Eiropas teātra šedevrs – tā Viļņas festivāla Sirenos viesizrāžu programmā tika pieteikts pēc Ainas Rendas romāna The Fountainhead (Avots) tapušais starptautiski pazīstamā režisora Ivo van Hoves inscenējums. Nīderlandes teātra Toneelgroep Amsterdam iestudējuma pirmizrāde notika šā gada 15. jūnijā Amsterdamā, jūlijā The Fountainhead tika rādīts Aviņonas festivālā un jau rudenī ceļoja uz Lietuvu. Pieteikums sevi pilnībā attaisno – tas ir formā un saturā jaudīgs iestudējums, kas ļauj saskaņotā darbībā redzēt izrādes kā jaunas/citas pasaules radīšanu, un šis process četru stundu garumā ievelk tik dziļi, ka pat negribas līst ārā.
Individuālisma himna
Aina Renda (Ayn Rand, 1905–1982) ir Krievijā dzimusi ebreju izcelsmes amerikāņu rakstniece, domātāja, objektīvisma filozofijas iedibinātāja. Otrs viņas pazīstamākais romāns ir Atlants paraustīja plecus (Atlas Shrugged, 1957). Romānu The Fountainhead dēvē par Eiropas arhitektu Bībeli un individuālisma himnu. Tas ir filozofisks darbs, kurā autore izvērš individuālisma un kolektīvisma konfliktu, un nav runa tikai par iekšējās brīvības jautājumiem, bet arī par politiku.
Romāns datēts ar 1943. gadu, tātad Otrais pasaules karš ir ļoti būtisks fons. Autore nesauc valstis vārdā, taču «arhitektūras speciālista» Elsvorta Tuhi mutē liktie divu totalitāro režīmu piemēri nav pārprotami. Abos gadījumos atsevišķam cilvēkam nav nekādu tiesību, individuālisms tiek pasludināts par ļaunumu, atšķiras dievi, kam kalpo. Vienā gadījumā tā ir masa, proletariāts, otrā – rase.
Protams, ka šodienas ģeopolitisko notikumu kontekstā šāda materiāla izvēle šķiet aizdomīga, tomēr režisors šo tēmu neakcentē. Kolektīvisma idejas aizstāvis, sociālists Elsvorts Tuhi romānā ir gluži mefistofelisks spēks, viņš alkst varas, pārzina un lieto metodes, kā iznīcināt cilvēkā personību, viņa ideālus, lai cilvēks kļūtu manipulējams. Izrādē iekļauta viena no šīm receptēm: cilvēkiem nedrīkst ļaut būt laimīgiem, jo laimīgi cilvēki ir brīvi un nepakļaujas vadīšanai.
Ivo van Hoves izrādē būtisks ir cits individualitātes un kolektīvisma konflikta aspekts – viduvējību vara, viduvējības pasludināšana par talantu, viduvējību kultivēšana, lai iznīcinātu varai neērtās un kaitīgās personības. Tēma par viduvējību vairākuma varu liek atcerēties Alvja Hermaņa JRT iestudēto Tautas ienaidnieku, kas aktualizēja demokrātiskā vairākuma tēmu. Liek atcerēties arī Alvja Hermaņa sacīto pēc Saeimas vēlēšanām LTV1 raidījumā 1:1 par mazizglītoto vairākumu un mazākumu, kam «jāizvelk šī valsts». Jāatceras arī Dailes teātra Amadejs, kas runā par to pašu – par viduvējības varu, kas liek šķēršļus ģēnija ceļā, līdz iznīcina.
Ainas Rendas romāns piedāvā spēcīgus raksturus un kaislības, daudzslāņainu un aizraujošu vēstījumu, kas izskan pat ļoti mūsdienīgi, skarot arī tēmu par preses varu, manipulācijām ar sabiedrisko domu, par biznesa aizkulisēm. Centrā ir divi arhitekti antagonisti: viduvējība, karjerists Pīters Kītings un neatzītais ģēnijs Hovards Rorks, kuru dzīve atklāta aptuveni divdesmit gadu laikā pagājušā gadsimta 20.–30. gados Ņujorkā.
Antagonisti
Hovards Rorks ir cilvēks, kas iet pret straumi, paliekot uzticīgs savam talantam, ignorējot tradīcijas, nepieņemot kompromisus, kas ļautu ātri iemantot pasaulīgos labumus. Savu ideālu vārdā stoiski pacieš grūtības, tostarp trūkumu un smagu fizisku darbu granīta ieguves karjerā. Viņam cilvēku sabiedrība nav īpaši nepieciešama, bet tie daži, kas kļūst par Hovarda Rorka draugiem, ir dvēseles radinieki. Viņš ir egoists tādā nozīmē, ka apzinās savas spējas un savu profesiju mīl vairāk par visu.
Hovarda Rorka studiju biedrs Pīters Kītings ir Stentonas universitātes zvaigzne, bet Rorks no tās tika izslēgts. Kītings gribēja kļūt par mākslinieku, taču māte uzspieda arhitektūru, jo arhitekts ir respektabla profesija. Viņš atšķirībā no Rorka cilvēkos raisa simpātijas un pa karjeras kāpnēm augšup virzās, manipulējot ar tiem, sākot no glaimiem un beidzot ar šantāžu. Piedzīvojis slavas virsotnes spožumu, pēc karjeras kraha viņš mēģina atgriezties pie sava sapņa – gleznošanas.
Galveno tēlu attiecības veido daudzstūri, kurā ir viena liktenīgā sieviete, neatkarīga rakstura iemiesojums – Hovarda Rorka dvēseles radiniece žurnāliste Dominika Frankona. Mīlot Hovardu Rorku, sieviete iziet savu krusta ceļu, precoties ar vīriešiem, kurus nicina. Tas ir gan viduvējība Pīters Kītings, gan miljonārs, kapitālisma haizivs, mediju koncerna īpašnieks Geils Vinands – amerikāņu sapņa iemiesojums, kas nācis no Elles ķēķa.
Ivo van Hoves pasaule
Ivo van Hove (dzim. 1958. g.) ir Nīderlandes teātra kompānijas Toneelgroep Amsterdam mākslinieciskais vadītājs, viena no ievērojamākajām Eiropas teātra personībām. Viņam ir ekstrēmista slava, kas radusies, pateicoties, piemēram, Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaja iestudējumam, kurā visi aktieri uz skatuves bija kaili. Ivo van Hove atzinies, ka, izlasot Rendas romānu, tā radītais iespaids bijis tik spēcīgs, ka mainījis viņa plānus, lai iestudētu tieši šo darbu. Viņa interpretācijā runa ir par mūsdienām. Uz skatuves ir arhitektu birojs ar atvērto plānojumu, dziļumā izvietoti mūziķi, kas ar dažādiem instrumentiem un aparatūru rada emocionāli niansētu skaņu celiņu. Otrajā daļā birojs pārvēršas Dominikas otrā vīra mediju magnāta Geila Vīlanda republikā ar Ņujorkas nakts panorāmu fonā.
Režisors nevairās no riskantā gājiena – radīšanas procesa ilustrācijas. Viņš liek aktierim zīmēt. Video ekrāna tuvplānā var sekot Hovarda Rorka rokai, skicējot savas idejas, un zīmēt aktieris Ramzejs Nasrs iemācījies labi. Rorka rakstura iedvesmas avots ir ievērojamais ASV arhitekts, Ņujorkas Gugenheima muzeja autors Frenks Loids Raits, un izrādei izmantoti dokumentāli materiāli, piemēram, slavenās Mājas virs ūdenskrituma skices un fotogrāfija. Izrādē redzama skiču pārtaisīšana, to smalkāka izstrāde, respektīvi, procesa virtuve, kurai piemīt savs šarms gan tās pārzinātājiem, gan nezinātājiem. Tā ir daļa no tās pasaules radīšanas, ko ceļ Rorks, un tās, ko uz skatuves būvē Ivo van Hove.
Izrāde ir ļoti tekstuāla, taču tai ir savs iekšējais spraigais ritms, kas piešķir dinamiku. Aktieru eksistence ir tik dabiska, organiska, atbrīvota, it kā viņi nevis spēlētu lomu, bet dzīvotu savu personīgo dzīvi. Un, ja Rorka un Dominikas attiecību attēlošanā nebūtu kailuma, rastos falšums, kas nojauc skrupulozi veidoto dzīves ilūziju. Tai īstuma garšu dod gan emociju intensitāte, gan citi režisora spēka paņēmieni. Piemēram, uz skatuves uzvilktā un darbinātā tipogrāfijas iespiedmašīna, kas kļūst par zīmi tai mašinērijai, kas tiražē kādam izdevīgo patiesību.
Instinktu līmenī nostrādāja videoprojekcijā rādītais sprādziens, kura vilnis vēlās zāles virzienā, bet īstenības efekts uz skatuves tika radīts ar spēcīgu gaisa plūsmu – pirmā reakcija bija vēlēšanās skriet ārā no zāles. Hovards Rorks uzspridzina dzīvojamo māju kvartālu, ko pēc vienošanās ar Pīteru pats projektējis, atdodot autorību viņam ar nosacījumu, ka projekts tiks īstenots tieši tā, kā Hovards iecerējis. Rorka prombūtnē tas tomēr tiek uzlabots. Dominika ir viņa sabiedrotā un, alibi vārdā spēlējot sprādzienā ievainoto, pārcenšas ar sevis sagraizīšanu, kādēļ atrodas uz nāves sliekšņa. Aina, kurā Dominika guļ uz baltā galda un pēkšņi zem viņas izplešas asiņu peļķe, ir ļoti efektīga. Halinas Reinas darbs Dominikas lomā vispār raisa apbrīnu, jo tēla dvēseles čulgas aktrise izsāp līdz sevi nesaudzējošam patiesumam.
Finālā režisors liek aktieriem klusēt pie mūzikas instrumentiem, raisot asociācijas ar mūzikas avangardista Džona Keidža 4’33. Klusums apvienoja skatuvi ar zāli kopīgi izpildītā skaņdarbā, kurā mūsu gaidas – spēlēs vai nespēlēs – atduras pret izrādes mesto izaicinājumu pārdomāt savas dzīves pozīcijas.