Uz jautājumu – kas ir tas, ar ko Āfrika pievelk – iepriekšējā rakstā atbildēju: cilvēki, daba un saskarsme ar gluži atšķirīgu civilizāciju. Taču būsim objektīvi. Vairākums uz Āfriku brauc vienreizējās dabas dēļ. Vārds «vienreizējs» šeit jāsaprot burtiski, jo nekur citur pasaulē nav tāda savvaļas dzīvnieku daudzveidība un skaits.
Patiesību sakot, arī lielākajā Āfrikas daļā savvaļas dzīvnieki ir sastopami ne biežāk kā Latvijā. Ir tikai dažas valstis, kuras var lepoties ar tiešām bagātīgu faunu. Viena no tām ir Tanzānija, kur atrodas dzīvniekiem bagātākais nacionālais parks pasaulē - Serengeti (vairāk nekā divi miljoni lielo zīdītāju un plēsēju) - un parks ar lielāko dzīvnieku blīvumu - Ngorongoro krāteris (deviņu kilometru diametra krāterī dzīvo maksimāli tur iespējamais dzīvnieku skaits).
Kad viss zaļo, lauvas grūti ieraudzīt
Serengeti ir apmēram 250 kilometru attālumā no Tanzānijas dabas parku bāzes pilsētas Arušas, tāpēc uz turieni tiek organizēti tikai vairāku dienu safari. Pirmā diena atvēlēta ģeogrāfiski tuvākajam Tarangiras nacionālajam parkam, kurš februārī neskaitās safari labvēlīgs, jo šajā laikā viss zaļo, un garajā zālē var redzēt tikai lielos zālēdājus.
Šeit ir viena no lielākajām ziloņu populācijām pasaulē. Aptuveni tikpat lielā teritorijā kā kādreizējais Liepājas rajons mitinās aptuveni 50 000 ziloņu, līdz ar to tur šo dzīvnieku blīvums ir lielāks nekā cilvēku blīvums jebkurā Latvijas vietā ārpus Rīgas. Parks ir ļoti ainavisks, jo caur to plūst plata upe, reljefs ir viegli paugurains, un skatu atsvaidzina lieli koki, kuri ir retums Serengeti un Ngorongoro. Zem akāciju platajiem vainagiem glābiņu no saules meklē žirafes, kuras ar saviem graciozajiem augumiem padara gleznainu jebkuru ainavu.
Cita Tarangiras vērtība ir baobabu audzes. Šie milzīgie koki patiešām izskatās iespaidīgi, bet Āfrikas safari neesmu pirmo reizi. Tos, tāpat kā ziloņus, esmu pietiekami daudz redzējis iepriekšējos ceļojumos, tāpēc Tarangiras apmeklējumu uztveru kā iesildīšanos pirms «īstā» safari Serengeti un Ngorongoro.
Serengeti ir ievērojami lielāks parks nekā Tarangira. Apmēram tāds kā Kurzeme. Šajā teritorijā dzīvo ap 3000 lauvu. Sausajā sezonā, kad viss izkaltis, tās ieraudzīt turienes līdzenumos droši vien nesagādā grūtības, taču februārī arī šeit ir bieza zāle, kura plēsējus aizsedz. Tie ieraugāmi vienīgi guļam uz akmens klintīm vai retumis esošo koku žuburos.
Kopā ar zvēriem bez žoga
Tanzānijā safari izbraucieniem izmanto gandrīz tikai lielos Toyota Landcruiser džipus ar paceļamu jumta lūku un sešām vietām salonā. Vietas pietiek, lai visiem būtu ērti. Priekšpusē sēž šoferis-gids un viņam blakus pavārs, jo visi produkti, kā arī gāzes plīts ar balonu tiek vesti līdzi. Tāpat kā teltis, matrači un guļammaisi. Viesu nami Serengeti iekšienē ir ierobežotā skaitā, tāpēc nesamērīgi dārgi. Ceļotājiem ar ierobežotu budžetu jānakšņo teltīs. Šāds risinājums piedod zināmu pikantumu, jo nakšņošana izvēršas par neaizmirstamu piedzīvojumu.
Telšu vietas nekādi nav norobežotas no apkārtējās vides, un naktīs dzīvnieki klīst pa šīm apmetnēm, cilvēku klātbūtni ignorējot. Guļot teltī, laiku pa laikam jūti, kā turpat blakus nodreb zeme no ziloņa, bifeļa vai nīlzirga smagajiem soļiem. Efektu pastiprina šmaukstošās skaņas, kuras šie milzīgie dzīvnieki izdod, ar muti plūcot zāli. Tam visam klāt nāk neatkārtojamā savannas nakts oratorija, kad vienā lielā dabas orķestra izpildījumā saplūst hiēnu kaukšana, ziloņu taurēšana, pērtiķu spiedzieni, nīlzirgu urkšķēšana un citu mazāk pazīstamu dzīvnieku sasaukšanās. Ja pa nakti uznāk vēlēšanās aiziet uz tualeti, tad joki mazi. Labāk paciesties līdz rītam, kad līdz ar saullēktu dzīvnieki no cilvēku apmetņu vietām pazūd.
Tā Serengeti daļa, caur kuru parkā iebrauc vairākums tūristu, ir viens nebeidzams līdzenums bez neviena koka vai paugura. Ja ceļa tuvumā nav migrējošo zālēdāju baru, tad arī bez neviena redzama dzīvnieka. Galvenais ceļš ir grantēts. Vietumis ceļu izvagojušas ūdens pilnas gravas. Lēni pārbraucot vienu šādu pagaidu upi, mūsu džips uz asas akmens šķautnes pārdur riepu. Ir nedaudz pēc pusdienām, dienas karstākais laiks, un klajā saulē nepilnas stundas laikā mūsu šoferis un pavārs uzliek rezerves riepu. Džipa ledusskapī glabājas ūdens krājumi, un pēc riepu nomaiņas katrs izdzer litra pudeli, neapstājoties. Ūdens ietek rīklēs kā tuksneša smiltīs.
Braucot nepārtraukti darbojas rācija un gidu starpā notiek informācijas apmaiņa par visu parkā notiekošo. Lai gan viņi savā starpā sarunājas suahili valodā, jau pēc runātāju intonācijas var nojaust, kas notiek. Ja saruna norit nesteidzīgā, garlaikotā tonī, tad tas nozīmē, ka jāvelk laiks un visiem lēnā gaitā jāriņķo pa savannu, vērojot ziloņus, antilopes, hiēnas vai citus biežāk sastopamus dzīvniekus. Tiklīdz kāds ir uzdūries kādam interesi izraisošam zvēram, tā tas pa rāciju tiek paziņots citiem. Līdz tam bezmērķīgi apkārt braukājošie džipi strauji uzņem ātrumu un traucas uz vietu, kur vērojami dzīvnieki. Aktivizēšanos izraisa tikai trīs - degunradzis, leopards un lauva. Lai gan lauvas Tanzānijas parkos nav retums, tās tomēr ir savannas valdnieces, bet viss, kas saistās ar karaļnamu, allaž izraisa tūristu interesi.
Ieraudzīt «lielo piecnieku»
Āfrikas safari braucēja nerakstītais mērķis ir ieraudzīt tā dēvēto lielo piecnieku (big five) - lauvu, ziloni, bifeli, leopardu un degunradzi. Pirmos trīs jau biju redzējis iepriekš. Palika vēl degunradzis un leopards. Pirms brauciena cerēju, ka degunradzi «nomedīšu» Ngorongoro krāterī, bet par leopardu īpašas cerības neloloju, jo šis ir visgrūtāk ieraugāmais lielā piecnieka dzīvnieks. Pirmkārt, leopards ir ļoti piesardzīgs (iepretim lauvām un gepardiem, kuri no cilvēkiem nebaidās), otrkārt, tas ir nakts dzīvnieks, kurš aktivizējas tumsā, un, treškārt, tas ir dzīvnieks, kura plankumainais kažoks varbūt labi izceļas, piekārts pie sienas, bet dabā tas nemanāmi saplūst ar apkārtni.
Tāpēc var uzskatīt, ka mums paveicās, jo drīz vien pēc iebraukšanas Serengeti vienā no retajiem kokiem ieraudzījām (pareizāk sakot, gids parādīja, kur jāskatās) karājamies leoparda asti. Pašu leopardu varēja skaidri saskatīt tikai tālskatī (dienvidkorejiešu pārim, kas brauca kopā ar mums, bija ļoti labas kvalitātes binoklis, un viņi labprāt ar to dalījās ar pārējiem). Pats leopards pilnībā saplūda ar koka fonu, kas labi arī redzams fotogrāfijā.
Serengeti, nenoliedzami, ir iespaidīgs dabas parks. Tieši ar izmēriem un neiedomājamo antilopju gnu un zebru skaitu. Cilvēkam, kurš pirmo reizi ir Āfrikas safari, ik pa brīdim gribas skaļi iesaukties wow!, kā to darīja jaunais korejiešu pāris. Zvēru tur ir daudz, un ir jābūt fatālam neveiksminiekam, lai tur neredzētu, piemēram, lauvu.
Dabas brīnums - Ngorongoro
Ja nu tomēr kādam galīgi neveicas, vēl jau ir Tanzānijas dabas parku kronis - Ngorongoro krāteris. Tur, 600 metru augstas sienas ierobežotā teritorijā, zvēru koncentrācija ir lielāka nekā jebkur citur. Senais latviešu teiciens - agram rītam zelts mutē - reti kur ir tik trāpīgs kā savannā, jo tieši agri no rīta, kad saule vēl necepina, tur norit visdzīvākā rosība. Lai nokļūtu Ngorongoro krāterī no rīta ausmā, jānakšņo tam pēc iespējas tuvāk. Tieši uz krātera augšējās malas ir vairākas apmetņu vietas, kur pārnakšņot. Teltis tiek celtas pļaviņā uz lekni zaļojošas zāles, un drīz pēc tumsas iestāšanās (pēc septiņiem vakarā) pļaviņa ir pilna milzīgiem, tonnu smagiem bifeļiem. Tie ganās starp teltīm, skaļi ēdot lekno zāli. Godīgi sakot, sajūtas ne pārāk patīkamas, lai gan piedzīvojumu dēļ jau uz Āfriku cilvēki brauc.
Tiklīdz svīst gaismiņa, vieglas brokastis un pa mašīnām. Nobrauciens krātera dibenā notiek pa stāvu, šauru, bruģētu ceļu. Kustība notiek tikai lejup. Ceļš augšup ir citur. Tieši pretī lec saule, un krātera nogāzēs ganās bifeļi, antilopes, ziloņi, zebras un citi zvēri. No populārākajiem Āfrikas dzīvniekiem šeit nav vienīgi žirafes un leopardi, jo krāterī ir pavisam maz koku. Ngorongoro krāteris ir noslēgta ekosistēma, no kuras dzīvnieki laukā netiek. Ieilguša sausuma laikā vienīgi ziloņi it kā varot uzkāpt pa krātera malu un to atstāt, taču tikpat labi tā varētu būt gida pasaciņa, jo ne visam, ko viņi stāsta, var nekritiski ticēt.
Lauvas bailes nepazīst
Šis gads Tanzānijā ir padevies lietains, tāpēc laiku pa laikam mūsu džips lēni šķērso dziļākas vai mazāk dziļas lāmas. Nesteidzīgo gida sarunu pa rāciju pēkšņi nomaina trauksmainākas notis. Džips strauji uzņem ātrumu. Drīz jau var redzēt garu džipu rindu, kas novietojušies uz sānu ceļa. Apmēram 100 metru attālumā ganās degunradzis. Smailais rags ļoti labi redzams. Diemžēl saule viņam spīd tieši aizmugurē, tāpēc uz fotogrāfijas redzams vien siluets. Ja pagriežas tā, ka saulē labi redzami sāni, tad atkal rags tik labi neizceļas. Vispār jau nekas īpašs. Viens liels gaļas blāķis mierīgi ēd zālīti, taču atziņa, ka brīvā dabā degunradži ir liels retums, rada to īpašo sajūtu, ko dod saskarsme ar kaut ko vienreizēju.
Kādas 10-15 minūtes pavērojuši ganāmies degunradzi, kuram blakus pievienojušies daži bifeļi, braucam tālāk. Ngorongoro ir ainaviski ļoti gleznaina vieta. Krātera iekšpusē ir liels ezers, zaļās pļavas nav bezgalīgas kā Serengeti, jo krātera siena veido fonu, kas bildi padara īpaši scēnisku. Dažādi dzīvnieki ir redzami gandrīz visur. Braucam pa lauku ceļu cauri pļavai, un pēkšņi pašā ceļa malā guļ divi jauni lauvu tēviņi. Nedaudz tālāk trešais. Viņi jau ir prom no bara, bet paši savas ģimenes vēl nav paguvuši izveidot. Lauvas uz apkārt stāvošajiem džipiem nereaģē nekādi. It kā cilvēku apkārt nemaz nebūtu. Šo lauvu īpašību pilnībā ignorēt cilvēkus biju jau pamanījis no iepriekšējām reizēm Āfrikā. Tas nozīmē, ka vietējo masaju stāsti par jaunu vīriešu iniciācijas rituālu, kura neatņemama sastāvdaļa ir pašrocīgi nogalināta lauva, ir sen aizmirsta pagātne. Mūsdienās lauvas savannā neapdraud neviens, un viņas ne no viena nebaidās jau entajās paaudzēs. Bet varbūt nav baidījušās nekad.
