Kā Rīgas Krievu teātris poļu rupjības pārdzīvoja

Pagājušās nedēļas sākumā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī notika Varšavas S. Vitkeviča teātra Studio viesizrādes. Vienu vakaru tika rādīti Agneškas Glinskas 2013. gada rudenī iestudētie Dorotas Maslovskas Divi nabadzīgi rumāņi, kas runā poļu valodā, otru – Jevgeņija Griškoveca Vienlaicīgi Lukaša Garlicka režijā. Divu nabadzīgo rumāņu viesizrāde kļuva par ļoti nelāgu teātra pieredzi, un tā raisīja šīs pārdomas ar dažiem jautājumiem.

Sociālās padibenes uz lielceļa

Šoreiz nav runa par izrādes kvalitāti, bet skatītāju uzvedību un reakciju. Taču vispirms jāpakavējas pie lugas. Divi nabadzīgi rumāņi, kas runā poļu valodā ir poļu dramaturģes Dorotas Maslovskas luga, kas tiek iestudēta uz dažādu valstu skatuvēm. Pati dramaturģe norāda, ka tā ir «īsā drāma, kas bagāta ar humoru un gegiem. Divi patiesi ļoti mīlīgi varoņi, kas darbojas neskaidru impulsu iespaidā, bez iepriekšēja nodoma dodas haotiskā ceļojumā pa Poliju. Šis stāsts ir pilns ar komiskiem piedzīvojumiem, kas vēlāk izrādās ne tik jautri, bet kopumā pat diezgan traģiski. Skatītājam ir jāņem vērā, ka luga nav tik vieglprātīga, kā varētu šķist; ka tās varoņi ir tāli no ideāla, ņemot vērā sociālās vai psiholoģiskās normas un to, ka šādam piedzīvojumam nav noteikti jākļūst par dzīves jēgu. Gluži pretēji».

Lugas tēlu leksika ar jauniešu slenga, TV reklāmu un masu kultūras valodas miksli ir īstena necenzētu vārdu krātuve, kas šokē publiku, taču valoda, līdzīgi kā M. Ivaškeviča Izraidītajos, ir mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. «Smieklīgā, nabadzīgā, izkropļotā valoda atklāj vidējās statistiskās apziņas būtību, kas veidojusies televīzijas, baznīcas un tradicionālā katoliskās poļu ģimenes modeļa ietekmē,» norāda lugas krievu tulkojuma autore Irina Lappo (Inostrannaja Literatura, 2008. Nr. 7.).

Stāsts ir par diviem jauniem cilvēkiem – seriālu aktieri Parhu un vientuļo māti Džīnu, kuri narkotisko vielu iespaidā izklaidējas, stopojot auto un tiranizējot vadītājus. Ģērbušies parpalās, viņi izliekas par trūcīgiem rumāņiem, turklāt Džīna tēlo grūtnieci. Parhas tēlam ir prototips – Polijā populārs seriālu aktieris. Spēlējot sociālās padibenes uz lielceļa, viņi, slēpjoties zem svešas identitātes, atklāj «zelta jaunatnes» tukšumu un savas eksistences bezjēdzību.

Par apziņas seklumu

Maslovskas Divi nabadzīgi rumāņi ir savdabīgs road move (ceļa filmas) žanra darbs. Atšķirībā no 2009. gada Dž. Dž. Džilindžera iestudējuma Dailes teātra Kamerzālē, kur realitāte un ilūzija tika saplūdināta ar psiholoģiskas ievirzes spēli, Agneška Glinska veido maksimālu atsvešinājumu, uzsverot notiekošā absurdo dabu. Modests Rucinskis spēlē sieviešu lomas – Policisti un Bārmeni, Dorota Landovska un Monika Krživkovska – vairākas vīriešu lomas. Izrāde veidota kā teatralizēts lugas lasījums, brīžiem pat ar eksemplāriem rokās.

Izrāde runā par apziņas seklumu, virspusību, identitātes un vērtību krīzi, masku spēlēm, kas atklāj seno pasakas līdzību – karalis ir kails. Režisore rāda pasauli, kurā cilvēki sarunājas, bet nedzird viens otru, norāda uz otra trūkumiem, lai tikai nenāktos aci pret aci nostāties ar savējiem. Dzīve kā traukšanās pa lielceļu nakts tumsā pretī savai nāvei totālā vientulībā, jo nav pieturu, vērtību orientieru, kas ļautu patiešām ieraudzīt un sadzirdēt otru.

Eiropas intelektuāļi cildina Divus nabadzīgos rumāņus, jo jaunā dramaturģe ļoti ironiski un bez kompromisiem raugās uz mūsdienu sabiedrību jeb, precīzāk, – kādu tās daļu. Tā kā lugas galvenie varoņi ir jauni cilvēki, tad pārdomu par tagadni un nākotni netrūkst. Citēšu Umberto Eko: «Intelektuālis atmasko cilvēku tikumus. Viņš nav tas, kurš tos daudzina. Viņš ir te, lai raudzītos bez aizspriedumiem, bet ne tāpēc, lai teiktu, ka viss ir labi. Viņa funkcija ir sabiedrības kritizēšana. Daudzināt tagadni – to var visi» (www.psychologies.ru).

Mat no skatuves

Pie informācijas par viesizrādi Rīgas Krievu teātra mājaslapā ir vecuma ierobežojums 16+. Lielā teātra zāle ir pustukša. Izrāde notiek poļu valodā, ir nodrošināti titri latviešu un krievu valodā. Lugas necenzētā leksika izrādē saglabāta visā tās krāšņumā, turklāt skatītājiem tiek pat dubulta tās deva – gan lasot, gan klausoties, jo krievu mātes vārdi izskan ar polisku akcentu, un diez vai kāds ir tik naivs, lai domātu, ka vārdam kurva ir kāda saistība ar kurvi.

Rīgas Krievu teātrī telefona zvani izrādes laikā ir ierasta parādība, tie skan arī šoreiz. Jau drīz pēc izrādes zāli pamet pirmie neizturējušie, viņiem ik pa laikam seko vēl citi. Pie katras skatītāju kustības izejas virzienā daļa publikas sarosās. Man blakus sēdošā kompānija, kā šķita, katru reizi domāja, vai nesekot citu piemēram. Kronis visam pienāca pēc aptuveni četrdesmit minūtēm (te jāpiebilst, ka izrādes ilgums vispār bija 85 minūtes vienā daļā). Kāda pirmajās rindās sēdošā sieviete, skaļi protestējot, piecēlās un gāja ārā no zāles, klaigājot: kādi laiki pienākuši, mats skan no skatuves, cilvēki – attopieties, ko jūs skatāties, utt. Tobrīd uz skatuves risinājās galveno varoņu saruna, kas tika pārtraukta. Parhas lomu spēlējošais aktieris Marcins Januškevičs, brīdi klausījies, angļu valodā vērsās pie miera traucētājas ar piezīmi, ka nesaprot neviena vārda, un ar žestu norādīja, lai taču ātrāk iet prom. Sieviete turpināja savu skaļo protesta gājienu, nevis pa to pašu pusi izejot ārā, bet šķērsojot visu zāli pa eju tās vidū, kur tad beidzot kāds viņu sagaidīja, paņēma aiz rokas un izveda ārā. Pēc brīža aktieri turpināja dialogu, taču šis pārrāvums kādu brīdi vēl spēlē bija jūtams.

Šis negadījums atgādināja Maskavas A. Čehova Dailes teātrī piedzīvoto Konstantīna Bogomolova izrādē Ideālais vīrs. Tur gan, starpbrīdim sākoties, uz skatuves iestudētā akcijā uzskrēja provokatori, vēršoties pie skatītājiem ar līdzīgām frāzēm par Dieva zaimošanu. Viņus apturēt centās vietu ierādītājas, drīz atskrēja apsargi.

Kaut Krievu teātra gadījums ir cits, tomēr radās vairāki jautājumi. Kas nodrošina kārtību zālē un vai to vispār kāds dara? Un te es domāju arī ierasto telefona zvanu kakofoniju. Otrs jautājums par sagatavotu vai nesagatavotu skatītāju auditoriju ir plašāks, un šī viesizrāde spožā staru kūlī izgaismoja problēmu par Krievu teātra publiku vispār.

Atceros vēl kādu gadījumu – klaunādes stilistikā izturēto, lielisko viesrežisora Jevgeņija Arjē pērn veidoto iestudējumu Jakišs un Pupče. Teātra mājaslapā publicēts īpašs aicinājums skatītājiem, ko pilnīgākam kontekstam citēšu visu: «Dārgais skatītāj! Šodien Jums ir iespēja noskatīties neparastu izrādi – ar savu stilistiku, teātra valodu, māksliniecisko risinājumu tā būtiski atšķirsies no citiem Rīgas Krievu teātra iestudējumiem. Un, protams, tā nav nejaušība, bet apzināta izvēle: ja Hanohu Levinu dēvē par dramaturgu provokatoru, būtu bijis dīvaini un vienkārši negodīgi, ja tiktu piegludināti asie stūri – līdzīgi, ja izsmalcināti ēdieni tiktu pasniegti bez receptē paredzētajiem asumiņiem. Sarkanais klauna deguns uz šīs programmiņas jau pats par sevi ir klajš signāls: esiet gatavi huligānismam un pārdrošam atklātumam. Viedi un labsirdīgi klauni drīkst runāt par to, par ko runāt nav pieņemts, – viņu realitāte ir nosacīta, viņu jūtas ir pārspīlētas, viņu brīvība nezina robežas. Taču ne jau šokēšanas dēļ režisors Jevgeņijs Arjē ir izvēlējies šo formu, un arī Rīgas Krievu teātris necenšas Jūs pārsteigt ar sāļiem jociņiem, bufonādi un Poluņina (slavenā klauna Slavas Poluņina) paņēmieniem. Nē, ja tikai ieskatīsieties un ieklausīsieties... Tikai un vienīgi Jūs būsiet tas, kurš spriedīs, kura no līdzībām ir ietērpusies krāšņā anekdotes tērpā un par ko patiesībā ir šis smieklīgais un skumjais stāsts. Lūdzu, uzticieties mums – un noskatieties izrādi līdz beigām, ar atvērtu sirdi un prātu. Paldies! Cerībā uz sapratni un dialogu – Jūsu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.»

Tas liecina par publiku ar savām vajadzībām, kura skaidri saprot tikai tādus spēles noteikumus, kas balstās ierastajās teātra tradīcijās. Teātra vadība ir savas publikas ķīlnieks. Piedāvājot ko citu un mēģinot audzināt skatītāju, nozīmē pakļaut teātri finansiālam riskam. Kur ir zelta griezums starp pieprasījumu un piedāvājumu?

Salīdzinot ar RKT repertuāru, Studio teātra viesizrāde ir ekstrēms notikums, taču tie skatītāji, kas palika līdz beigām, skatījās ar interesi. Pēc tam, garderobē vērojot sejas un reakcijas, redzēju, ka dominē smaidīgs mulsums, kas varētu nozīmēt secinājumu: «arī tāds var būt teātris». Ko par šo viesošanos Latvijā domā poļu teātra aktieri, es nezinu, kaut pieļauju, ka skandāla piegarša ar šādu materiālu iet kopā kā cimds ar roku. Cerams, ka šīs nebūs pēdējās S. Vitkeviča teātra Studio viesizrādes Latvijā.