Ceturtdiena, 2.februāris

redeem Sonora, Spīdola

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Kā Būt Laimīgai

Dejot caur ekrānu

© Dmitrijs Suļžics/F64

Deju skolas “Dzirnas” vārdu, šķiet, ka Latvijā zina ikviens, pat, ja ar dejošanu nav saistīts. Šobrīd deju studijas telpās valda neierasts klusums. Ja agrāk labirintam līdzīgos gaiteņus un plašās zāles pirms nodarbībām piepildīja bērnu čalas un dimdošie soļi, tad tagad te sastopami tikai pasniedzēji un administrācijas darbinieki. Ārkārtējā situācija ir pilnībā mainījusi deju pasniedzēju ikdienu, kuriem tagad jāsaprot, kā izdarīt neiespējamo – ieinteresēt, iemācīt un aizraut bērnus dejot caur datora ekrānu.

Horeogrāfe, laikmetīgās un mūsdienu dejas pasniedzēja Anna Dubrovska ir kā uguns liesma, ne tikai savu rudo matu dēļ - spilgta, tieša un jaudīga. Man viņas attieksmi un enerģiju šajā laikā gribētos iepildīt pudelītēs un izdalīt citiem. Lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir un Anna negrasās padoties arī šajā laikā - ja jānovada nodarbība ekrāna priekšā, viņa to darīs no sirds un ar pilnu jaudu, lai gan tas ir grūti. Arī sarunas laikā viņas acis zibeņo un rokas enerģiski žestikulē līdzi stāstītajam, īpaši, kad runājam par iedvesmu.

Dmitrijs Suļžics/F64

Notikums: Lai mazinātu Covid-19 izplatību, Latvijā ir izsludināta ārkārtējā situācija, kuras laikā noteikti vairāki ierobežojumi, tostarp, pulcēšanās, kas ietekmē arī deju studijas darbu.
Rīcība: Deju pasniedzēja Anna Dubrovska pieņem apstākļus, kādi tie ir, un turpina nodarbības, kurās māca jaunos dejotājus, izmantojot interneta sniegtās saziņas iespējas.
Arguments: Lai gan mācīt dejot ar video palīdzību ir ļoti grūti, šādi tiek panākts kompromiss - deju skola var turpināt savu darbību, bet bērni arī pandēmijas laikā turpina kustēties un apgūt deju.

Dmitrijs Suļžics/F64

Saprast, kā ar to visu darboties

Ar Annu tiekamies deju skolas “Dzirnas” telpās. Jaunā sieviete uzreiz izceļas starp pelēcīgajos toņos nokrāsotajām sienām gan ar savu vizuālo izskatu, gan acīmredzamo degsmi un pārliecību. Vēlāk Anna atkal dosies vienā no tukšajām zālēm, lai ar savām audzēknēm tiktos videokonferences formātā.

“Sākumā bija ļoti grūti. Pirmkārt, pieņemt šo situāciju kā tādu, jo personīgi es, tāpat kā jebkurš no maniem kolēģiem, esam izvēlējušies šo profesiju, lai būtu ar cilvēkiem," norāda dejotāja. Anna 16 gadu vecumā sapratusi, ka deja ir viņas dzīves aicinājums. Ar dejas palīdzību tiekot rastas cilvēcīgās un dvēseliskās vibrācijas, kas rada iedvesmu. Taču šobrīd viss ir krasi mainījies. "Pēkšņi tu esi nolikts datora vai vēl sliktāk - telefona priekšā, caur kuru uz tevi skatās tās acis un neviens neko nevar saprast. Internets ķeras un tevi nedzird, tad tu kādu nedzirdi - ap tevi veidojas burbulis ar kaut kādām nesaprotamām lietām, kuras tev ir jārisina,” esošo situāciju ilustrē horeogrāfe.

Annas nodarbībās piedalās vidēji 20 meitenes, kurām ir jāievēro noteikta disciplīna arī attālinātās nodarbībās. Viņa ir noteikusi, ka, neskatoties uz to, ka treniņi notiek no savām istabām, meitenēm ir jābūt dejošanas tērpos ar saņemtiem matiem. Turklāt visas meitenes, pieslēdzoties nodarbībai, sēž pie ekrāna ar taisnām mugurām. Mūsu sarunas nobeigumā jau pamazām audzēknes pievienojas nodarbībai un man ir iespēja novērot, ka patiesi visas sagaida pasniedzēju atbilstoši sagatavojušās. Man tiek nodemonstrēta arī Annas ieviestā tehnika ar kameras aizsegšanu - meiteņu mikrofoni nodarbību laikā ir izslēgti, lai nerastos lieks troksnis, tādēļ, ja ir jautājumi, meitenes aizsedz kameru ar roku un tad pasniedzēja dod audzēknei vārdu.

Dmitrijs Suļžics/F64

Anna neslēpj, ka grūtību ir ļoti daudz - vispirms jau jāsaprot, kā tehniski vislabāk novadīt nodarbību, lai visas audzēknes viņu redzētu un saprastu, kas ir jādara. Nemaz nerunājot, ka meitenēm mājās nav tāda plašuma kā deju zālē, kas nozīmē, ka dejošana ir ierobežota. Turklāt Annai vēl ir jāpaspēj datora ekrānā 20 un vairāk kvadrātos kontrolēt, vai meitenes izdara visu parādīto.

“Tas, ko es redzu kvadrātos, ir pilnīgs haoss. Bērni dejo, bet es nevaru neko koriģēt, jo nezinu vai viņi kļūdās, vai tā tomēr ir interneta vaina. Es nevaru viņiem palīdzēt, jo man ir jāzina, kurš taisa nepareizi, kurš kavē, kurš steidzas. Vienīgais ko varu teikt - paldies, forši, malači! Tādu īstu pasniedzējas darbu - iemācīt viņus dejot, norādot uz kļūdām, tagad es nevaru darīt. Ko es redzu tajā bildītē? Nevar pacelt kāju, jo ir dīvāns... Uz doto brīdi mūsu uzdevums ir panākt, lai bērni kustās,” nopūšas pasniedzēja un norāda, ka vairāk tiek strādāts tieši pie audzēkņu ķermeņa stiprināšanas un koordinācijas.

Pasniedzējiem savas ierastās programmas ir nācies pielāgot, lai bērniem būtu interesanti. Iespējams, daļai cilvēku šķiet, ka šāds nodarbību formāts pasniedzējiem ir vieglāks un Anna neslēpj, ka ir saskārusies ar šādu attieksmi arī no dažu audzēkņu vecāku puses, kuri uzskata, ka par šāda veida nodarbībām nav vērts maksāt.

Patiesībā šobrīd vadīt nodarbības pasniedzējam ir daudz grūtāk, jo, pat neņemot vērā tehnoloģiju radītos izaicinājumus, tās prasa arī ļoti daudz enerģijas. “Pamēģiniet novadīt šādu nodarbību un aizraut bērnus. Atpūsties nevar ne sekundi, jo jānotur visu dalībnieku uzmanība. Jāskatās arī, lai visi piedalās. Tagad man ir jāsakoncentrējas un caur to Zoom “ar lāpstu” tā enerģija jāpaņem. Es tā kā iedvesmojos pati no sevis. Es taču nevaru monotoni sasveicināties ar bērniem. Ir jārunā ar sajūsmu, jāuzmundrina viņi. Kad tādā ritmā runāju, viņi pavelkas līdzi. Es daru to pašu, ko klātienes nodarbībā, taču tas ir desmit reizes sarežģītāk,” skaidro Anna un smej, ka no malas noteikti jocīgi izskatās, kad pasniedzējs viens pats zālē sarunājas ar datoru.

Dmitrijs Suļžics/F64

Neiet vieglāko ceļu

Šādos apstākļos vieglāk esot strādāt ar gados jaunākām meitenēm- no 7 līdz 13 gadiem, jo pusaudzes ir grūtāk aizraut un motivēt, ja nav skaidra mērķa, piemēram, gatavošanās konkrētam koncertam. Tāpēc Anna cenšas izdomāt veidus, kā meitenes iedvesmot un arī šajā laikā neizvēlas vieglāko ceļu - viņa tāpat turpina veidot sarežģītākas deju horeogrāfijas un tās iemācīt meitenēm caur ekrānu.

“Šodien ļoti paļaujos uz saviem dejotājiem. Es riskēju un viņas to zina. Es zinu, ka viņas to novērtē. Veidoju arī kontaktlietas - lai gan meitenes katra sēž savā kvadrātiņā, es viņas sadalu pa pāriem,” smej Anna un atklāj, ka dažreiz jūtas kā “šizofrēniķe”, skatoties ekrānā un cenšoties meitenēm izstāstīt iecerētās kombinācijas. “Man ir interesanti. Sanāks vai nesanāks. Duets, kas satiksies tikai uz skatuves. Es vēl izvēlējos eksperimentālo džezu. A, ko - tā ir interesantāk! Tas ir izaicinājums! Meitenes ir sajūsmā. Kad sanāksim - redzēsim,” apņēmīga ir horeogrāfe un viņas acis iemirdzas.

Kas viņai pašai palīdz iedvesmoties šajā laikā? “Šobrīd es iedvesmojos no nekā. No ēnām, kas man ir palikušas. No smaidiem,” saka dejotāja un neslēpj, ka horeogrāfijas radīšana kļuvusi par nelielu “matemātiku”, jo kombinācijas jārēķina datorā redzamajos kvadrātiņos. “Mēs izvēlējāmies šo procesu, lai būtu ar cilvēkiem un gūtu iedvesmu. Man to vajag! Lai man skudriņas skrien! To mirkli, kad ar saraustītu elpu ļaujies idejas uzplūdam. Tas ir skaisti! Tagad tas ir pazudis un ir divas iespējas - gaidīt, kamēr šis viss beidzas, vai arī izdomāt, kā mākslu iespiest šajā laikā ar visām tehnoloģiskajām problēmām. Tas ir mans primārais uzdevums,” apņēmības pilni nosaka Anna.

Dmitrijs Suļžics/F64

Neskatoties uz izmaiņām, šis ir arī labs laiks pārmaiņām un Anna no tām nebaidās. Vai nu iestiedz, vai dodies uz priekšu - tāda ir viņas pārliecība. Viņa izvēlas došanos tālāk, kas nozīmē arī to, ka deja pēc savas būtības var mainīties.

“Viennozīmīgi sekas būs. Es vēl pirms kovida domāju par savu profesiju, ka, par spīti izmaiņām citur, horeogrāfu nevar aizstāt - neviens cits nevar iemācīt bērnam dejot, uztaisīt izrādi. Es biju laimīga. Pagāja nedaudz laiks un, lūdzu - lai gan neesam roboti, jau strādājam caur datoru. Jo tālāk tas viss iet, jo vairāk mēs pielāgosimies, lai kvalitatīvāk panāktu to, ka bērns apgūst deju, ka arī šādi var uztaisīt izrādi padsmit cilvēkiem, “ pārliecināta ir Anna un nešaubīgi apgalvo, ka šādu izrādi radīs. Viņa nenoliedz, ka tehnoloģiju dēļ nākotnē deju horeogrāfijā var būt mazāk kontakta, taču, iespējams, ar tehnoloģiju palīdzību parādīsies jauni elementi.

Pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir

Šobrīd Annas grafiks ir diezgan intensīvs - ir pat piecas nodarbības dienā, bet viņa šādos apstākļos jūtas kā “zivs ūdenī”, jo nekas nav pilnībā apstājies. Viņas apziņā arī neesot domas, ka tas viss rīt pēkšņi beigsies.

“Es negaidu to brīdi, kad tas viss beigsies - es dzīvoju šeit un tagad. Patīk man tas vai nepatīk. Tas ir taustāms materiāls. Tā ir vieglāk. Lūk, tev ir Zoom, tagad ņem un tiec ar to galā. Jo otrs variants ir sēdēt mājās un nedarīt neko. Es apzinos, ka dzīvoju Rīgā, ir 2020. gada novembris un mums ir kovids. Viss. Punkts. Tā ir mana realitāte,” pārliecinoši saka dejotāja un norāda, ka cenšas vienkārši nodoties idejām, kā šo situāciju izmantot savā labā. Tas arī ir tas, kas viņai ļauj nesajukt prātā un neļauties drūmām domām.

Dmitrijs Suļžics/F64

Anna neesot ļāvusies grūtsirdībai arī pirmā Covid-19 viļņa laikā, kad deju studija bija slēgta un viņa bija palikusi bez darba, jo tas neesot viņas garā - jaunā sieviete ir radusi problēmu laikā mobilizēties un meklēt risinājumus, tāpēc pavasarī brīvo laiku izmantojusi sev. Tāpat viņa sazinājusies ar savām audzēknēm un kopā veidojušas deju video projektus. Arī tagad horeogrāfe jau domājot par jauniem projektiem, kuros iesaistīt meitenes.

Viņa smej, ka no malas varbūt šķiet, ka viņa ir ļoti stipra un viss ir forši, taču patiesībā jau tā neesot- ir grūti. Annas laime ir deja un viņai ļoti pietrūkst deju nodarbības klātienē. Par tām stāstot, viņa man rāda, kā uz rokām ir uzmetusies zosāda: ”Tas ir vienkārši no atmiņām. Tā ir maģija.”