Traks tas Tartaks

 
©no personīgā arhīva

Mēdz teikt, ka viena no Latgales pērlēm ir trakais Tartaks. Upe, kas spēj pārsteigt pat pieredzējušus laivotājus. Pēc 20 uz ūdeņiem pavadītām stundām varu apliecināt, ka visi šie nostāsti atbilst patiesībai ar uzviju. Taču... man nākas teikt, ka Tartaks ir ne vien ekstrēmākā, bet arī romantistākā Latvijas upe vairāku iemeslu dēļ.

no personīgā arhīva

Pirmkārt jau sava nosaukuma dēļ, jo viņā kā iņ un jaņ saplūst divas stihijas. Pie savas iztekas no Rušona ezera tas vēl ir vīrišķais Tartaks, bet 30 kilometru garā ceļojuma nobeigumā jau sievišķā Tartaka.

Otrkārt, šī maršruta līkločos nakšņošanu var plānot uz divām salām - Rušona un Cirīša ezeros -, sajūtoties kā Robinsons Kruzo un viņa Piektdiene. Treškārt, laivošanas maršruts vijas cauri pieciem ezeriem, paverot skatam ūdenslilliju kolonijas, niedrēs gulošas dzērves un pasakainus saulrietus. Taču visromantiskākais no argumentiem protams ir vīrišķā spēka apogejs, ko Tartaks pieprasa no laivošanas dalībniekiem, apliecinot, ka pat emansipētajās mūsdienās joprojām ir jomas, kurās sieviete bez vīrieša ir apaļa nulle.

Tartaka maršruts vijas cauri ezeriem.

Tartaks aicina

Tartaka maršruts ir 30 kilometrus garš. Tas sākas Rušona ezerā un, izvijies cauri Cirītim, Dziļezeram, Pakaļnīkam, ar skaistu iekritienu noslēdzas Višķezerā. Tā kā vairums no šiem ezeriem ir glezlaini ieauguši niedrēs un krūmājos, pirms došanās laivot noteikti būtu jāapbruņojas ar ielaminētu apvidus karti. Pretējā gadījumā četrreiz pareizi ietrāpīt Tartakā ir faktiski neiespējami. Airi noteikti būs nepieciešami abpusēji. Manā desmit gadus ilgajā laivošanas atmiņā Tartaks ir vienīgā upe uz kuras stundām ilgi ir tādi posmi, kad nav laika pakasīt degunu. Novēršanās un neuzmanība nozīmē ietriekšanos kokos vai apgāšanos pie zemūdens akmeņiem.

Jauns vārda "laivošana" skanējums

Tartaks / no personīgā arhīva

Kopumā jāsaka, ka Tartaku raksturo četri galvenie lielumi: pirmais - strauji brasli un vecas ūdensdzirnavas, kur ir ļoti strauja plūsma un daudz akmeņu, bīstamu vietu; otrais - krituši koki, vairāk kā metru augsti sanesumi, kurus nav iespējams apbraukt; trešais - posmi cauri ezeriem, kas, lai arī ļauj atvilkt elpu no laipošanas starp akmeņiem un sanesēm, tomēr fiziski joprojām ir diezgan smagi kā jau stāvošā ūdenī; ceturtais - divi mazie HES, kur nekas cits neatliek kā nosusināt airus, izkrāmēt laivu un nest savu transportlīdzekli uz muguras.

Laivas pārvietošana pa Tartaka maršrutu iegūst “50 nokrāsas” un vārds “laivošana” šim procesam piedien vismazāk. Tā nav viegla slīdēšana pa ūdens spoguli! Tā ir pastumšana zem, pārstumšana pāri, pāršļūcināšana pa, pārvilkšana pār, tā ir nešana, vilkšana, ielīgošana, iešūpošana, pārsvēršana un tā joprojām.

Zaļais bobs

Tartaks ir puslīdz laivojams ļoti īsu periodu ap Jāņiem. Šī upe skaitās nebraucama praktiski visu vasaru, jo mēdz būt periodi, kad kilometriem garā posmā iegrime ir vien daži centimetri. Tiesa, ko līdz ūdens līmenis, ja lielākā no problēmām Tartakā ir nevis seklas vietas, bet sanesumi, kam neredz ne gala, ne malas. Bebri šajā pusē ir pastrādājuši tik pamatīgi, ka pat vienīgais entuziasts, kurš iepriekš centies Tartaka aizsprostus patīrīt, pēdējos divus gadus tiem nav ķēries klāt. Sīzifa darbs! Tā rezultātā vietu, kur laiva jānes ar rokām, ir neskaitāmi daudz. Noteikti vairāki desmiti. Labā ziņa gan ir tā, ka iedzimtais slinkums nevienu reizi neļāva mums nolaisties līdz mantu izkraušanas līmenim, un visi aizsprosti tika pārvarēti ar brutālu spēku - vīram velkot, bet man no aizmugures stujot laivu pāri koku sanesēm. Divi izņēmumi protas ir HES - Jaunaglonas un Cirīšu -, kur mantas nācās ņemt laukā, krāmēt krastā un stiept laivu uz kamiešiem. Tiesa, pirmajā gadījumā stiepšana notika 100 metrus pāri lielceļam, savuārt otrajā - izkrāmēšanās pirms HES slūžām rezultējās ar laivas noslidināšanu pa tik stāvu nogāzi, ka būtu bijis izaicinoši iesēties laivā un izbaudīt bobošanu pa zaļo segumu.

Tartaka maršrutā mūs sagaida Cirīšu HES / no personīgā arhīva

Mēs kaut kā nenoreaģējām un pa kalnu noslidinājām tukšu laivu, taču visiem nākamajiem braucējiem no sirds varam ieteikt šādu izklaidi.

Uzmanību - dēles!

Vissarežģītākais posms sākas uzreiz aiz Cirīša HES, kad, Pakaļņīka ezera mierpilnās atosfēras iemidzināti, laivotāji atduras pret ļoti līkumotu un strauju upes posmu, kam no abām pusēm ir milzīgas kraujas, bet upes tecējums sastāv no vieniem vienīgiem senesumiem vairāku kilometru garumā. Un te, lūk, “uzpeld” vēl viens “must have” nosacījums. Tartaka maršrutu būtu vēlams baudīt vasarigi siltā, pat svelmjainā laikā, kad ūdens temperatūra ir patīkami silta, jo lielāko daļu laika nākas pavadīt līdz viduklim ūdenī. Un vēl.... sanesumu vietās ir savairojušās dēles, kuras šajā braucienā ieteicams uztvert līdzīgi kā odus - nepatīkami, bet paciešami! Spiegšana un kāju tirināšana nelīdzēs.

Ar bīstamības elementiem

Uzreiz jābrīdina, ka vietumis vieglai piedzīvojuma garšai pievinojas arī kāds bīstamāks moments. Jo īpaši tas jūtams tur, kur strauja straume iet kopā ar koku aizsprostiem. Paķērusi laivu, straume to nepielūdzami nes tikai sev zināmā virzienā. Straume laivu ar visu spēku triec pret koku sanesēm, ar visnotaļ minimālām manevrēšanas iespējām no mūsu puses. Vai tur asi zari, vai tur kādam acis - straume nešķiro. Vienā no šādām reizēm laiva ar milzīgu joni ietriecās koku aizsprostā, iespiežot manu kāju starp divem pamatīgiem stumbriem. Otra šāda reize gadījās tad, kad, stāvot uz upē peldoša bomja un velkot laivu pāri pusotru metru augstam baļķu krāvumam, zeme (precīzāk - zemūdens baļķi) zem kājām aizšļūca un kāja nonāca sprostā starp ūdens dūksnājā paslēptiem zariem un celmiem.

Tartaks / no personīgā arhīva

Zirgspēki pret pulksteņlaiku

Aptuveni maršruta vidū, kad aiz muguras ir gan HES smagums, gan baļķu krāvumu gūzma, ar smaidu nākas atcerēties visnotaļ izvairīgo laivu saimnieka atbildi uz jautājumu - cik stundas mums plānot 30 kilometru garā maršruta izbraukšanai? “To stundās nemēra,” teica saimnieks. “To mēra zirgspēkos, “ otrajā vakarā sēžot pie ugunskura, es viedi nosmeju. Mūsu pašu pieredze ir 20 stundas, kas izstieptas baudā uz trim dienām, lai varam mosties ap desmitiem, ap pusdienlaiku kāpt uz ūdens, bet ap septiņiem jau mierigi meklēt apmetnes vietu.

Tādas izskatās laivotāju rokas maršruta vidū. / no personīgā arhīva

Izlasot visas šīs nianses, rodas jautājums - kā vārdā mocīties, ja, reiz, par laivošanu Tartaka maršrutu var nosaukt visnotaļ nosacīti. Atbilde slēpjas trijos vārdos: izaicinājums, komandas gars, dabas izgaršošana visās tās izpausmēs.

Pirmkārt jau pēc visām šīm mocībām pašapziņu silda fakts, ka no sešām laivām, kas šajā mēnesī kāpušas Tartakā, finišu esam sasnieguši tikai mēs.

Otrkārt - pasakainā vide. Tikai šajā maršrutā naktsmājas var ierīkot uz salas, izbaudot peldēšanos kailiem un analogu gulēšanu pie ugunskura. No Upursalas līdzās Aglonai paveras jauks skats uz Aglonas bazilikas torņiem, te ir ierīkota arī pastaigu taka uz Mīlestības kalniņu, apmetne, lapenīte un ugunskura vieta.

Treškārt, dabas baudīšana. Tartaka krasti ir mežonīgi, maz apdzīvoti, te ieraudzīsiet daudz ūdensputnu, naktī var dzirdēt kā rej lapsas un ūdenī lec bebri. Te praktiski nav laivotāju, nav teltsvietu, tapat kā nav mobilo sakaru. Tartaka krastos ir vairākas vecās ūdensdzirnavas, ko aplūkot un kuru pussagruvušos dambjus pārbraukt ar tādām šļakatām un sparu kā kalnu upēs.

Līdz beidzot tas protams ir ļoti īpašs smeķis, kad pēdējā dienā, izcīnījušies ar laivas stiepšanu pāri baļķiem, jūs izbrauksiet Višķu ezerā un, vēl pieliekot gana daudz spēka, pārpeldēsiet tam pāri uz Ūdensrožu līci, kur, ja vien ir velme, ar visu kanoju var iebraukt viesu nama “Mazligzdņas” pagalmā, lai veldzētos terases vēsumā un vakarā ieietu pirtiņā. Kaifs!

Tartaka maršruta noslēgums Višķezerā. / no personīgā arhīva