Dž. Dž. Džilindžeram pirmizrāde Liepājas teātrī

Liepājas teātrī Dž. Dž. Džilindžers iestudējis Krievijas jaunās dramaturģes, Nikolaja Koļadas audzēknes Jaroslavas Pulinovičas (dzim. 1987. gadā) lugu Žanna.

Tās galvenā varone nav vis slavenā Orleānas jaunava karavīra bruņās un katoļu svētā, bet biznesa haizivs brunčos, kuras nedienas

ar vīriešiem atklātas melodrāmai raksturīgajos kontrastos, kad kvēlu mīlu no kaismīga naida un atriebības šķir tikai pāris minūtes.

Pulinovičas darbs piedāvā Aleksandra Ostrovska sociālpsiholoģiskajās lugās ietverto vilku un avju formulu, kas aktuāla ne tikai biznesa vidē. Ir tikai divi esības varianti – uzvarētāji un zaudētāji, veiksmīgie un neveiksmīgie, stiprie un vājie, plēsoņas un upuri. Titulvarone Žanna ir pagājušā gadsimta 90. gadu – Krievijas agrīnā mežonīgā kapitālisma – nežēlīgo skolu izgājusi vilcene, kura ātri galvā spēj aprēķināt, kāda būs peļņa, ja bankā uz gadu, ar vienpadsmit procentu likmi, noguldīs vienu miljonu četrsimt piecdesmit tūkstošus rubļu.

Žannai ir piecdesmit gadu, viņa ir atplaukusi attiecībās ar jaunu vīrieti. Taču vairāk nekā divdesmit gadu jaunākais mīļākais Andrejs viņu uzmet, jo viņa paralēlajās attiecībās ar deviņpadsmit gadu veco studenti Katju gaidāms bērns. Žanna ļaujas atriebībai kā tāda dieve Erīna, laužot jauno cilvēku likteņus bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Maskavas Nāciju teātrī ar Ingeborgu Dapkunaiti titullomā šo lugu iestudējušais režisors Iļja Rotenbergs pat izteicies, ka Žanna ir pārcilvēks, kurš izmisīgi cenšas pieķerties vērtībām, kas pieejamas parastajiem cilvēkiem, – mīlestībai, ģimenei, bērniem. Stiprās sievietes maska tiek atbīdīta no sejas vairākos garos monologos, kas atklāj gan rakstura rūdīšanās ceļu, gan dzelzs lēdijas vājumu. Garos monologos izplūst arī citi tēli, un tas liecina par dramaturģes neprasmi rakstura apjomu atklāt darbīgās tēlu sarunās. Izrādē vairākums no tiem izskan statiskās mizanscēnās, pārbaudot aktieru spēju noturēt skatītāju uzmanību.

Džilindžers balansē starp nopietno un izklaidējošo, starp drāmu, melodrāmu un komēdiju, kas nenāk par labu kopumam. Viņš aizrāvies ar dekoratīvismu un pārspīlējumiem, kas gan atšķaida lugas piedāvātās un paša sabiezinātās tumšās krāsas, taču arī panāk to, ka smalkās satura lietas, ko aktieri pūlas nospēlēt, nomāc formas kruzuļi. Par zaudētu mēra izjūtu var runāt attiecībā uz Ingas Krasovskas horeogrāfēto ainu ar Rolanda Beķera un Armanda Kaušeļa atveidotajiem žigolo zēniem, kas sākas ar zobendeju, bet izvērsta grupveida seksa orģijā. Krietni pārspīlēts arī ar izsitēju – Kaspara Goda un Kaspara Kārkliņa – agresiju. Par to, ka nav apmaksāta dzīvokļa īre, šie rīkļurāvēji ne tikai piekauj Andreju, bet vēl arī uzčurā gulošajam, kā redzēts krievu bojevikos. Tas attaisnotos tad, ja tie būtu Žannas uzsūtīti bandīti, lai veicinātu sava mīļākā atgriešanos, taču izrādē šāds scenārijs nenospēlējas.

Režisors šajā iestudējumā postulē materiālisma uzvaru, to, ka bagātība, lai cik netīra, ir vērtība, kamēr nabadzība nogalina visu, arī pašcieņu. Šīs sabiedrības diagnozes pierādīšanai viņš vēl notaksē jeb apšauba vērtības, kas lugā parādās, – uzticību, krietnumu, līdzcietību. Tādēļ pat labo, žēlsirdīgo cilvēku pataisa par liekuli – Andas Albužes sieviete kapos, Žannai aizejot, ne tikai pārmet krustu, kā ir lugā, bet nozog viņas atnesto puķu pušķi. Ar režisora svētību Everitas Pjatas pareizā Vika, kurai ir līgavainis, azartiski un ātri nodod savus principus, kamēr Signe Ruicēna izgaršo stervas Olgas raksturu tā, ka manas simpātijas pieder viņai. Nav iebildumu pret šādu interpretāciju, bet pārsteidz Džilindžeram neraksturīgā moralizējošā un didaktiskā intonācija.

Neticami klišejisks šoreiz ir kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas darbs – ja biznesa sieviete, tad kostīms ar šlipsi, ja nabadzība, tad treniņbikses, ja vidusmēra krievu sieviete, tad zilas acu ēnas. Viņas veidotā scenogrāfija ir ilustratīva, ko vēl papildina Andra Vētras video no Nacionālās ģeogrāfijas repertuāra. Skatuve sadalīta divās telpās – Žannas mājoklī un Katjas&Andreja dzīvoklī. Abi atgādina būrus, kas piepildīti ar objektiem, nepārprotami liecinot par sociālo stāvokli, – no dizaina gaismekļiem un mūsdienīgas mūzikas aparatūras līdz alumīnija katliem un roku mazgājamai ierīcei, ko lieto, ja nav ūdensvada. Žannas plēsoņas raksturs tiek ilustrēts, rādot video ar tīģeriem, kas gan spēlējas, gan aprij medījumu, it kā ar tīģera zīmējumu un būri jau nebūtu gana daudz pateikts. Ja kāds vēl nesaprata tēlu attiecības, tad ar putnu seksa video tas tiek izdarīts.

Par spīti ilustratīvajai anturāžai un pārspīlējumiem, izrādē izskan vairākas tēmas, kas var sasniegt atsaucīgas sirdis. Viena no tām ir vientulība, ar ko cīnās Ineses Kučinskas gudrā, seksīgā Žanna. Laba ir aktrises saspēle ar Leonu Leščinski vienā šādā cīņas epizodē – nakts dzerstiņā. Žanna un biznesmenis Vitālijs, kas «precējies ar kājām, bet dzīvot nākas ar cilvēku» – sievu, kura nu ir resna un ada pie televizora –, gaidītās aizmiršanās vietā piedzīvo skaudru atklāsmi par sāpīgo vientulību.

Otra rosinošā tēma ir stipro un vājo sieviešu pretnostatījums, kur Žannai līdzās ir Katja, ko Ilze Jura rāda ļoti blondu un bērnišķīgi nevarīgu, kādas vājās un no vīriešiem pilnīgi atkarīgās sievietes mēdz būt, kaut aktrise centībā pārspēlē. Mārtiņš Kalita Andreja lomā pārliecinoši nospēlē bezmugurkaulnieku, kurš var būt stiprais tikai attiecībās ar vāju sievieti, taču piešķir tēlam viņa vecumam nepieklājīgu naivumu, kādēļ krišana lejup no sabiedrības hierarhijas augstākajiem līmeņiem pat šķiet likumsakarīga. Šis kritiens aizskar tēmu par to, cik ātri pie nelāgas apstākļu sakritības iespējams zaudēt visu, nonākot uz ielas, un neticu, ka par to kaut reizi nav iedomājies katrs, kuram kaut kas pieder.

Režisors cenšas diezgan monolīto Žannas tēlu šķelt ar šaubām, kādēļ arī maina lugas finālu, kurā Žannas zvans ietekmīgajam kursabiedram, lai noskaidrotu, viegli vai ne pārāk ir atņemt vecāku tiesības, nepārprotami vēsta par viņas nodomiem mīļāko aizstāt ar viņam atņemto bērnu. Izrādē šis zvans izskan ātrāk, turklāt Džilindžers liek pārzvanīt un visu sacīto atsaukt. Viņa dotais atrisinājums ir atvērtāks, kaut nepārprotami Žanna tur rokās varas grožus. Inese Kučinska Žannai piešķir cilvēciski siltus vaibstus, iezīmējot konfliktu starp sabiedrībā veidoto tēlu un nodotas sievietes vājumu, starp prātu, kas liek atriebties, un jūtām, kas paģērē savu. Vai tā ir mīlestība – tas paliek atklāts jautājums.