Herbertam Laukšteinam šodien ir apaļa dzīves jubileja, taču 8. decembris ir zīmīgs vēl viena iemesla dēļ – pirms sešiem gadiem bija viņa pirmā darba diena Liepājas teātra direktora amatā. Viņš atgriezās teātrī, lai izceltu to no krīzes.
– Sākot strādāt, teici, ka Liepājas teātrim nav ideoloģijas un ticības. Kas šajos gados ir izdarīts un kāda ir virzība?
– Ir definēts, uz kurieni ejam, nosprausti mērķi, izveidots piecu gadu stratēģiskais plāns, definētas vērtības, pie kurām turēties. Vismaz ir glābšanas riņķis, pie kura pieķerties, ja ir apjukums. Ielikti mehānismi, lai varētu paglābties no vienpersoniskām aplamībām. Notiek prāta vētras, kuru rezultātā izkristalizējas domas, kurp virzīties un kā darīt, lai neapmaldītos.
Esmu ļoti lepns par savu komandu un pateicīgs visiem, kas tajā ir. Ļoti laba komanda! Jāņem vērā tas, ka Liepāja ģeogrāfiski atrodas tur, kur atrodas, un ka pilsētā dzīvo tik iedzīvotāju, cik ir palikuši. Teātris tiek uzturēts par liepājnieku nodokļu naudu un nevar ignorēt viņu vēlmes. Tajā pašā laikā nevar aizmirst, ka teātris ir mākslas organisms, un jābūt augstākām prasībām, sapņiem.
– Ģeogrāfiski Liepāja, raugoties no Rīgas, ir province. Un teātrim ir nācies piedzīvot to, ko nozīmē provinciāla domāšana. Piemēram, Stavangera vispirms tika norieta, bet, kad to novērtēja kritiķi un Spēlmaņu nakts žūrija, pēkšņi saņēma arī pēlēju atzinību. Līdzīgi ir plašākā mērogā – piemēram, mūziķi Latvijā tiek pamanīti un novērtēti tad, kad uzvar konkursos ārzemēs, kaut līdz tam šeit bija tikpat labi profesionāļi. Un pēkšņi viņiem atveras durvis, kas līdz tam bija ciet. Vai, kā var mainīt šo domāšanu?
– Ja nav ticības, ka var mainīt, tad pazūd motivācija vispār ko darīt. Province ir abstrakts jēdziens, Rīga un Latvija ir Eiropas province. Par provinciālismu var runāt tad, ja skatu leņķis ir šaurs. Kad ir pretenzija uz to – es zinu, kā jābūt. Kad noliedz, ka pasaule var būt ļoti dažāda un mainīga. Laiks milzīgā ātrumā iet uz priekšu, un katra teātra vadītāja uzdevums ir pamanīt, kā mainās pasaule, laiks, cilvēki. Neierauties pašapmierinātības čaulā. Jā, pēc Stavangeras pirmizrādēm tika nodemonstrēts tāds provinciālisms, ka mani pārņēma šausmas. Vai tiešām cilvēki ir tik vienaldzīgi? Man patīk teiciens: «Latvietim jācenšas stingri stāvēt ar kājām uz savas zemes, bet ar skatu pāri apvārsnim.»
– Kā tas ietekmē repertuāru, ar to ir vai nav jārēķinās?
– Nav vienas receptes, kas derēja pirms pieciem gadiem un būs lietojama kā šodien, tā vēl pēc pieciem gadiem. Pirms pieciem sešiem gadiem Liepājas teātra apmeklētāju skaits bija uz pusi mazāks nekā šodien, ja vēl ne vairāk. Teātra reputācija bija diezgan zema. Bija svarīgi pievērst skatītāju uzmanību, tas arī noteica repertuāra izvēli. Kad zāles pilnas – ir pat izrādes, uz kurām, ja nenopirksi biļeti divus mēnešus iepriekš, tad mēnesi pirms izrādes vairs nedabūsi –, var uz repertuāra veidošanu skatīties citādāk. Šī sezona tā arī veidota: mēs esam sapulcējušies, un tas jau ir labi, bet tagad paskatāmies, ko mēs varam, kas mūs vieno, kam esam gatavi kā komanda. Katru vakaru zālē apsēžas ap trīssimt četrsimt un vairāk skatītāju. Kas mūsu sirdis iedarbina vienā ritmā?
Šosezon ir vairāk izaicinājumu publikai un arī pašiem sev, pieskaroties arvien nopietnākiem materiāliem. Tas vispirms ir izaicinājums teātrim. Par maz ir zināt, ka Džordža Orvela 1984 ir pasaules grāmatu topa simtniekā. Ja ķeramies tam klāt, lai tā ir mūsu pārliecība, lai tad, kad atnāk skatītāji, sirdspuksti apvienojas vienotā ritmā. Ja tas tikts panākts, būsim pakāpušies vienu pakāpienu augstāk.
Kad Vladimirs Visockis nomira pirmo reizi [bija klīniskā nāve], Andrejs Roždestvenskis uzrakstīja viņam veltījumu Rekviēms, kurā bija vārdi: «Какое время на дворе – Таков мессия.» Pasaule ap mums mainās, tajā nav tikai labklājības augšupeja, blakus notiek kari, mirst cilvēki. Nav pareizi teātrim norobežoties no šiem procesiem, īpaši tad, ja tas notiek ļoti tuvu. Man liekas, teātra virsuzdevums ir atmodināt cilvēkos līdzjūtību. Ir atziņa, ka teātris patiesībā runā par vienu tēmu – sievietes un vīrieša attiecībām. Es tam piekrītu, bet galvenie varoņi nāk no dažādām sociālām vidēm, sabiedrības slāņiem, tāpēc veidojas blakus tēmas. Kam tad mēs kā stāsta vērotāji jūtam līdzi? Mazajam cilvēkam vai lielajam veiksminiekam? Tas ir nopietns teātra uzdevums.
Mana ģeniālā skolotāja Marija Knēbele pirmajā kursā teica: «Mīļie draugi, ar šo dienu jūs no reālās dzīves iesiet prom arvien tālāk un tālāk. Jūs nocietināsieties, ielīdīsiet dažāda līmeņa labklājības čaulās. Cik vien varat, turaties pie reālās dzīves.»
Šodien var teikt – jā, tā tas tiešām ir. Tas nav nekas nosodāms, tā vienkārši notiek. Pildot ģimenes apgādnieka pienākumu, esmu bijis citā – biznesa – pasaulē, kur netiek runāts par neveiksmi. Tur ir tikai viens – atrast veiksmes, labklājības stāstu. Tas ir diezgan aprobežoti, bet tā dzīvo liela daļa pasaules. Otra cieš badu. Būtiski ir just līdzi tiem, kas nav ierakstījušies veiksmes stāsta lappusēs, saprast tos. Ne visi tur ir dzērāji, ir daudz apzagtu vai ticību zaudējušu cilvēku. No tiem nedrīkst norobežoties. Varbūt teātrim vajadzētu tos, kas var nopirkt teātra biļeti, izprovocēt saprast, ka viņu dzīve nav vienīgā un pareizā.
– Vai te jau nav plaisa, jo režisori, kas tomēr ir lielo teātru sistēmā un lielākā vai mazākā, bet tomēr labklājībā, var šo citu pasauli saredzēt un atklāt?
– Var vismaz nenorobežoties, nenoslēpties aiz automašīnas stikla, aiz savas ierastās taciņas, pa kuru ikdienā staigājam. Paskatīties uz lietām ārpus saviem rāmjiem. Saule apspīd zemi no vienas puses, tā ir gaiša, skaista un saulaina. Bet ir tā otra puse, kurā tobrīd nav gaismas. Tā ir liela māksla – gan trenēt sevi redzēt, kas ir gaismas pusē, gan izjust, kas ir ēnas pusē. Parasti jau mūs velk uz gaismas pusi. Tas ir izdzīvošanas instinkts.
– Tu skaties citu teātru izrādes. Vai nav tā, ka tomēr Latvijas teātriem pietrūkst saiknes ar realitāti?
– Pietrūkst. Viennozīmīgi. Liepājas teātrī ir izrāde, kas no gaismas iesniedzas ēnas pusē. Hanana.
– Stavangera?
– Jā, protams. Bet nevar jau kādu vainot... Mēs visi esam kādā sistēmā. Cilvēkam no dabas dots mīlēt, radīt bērnus, par kuriem jābūt atbildīgam. Tā nonākam tādā kā lavīnā, kas dodas nosacītās labklājības virzienā. Ļoti daudziem cilvēkiem ir saistības. Ar bankām un tamlīdzīgi. Ir dažādi pienākumi, un tāpēc jānodod kādi savi sapņi vai ideāli.
Man tagad teātrī ir situācija – aktieri ir atzīti, kaut kur jau ārpus Latvijas pabraukuši. Es jūtu, ka dzimst spēka bumba – aktieris nav novērtēts. Tas ir ļoti bīstami. Esmu jautājis – cik tev vajag, lai justos novērtēts? Tiek nosaukta summa, kas ir drusciņ lielāka, nekā saņem tagad. Liepājas teātra aktieri atalgojuma ziņā ir ļoti konkurētspējīgi ar citu Latvijas un ne tikai Latvijas teātru aktieriem. Esmu pārliecināts, jo tas jau pieredzēts – tad, kad tā summa būs, radīsies nākamā vēlamā un jauns konflikts ar esošo situāciju.
Nav robežu. Daudziem no ļoti bagātajiem cilvēkiem ir finansiālas problēmas. Esmu pats to piedzīvojis, atgriežoties darbā teātrī, kad savus ienākumus zaudēju trīskārt. Tā uz laiku bija milzīga problēma – kamēr pārslēdzos, sakārtoju savu naudas plūsmu. Kad bankas deva overdraftus, daudzi ņēma un tērēja, un tikai pēc tam sāka skatīties, kādi procenti jāmaksā. Tad pēkšņi ir diskomforts. Tas, ka pats septiņreiz nenomērīja, pirms nogriezt, jau ir aizmirsts. Tādi mēs esam – mākslinieki.
– Citi teātri sūdzas par fabrikas ražošanas režīmu. Vai tu arī sūdzies, vai pašvaldības teātrī ir cita situācija?
– Protams, no tā es arī netieku nost. Teātra kapacitāte jau sen ir pārsniegta. Ar to štatu, kas ir, paši saviem spēkiem galā netiekam, tāpēc jādod darbs citiem, ārpus teātra, lai saražotu, piemēram, konkrētu kostīmu skaitu vai dekorāciju. Kāpēc? Izrāžu lielums ir mainījies. Ja Raganā ir trīs cilvēki un maksimums pieci seši kostīmi, tad tagad ir izrādes, kur uz skatuves ir padsmit un vairāk cilvēku. Tāpēc ir jāstrādā virsstundas, sestdienās, svētdienās, cilvēki nogurst. Man ir spiediens, ka darbiniekiem vairs nav skābekļa, ka jāsamazina slodze. Nākamajā sezonā ir plānots par vienu jauniestudējumu mazāk – nevis astoņi, bet septiņi. Ja iestudēs vēl mazāk, tiks ievērotas darba tiesības, likumi utt. Būs nodrošināta vajadzīgā atpūta, nebūs spriedzes. Vai Liepājas teātris tad izdzīvos?
Maskavā Sergeja Ženovača Teātra mākslas studija iestudēja vienu divas izrādes gadā, repertuārā ir piecas sešas izrādes, publika nāca. Miljonārs deva naudu, un visi ļoti labi, harmoniski dzīvoja. Bet miljonārs aizbrauca projām, un tagad sākušās problēmas. Nebūšu tas, kas pateiks, kurš no šiem variantiem ir labāks – Liepājas teātra piemērs, Ženovača teātris Maskavā vai kāda projektu trupa, kas vairākus gadus spēlē vienu un to pašu. Interesantāk ir tā, kā mēs strādājam.
– Nupat bija Spēlmaņu nakts, paskatījos, kā vairāku gadu griezumā Liepājas teātrim veicies. Secināju, ka līdz Stavangerai, kas pērn saņēma Gada izrādes balvu, iepriekšējā lielā uzvara bija 1999. gadā – Grand Prix tika Kaupēn, mans mīļais! Beidzamajos gados Liepājas teātra iestudējumi parādās starp nominētajiem. Gan jau ne vienmēr teātra vērtējums sakrīt ar žūrijas lēmumiem, bet vai Spēlmaņu nakts ir atskaites punkts?
– Ja teikšu, ka Spēlmaņu nakts nominācijas un balvas nav svarīgas, es liekuļošu. Teātrī nav tādu noteikumu kā sportā. Teātrī rezultātu nevar izmērīt, kaut kādam mehānismam ir jābūt, kurp tiekties, kur saņemt apstiprinājumu, ka esmu uz pareizā ceļa. Protams, var būt konflikti, ka nesakrīt viedoklis ar žūriju. Tad spuras ir gaisā, bet tas iedarbina kādas domas, jutekļus, un jaunā posmā tas varbūt nostrādās. Jā, kāds dzīvo ar rūgtumu, bet tas dzen uz priekšu – es pierādīšu, ka strādāju ar sirdi un dvēseli. Viss jau ir ļoti relatīvs, bet novērtējums ir vajadzīgs. Tas palīdz.
– Cik liels, nozīmīgs teātra darbā ir veiksmes moments?
– Mana pārliecība ir, ka minimāls. Veiksme seko ļoti grūtam darbam. Man ir tāda pieredze. Gan paša darbā, gan vērojot citus – pamatā ir grūts, neatlaidīgs darbs un skaidrība, uz kurieni iet.
– Pārskatot tavu biogrāfiju, pirmais vārds, kas nāk prātā – kontrastaina. Pēc Jakutijas pantomīmas ansamblī veidotas provokatīvas izrādes tiki izraidīts no valsts. Tad konkurss divsimt cilvēku uz vienu vietu GITIS (tagad Krievijas Teātra mākslas akadēmija) režisores Marijas Knēbeles kursā, ko beidzi ar sarkano diplomu. Diplomdarba izrāde Blakts ceļoja pa Eiropu. Bija iespējas palikt metropolē, izvēlējies Liepājas teātri. Tad radikāls solis un divpadsmit gadi biznesa vidē. Un atkal teātris. Kas – raksturs, apstākļi – tevi vadīja?
– Ir daudz iemeslu. Pamatā, protams – lai ir interesanti. Lai nav garlaicīgi. Svarīgi arī pienākumi. Labi atceros 90. gadu vidu, kad diviem teātrī strādājošiem cilvēkiem ienākumi bija tādi, ka daudz ko veikalā nevarēja atļauties nopirkt. Pirmā Wrigley Scandinavia AB nopelnītā alga deva pašapziņu, ka varu atļauties sagādāt, palutināt. Redzēju savas sievas [aktrise Inese Kučinska] prieku, kad pārnācu mājās ar pirkumiem, kas iegādāti par pirmo lielo algu. Apstākļi, Godmaņa krāsniņas un meita, kura gatavojās nākt pasaulē, piespieda mani ko mainīt. Tāpat, lai būtu interesanti, aizbraucu uz Jakutiju. Viss nezināmais ir dižens. Saskare ar nezināmo dod adrenalīnu. Tāpat atgriešanās teātrī pirms sešiem gadiem bija...
–...lēciens aukstā ūdenī?
– Gandrīz vai tā. Tiklīdz sev ko noformulē, tā tas atnāk. Man tā ir. Atceros, biju jau divus gadus pavadījis Viļņā, man tur pavisam nepatika. Biju UAB Wrigley Baltics reģionālais menedžeris, lielā kabinetā komfortabli snauduļoju, viss ripoja ļoti labi. Pirms tam jau biju saņēmis Baltic Tiger balvu, tāpēc pārcēla uz Viļņu, iedeva lielāku teritoriju.
Tad ar Uldi Sesku runāju, ka labprāt atgrieztos Liepājā. Viņš teica – re, kur teātris, lūdzu! Es atbildēju – sorry, man te naudas plūsma drusku citāda, nevaru atļauties. Tajās pārrunās radās doma, ka gribas darīt nevis ko tādu, kur viss veiksmīgi, bet risināt problēmas, lai pierādītu pats sev, ka to varu izdarīt. Izvilkt no bedres. Lai būtu interesanti. Sesks vēlreiz teica – re, kur teātris! Un es atkal – nevaru atļauties. Bet nepagāja ne pusgads, kad biju teātrī.
Es jau biju aizgājis no Wrigley un to, ko meklēju, atradu Rīgā. Nepilnu gadu strādāju privātā uzņēmumā, kas saistīts ar ūdens, siltuma skaitītājiem, ar vēl labāku atalgojumu nekā Wrigley un ļoti daudzām problēmām. Tas bija krīzes laiks, celtniecība apstājās, bet tur bija viens no lielākajiem noietiem. Tāpēc es tiku atrasts, jo sāka smakot pēc pulvera. Es krīzes laikā noturēju apgrozījumu tādā līmenī, kāds bija treknajos gados, kad bija celtniecības bums. Tā man bija pašapliecināšanās, bet vide ļoti nepatika. Saņēmu daudz naudas, bet nejutos labi.
Atgriešanās teātrī bija iespēja risināt problēmas, noregulēt naudas plūsmu. Nezinu, vai skolās to māca, un šķiet, ka nemāca, bet vajadzētu, jo tas ir ļoti svarīgi – iemācīt, ko nozīmē jēdziens «naudas plūsma». Viens likums ir nedzīvot pāri savām iespējām, bet tas ir tikai teiciens. Naudas plūsma ir asinsrite. Nevar tērēt vairāk nekā nopelni. Ja to ar atbildību ievēro, viss sakārtojas. Arī teātrī. Liepājas teātris bija iztērējis vairāk nekā plānoja nopelnīt, un tas radīja problēmas, spriedzi, krīzi. Joprojām ir aktuāls jautājums ambīcijas pakārtot iespējām. Mūsu valstī nav naftas avota ar tādu jaudu, ka radīs IKP debesskrāpja lielumā. Ir jārēķinās ar to, kas ir.
– Krīze teātrī ir pārvarēta, kas tagad tev ir tas interesantais, izaicinājums?
– Banāli runājot – iet tālāk. Celt latiņu augstāk un noturēt. Daudz vēl ir ko darīt. Liepājas teātra skatuve ir vienīgā Latvijā bez ripas. Liepājas teātris ir vienīgais teātris Latvijā bez mazās skatuves. Ir ko darīt, lai teātris nebūtu pievilcīgs tikai spējīgas trupas dēļ, kā tas ir tagad. Nepieciešams, lai skatuve atbilstu mūsdienīgām tehniskajām prasībām. Liepājas teātra skatuves tehniskais raideris neatbilst, piemēram, vairākām Zelta maskas izrādēm, kas iestudētas uz tehnoloģijām bagātākām skatuvēm.
– Iestudējot Ziemassvētku koncertus, apmierini savas radošās ambīcijas?
– Nē, tur nav radošu ambīciju. Tur ir... Nē, laikam tomēr pārsteidzīgi pateicu, ka nav. Cilvēka sajūtu, izjūtu līmenī jāuzmin tā noskaņa, kas valda. Daru to jau ceturto gadu, koncertiem izveidojusies ļoti laba reputācija. Visu desmit koncertu biļetes izpērk, pat vēl nezinot ne nosaukumu, ne programmu, ne dalībniekus. Šogad ir iekšējais tremolo – vai uzminēšu, trāpīšu, lai nebūtu spekulācija ar šo laiku? Pirmā daļa beigsies ar dziesmu ukraiņu valodā – ļoti populārs Ziemassvētku korālis, ko visa pasaule dzied angliski. Vai cilvēki sapratīs, kāpēc ir šī dziesma?
– Nevaru nepajautāt par lielākiem uzdevumiem kā režisoram. Vai domā vēl kādreiz iestudēt arī izrādi?
– Pavisam godīgi – režisors manī ir tik nobijies, ka visticamāk – nē. Pirms sešiem gadiem solīju, kamēr teātris nebūs sakārtots, pie iestudējuma neķeršos. Tagad tas laiks būtu pienācis. Bet domāju, jebkurš režisors, arī tas, kurš regulāri iestudē, ja pret darbu attiecas ar atbildības izjūtu, katru jaunu darbu sāk ar lielām bailēm. Baidās ne jau par to, sanāks vai nesanāks, bet no ciešanām, kas iestudēšanas ceļā ir. Ja godīgi pret to darbu attiecas. Es joprojām apbrīnoju Džilindžeru par Hananas iestudējumu. Ko viņš izlaida caur sevi, lai nonāktu pie tāda rezultāta. Ar tik atkailinātiem nervu galiem strādāja. Tas man ir ļoti tuvs teātris. Stavangera ir kas cits – racionāls, ar prātu taisīts darbs, bet rezultāts ir iedarbīgs. Redzēju, kā Konstantīns Bogomolovs strādāja, ar kādām fiziskām galvassāpēm dzīvoja. Ja tā režisors attiecas pret katru jaunu iestudējumu, tad, protams, ir bailes. Man tās ir vēl lielākas, jo ir liela laika distance. Un prasības pret sevi augstas.
– Bet tomēr nesaki kategoriski – nē.
– Nesaku, jo pa naktīm jau es domāju, kas varētu būt – tas. Neesmu atradis lugu. Neesmu arī aktīvi meklējis. Ja kādreiz man uz galda nonāks luga, kurai nespēšu pretoties, iespējams – pamēģināšu.
***
Herberts LAUKŠTEINS
• Dzimis 1954. gada 8. decembrī
• Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, Valsts Teātra mākslas institūtu (GITIS) Maskavā, ieguvis kino un teātra režisora diplomu
• No 1989. līdz 1996. gadam – Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs
• Liepājas teātra 4. un 5. studijas mākslinieciskais vadītājs
• Pēc aiziešanas no Liepājas teātra – Wrigley Scandinavia AB pārstāvniecības un tirdzniecības vadītājs Latvijā, pēc tam – UAB Wrigley Baltics Baltijas valstu reģionālais menedžeris un Latvijas filiāles vadītājs
• Kopš 2008. gada Liepājas teātra direktors
