpa un aktieri kļūst par vienotu kinētisku objektu. Šī pastāvīgā kustība un mainība, pat ja aktieris nekustīgi stāv, tup vai guļ, ir viens no skatuviskās darbības pavedieniem, kas veido sarežģīto inscenējuma būvi. Atbilstoši Roberta Aika un Dankana Makmilliana dramatizējuma struktūrai darbība notiek vairākos plānos. Ir nosacītā tagadne un Orvela romāns/tā lasītāji, kas atdzīvojas iztēles/romāna laukā, izspēlējot tā sižeta notikumus, bet šīs abas pasaules veido trešo – izrādes realitāti. Ar horeogrāfes Lienes Gravas līdzdalību savērptie darbības pavedieni veido stilistiski izturētu režisorisko izšuvumu ar savu īpašo – ritualizēto ritmu, atmosfēru. Šī kompozīcija ir jauna kvalitāte Lauras Grozas-Ķiberes režisores darbā, kaut arī pirmizrādē lasītāju prologs lūza nost no vēlāk saaudzētā vienotā izrādes veseluma. Ritms pajuka arī Vinstona lasītās Goldšteina grāmatas Oligarhiskā kolektīvisma teorija un prakse laikā, teksts nogrima dīvāna omulībā, paslīdot garām uztverei.

Džordža Orvela antiutopija 1984 pabeigta 1948. gadā, romāns dažādos topos un aptaujās joprojām ieņem augstas vietas. Kāpēc šis darbs, kurā autors, iedvesmojoties no PSRS, tēlo totalitāra režīma būvētu pasaules ainu, saistošs šodien? Cilvēka – iekšējās un ārējās – brīvības izjūta ir viena no mūžīgajām tēmām, kas dažkārt saasinās, un šis ir tas laiks. Nevar būt nejaušība arī tas, ka martā Dailes teātrī pirmizrāde būs Aleksandra Morfova iestudējumam Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu pēc Kena Kīzija romāna motīviem, kur, līdzīgi kā Vinstons 1984, psihiatriskajā slimnīcā tiek salauzts Makmērfija brīvais gars. Kā seismogrāfs fiksē Zemes garozas svārstības, teātris – laika garu. Tas ir biedējoši, taču tiekam brīdināti.

Lauras Grozas-Ķiberes izrāde šodienas pasaules karsto karadarbības punktu, īpaši Krievijas–Ukrainas konflikta kontekstā, pat sākotnēji var šķist nepieklājīgi apolitiska. Atsauces uz padomju pagātni ir maigas, salīdzinot ar izrādes raisītajām asociācijām Orvela antiutopijas transformācijās mūsdienu pasaulē.

Liepājas teātra 1984 uzrāda mūsdienu cilvēka nebrīvi televizoru laikmetā. Kustīgās bildes rakstošie un rādoši ekrāni, kas fiksē Orvela tēloto cilvēku gaitas, izrādē pašsaprotami ir plānie televizori, kam aktieri ar īpašām zīmēm klanās kā altāra priekšā. Televizora – visur klātesošās ikonas – tēls ir būtiski izvērsts, jo Vinstona spīdzināšana 101. telpā, «vietā, kur nebūs tumsas», pārvērsta par TV studiju, kurā notiek izklaides šovs. Vinstona ideoloģiskā pārlaušana izrādē veikta atbilstoši romāna burtam – ir asinis, elektrība un žurku būris. Spīdzināšanas šovs ar pieciem jautājumiem, atbildēm un vardarbības aktiem, ar atraktīvās dziedošās un dejojošās puiku grupas Dziedošie sanitāri dubultdomāšanas paraugdemonstrējumiem par seksa tēmu ir pat mokoši ilgs. Un tā tam jābūt, lai skatītāji aizdomātos par TV smadzeņu skalošanas mehānismiem, propagandu un informācijas karu, agresijas kultivēšanu, zemāko instinktu atraisīšanu. TV ir ierocis, kas ļauj veikt virkni triku, lai psiholoģiski ietekmētu un kontrolētu cilvēkus, veidojot pakļāvīgu masu. Izrādē skan šie O’Braiena vārdi: «Ļaudis nesacelsies. Viņi nepacels acis no saviem ekrāniem uz pietiekami ilgu laiku, lai pamanītu, kas īsti notiek.» Tad vēl atcerējos par pasaulē izplatījušos realitātes šovu ar nosaukumu Lielais brālis (Big Brother). No Orvela sēklas šķiet audzis arī patlaban aktuālais masu kultūras produkts – amerikāņu rakstnieces Sūzenas Kolinsas jauniešu zinātniskās fantastikas romāns Bada spēles, kas piedzīvo Holivudas ekranizācijas – nebrīva sabiedrība un nežēlīgas spēles uz dzīvību un nāvi kā TV šovs.

Daudzo ekrānu nemitīgā kontrole atgādina par tehnoloģiju attīstību, kas Orvela antiutopiju pārvērtusi realitātē, sasaistot cilvēkus globālā tīklā un vienojot virtuālās komunikācijas atkarībā jeb labprātīgā nebrīvē. Pat ja sociālajos tīklos publiskojas tikai kāda sabiedrības daļa, tehnoloģiskās iespējas cilvēka privātās dzīves kontrolei nav ierobežotas.

Cik pazīstami skan Orvela naida minūtes, ja padomā par anonīmo interneta komentētāju daudzminūšu caurejām. Vai oficiālā valoda jaunruna – Lielā brāļa un Partijas politika ar mērķi iznīcināt vārdu daudznozīmību – neatgādina virtuālās saziņas pasaules vienkāršrunu? Vai varam apgalvot, ka Partijas saukļi «Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks» neattiecas uz mūsdienu, tostarp Latvijas, sabiedrību? Piemēram, internetā klīst materiāls, kas vēsta par mūsdienu verdzības piemēriem. Vairāki no tiem saistīti ar pastāvīgu dzīvošanu pāri savām finansiālajām iespējām – kredīti, verdzība zīmoliem, dārgu preču iegāde ar atrunu – neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas preces. Taču arī gaušanās jeb negatīvisma kultivēšana un hroniska neizgulēšanās, šķiežot nomoda laiku visādiem bezjēdzīgiem niekiem, liek aizdomāties par važām, kurās daudzi jo daudzi dzīvo.

Ja, izrādei esot aptuveni pusē, domāju par to, ka aktieri ap Egona Dombrovska Vinstonu veido labi saskaņotu ansambli, no kura īpaši nevar nevienu izcelt, tad otrajā pusē viss mainījās. O’Braiena loma lūst, sākoties TV šovam, un Gatis Maliks abas rakstura puses – introverto viltus sazvērnieku un ekstraverto šovmeni – savieno artistiski biedējošā veselumā. Finālā Agneses Jēkabsones Džūlijas balss tonī, atzīstoties Vinstonam, ka ir viņu nodevusi, vibrē emocijas. Izraudātās atklāsmes – «tajā brīdī domā tikai par sevi» – laikā šķiet, uz maniem pleciem uzgumst nolemtības nasta, kam līdzi nāk arī visu cēlo jūtu relatīvisms. Jo tajā brīdī domā tikai par sevi.

Egons Dombrovskis Vinstona lomā ir izcils. Viņš nospēlē raksturu attīstībā – no kaismīga opozicionāra, kas ar savu ticību, enerģiju un personības spēku uzlādē nospiedošo nebrīves gaisu, līdz cilvēkam – vrakam ar apdzisušu skatienu.

Taču pats baismīgākais tēls ir Terēzes Laukšteinas ar atraisītību spēlētais Bērns kā jaunās, Partijai akli sekojošās paaudzes, nākotnes ideālās sabiedrības simbols. Radošās komandas darinātās bumbas deglis rāmi dega vēl spīdzināšanas ainā, vēl Vinstona un Džūlijas pēdējā sarunā. Dzidri skanīgās meitenes balss dziedātajiem vārdiem «čik čik čik/Pēdējais cilvēks ir beigts» izskanot, tā sprāga. Pēc tam nebija vārdu, un vēlāk jau radās daudz pārdomu par individualitāti kā varai draudīgu spēku, jo nedomāšanā un nezināšanā ir tās (varas) spēks. Pravietiski ir O’Braeina mutē liktie Orvela vārdi: «Kad cilvēkam jāizvēlas starp brīvību un laimi – cilvēku lielākajai daļai laime šķiet vērtīgāka par brīvību.» Pateicoties Liepājas teātrim, Vinstona vēsts ir mūs sasniegusi. Bet Andas Albužes Pārsona kundzes sētās šaubas paliek, jo «viņu» interesēs ir iekārtot pasauli tā, lai mēs noticētu, ka tas laiks ir beidzies. Mainās tikai forma, saturs paliek tas pats. Brīvība vai iluzora laime?

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!