RECENZIJA: izrāde "Vakariņas ar Elvisu"

© Jānis Deinats

Pagājušās nedēļas nogalē pirmizrāde bija Jana Villema van den Bosa piektajam iestudējumam Dailes teātrī – Spilvencilvēkam, Amadejam, Vējiem līdzi un Slazdā seko «mūslaiku farss» Vakariņas ar Elvisu.

Vispirms par lugu. Angļu dramaturga un scenārista Lī Hola (scenārija autors filmai Billijs Eliots, līdzautors – Lepnums un aizspriedumi, Kara zirgs) luga Cooking with Elvis vēsta par kādu vīru, kurš atdarinājis Elvisu Presliju. Pēc liktenīgas auto avārijas viņš ir paralizēts un vada dienas ratiņkrēslā. Elvisa atdarinātājs kā tēls ir atsauce uz fenomenu, kas dzīvāks par dzīvu joprojām, – plaukstošo Preslija atdarinātāju industriju. Šī tēma interesē daudzus autorus, arī kino, kā vienu no jaunākajiem piemēriem te varētu minēt pirms pāris gadiem Argentīnas režisora Armando Bo uzņemto filmu The Last Elvis. Arī tās galvenais varonis ir tāds pats Elvisa atdarinātājs – viņš pamet savu ne pārāk harmonisko dzīvi, lai dotos uz Elvisa Preslija māju Greislendā un vannasistabā, kurā Preslijs tika atrasts miris, ieņemtu nāvējošu zāļu devu.

Elvisa Preslija – 20. gadsimta popkultūras leģendas, rokenrola karaļa, mūzikas ikonas, sekssimbola, «Amerikas amerikāņa numur viens», kā teikts lugā – tēls ir spilgta zīme, ko dramaturgs izmanto, lai melnās komēdijas tiešajā izteiksmē runātu par sabiedrības tikumiem. Tamdēļ viņš labi uzasinātās ironijas bultas ar morāles spalvu galā raida Elvisa atdarinātāja ķermenī. Īstajam Preslijam bija problēmas ar lieko svaru, bet Tēvs barojams ar sašķidrinātu pārtiku. Sekssimbola atdarinātājam, pēc meitas Džilas vārdiem, visu laiku ir erekcija, taču nekādu iespēju ko darīt lietas labā. Kad Tēvs pieceļas no ratiņkrēsla, un tā notiek vairākas reizes, viņš piedzimst kā Fēnikss no pelniem, pilnībā iemiesojoties Elvisa tēlā. Vienā Tēva–Elvisa monologā var saskatīt Jēzus Kalna sprediķa intonācijas parodiskā gaismā, tā autors atgādina par Elvisu–elku un viņa celšanu Dieva vietā, ar ko ASV nodarbojas dažādas reliģiskās organizācijas, gaidot Elvisa otro atnākšanu.

Vīrieša pārtapšana Elvisā liecina par pilnīgu identificēšanos ar atdarināmo personību un dzīvošanu ilūziju pasaulē. No īstenības bēg arī viņa sieva, kurai ir problēmas ar alkoholu, bet meita patvērumu rod pie plīts un mājas solī, kamēr mamma – skolotāja sēž bāros, copējot mīļāko. Šajā ģimenē var saskatīt pasaules mikromodeli ar patērētājsabiedrību raksturojošiem lielumiem, piemēram, visu vēlmju piepildīšanu, izslēdzot morāles un ētikas kategorijas.

Jans Villems van den Boss šoreiz sadarbojies ar Lizu Kuku (Lielbritānija), kas bija arī Ņūkāslā tapušā lugas pirmiestudējuma scenogrāfe. Uz Dailes teātra skatuves ripas uzcelta telpiska divstāvu māja, ko apdzīvo četri lugas varoņi. Videoekrānos redzama gan darbība tuvplānā, gan tās ilustrēšana, piemēram, ar burgeru attēliem – video mākslinieks Artis Dzērve. Pirmizrādē radās iespaids, ka nav vēl atrasta īstā intonācija starp smieklīgo un nopietno, komēdiju un drāmu, atsvešinājumu un līdzjušanu. Izrāde it kā salūst divās daļās. Ir kamerizrāde, kas ieslēgta mājā aiz caurspīdīgas sienas un epizodiski ievelk spēcīgas dramatisma līnijas, bet ko attāluma dēļ nevar uztvert visās niansēs. Ir šova fragmenti ar harismātisko Elvisu un viņa zaķiem – Lidiju Pupuri, Akvelīnu Līvmani, Esmeraldu Ermali, Ēriku Egliju. Tie veido paralēlo stāstu par iluzoro dzīvi. Kopumā izrādei ļoti pietrūka enerģijas, spraiguma, draiva. Temps, īpaši pirmajā daļā, bija gauss, pauzes starp ainām, kamēr tiek pagriezta skatuve,– pārāk ilgas, kādēļ arī izrādes ritms – stipri ļodzīgs.

Artūra Skrastiņa Tēvs, Ievas Segliņas Džila un Vitas Vārpiņas Mamma izrādes saturiskajā zīmējumā iezīmē tēmas par slēpšanos no īstenības. Arī burtiskā nozīmē apjomīgajā Džilas tēlā Ieva Segliņa saplūdina meitenīgu naivumu un trauslumu ar pieauguša cilvēka prātīgo briedumu, aizkustinošu mīlestību ar ironiju, viegli un šarmanti pārejot no vienas situācijas citā. Vita Vārpiņa špidrilkas Mammas lomā ievij dramatiskas notis par pienākumu un sirdsapziņu, bet smieklīgais Ginta Andžāna Cēzars ir precīzs «divu rievu smadzeņu» iemiesojums ar labradora un žēlsirdīgās māsas labsirdību, kas ņem no dzīves to, ko var paņemt, neko nesarežģījot.

Izrāde ir koša, gan pateicoties Ilzes Vītoliņas kostīmiem, gan gaismu mākslinieka Igora Kapustina krāsu gleznām. Elvisa dziesmas Artūra Skrastiņa izpildījumā Preslija laikabiedriem un citiem faniem sagādās patīkamus brīžus. Kaut tēma par dzīvošanu ilūzijās un slēpšanos no realitātes var uzrunāt ļoti personīgi, biezā slānī trieptā ironija brīžiem radīja izjūtu, ka viss dzīvais, kas rodas, tiek palikts zem ceļa ruļļa. Un tomēr tad tas ir vairāk stāsts par kādiem «viņiem» no citas realitātes, par ko varam pasmaidīt vai pasmīkņāt.

Jāpiebilst, ka Vakariņas ar Elvisu izrādījās pārāk smags pārbaudījums Dailes teātra Lielās zāles skatuves tehnikai – svētdienas vakarā tā salūza, un izrādi nācās pārtraukt. Tehniskās ķibeles varētu būt arī iemesls temporitma problēmām pirmizrādē, un tas nozīmē, ka līdz izrādes piedzimšanai vēl jāpagaida.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/09/25/ar-ironijas-cela-rulli-vakarinas-ar-elvisu