Ekvatoriālajā Āfrikā esmu bijis vairākkārt un bieži dzirdējis neizpratnes pilnus jautājumus – nu ko tu tajā Āfrikā esi pazaudējis? Tur taču tāda nabadzība, netīrība un haoss. Slimības, čūskas un skorpioni. Taču nezinu nevienu, kurš pēc brauciena uz Āfriku paliktu neapmierināts. Vairākums Āfriku iemīl un vēlas uz turieni aizbraukt vēlreiz. Kas tad ir tas, ar ko Āfrika pievelk?
Pirmkārt, tie ir cilvēki. Otrkārt, daba, un, treškārt, saskarsme ar gluži atšķirīgu kultūru, pat citu civilizāciju. Cilvēki Āfrikā ir ārkārtīgi laipni, izpalīdzīgi un pretimnākoši. Var jau domāt, ka viņi no tevis nemitīgi gaida kādu savu labumu, bet viņi ir tikpat izpalīdzīgi un labvēlīgi noskaņoti, ja ne uz ko nepretendē. Āfrikā vienalga, kur tu ej, visur jūties kā īpaši gaidīts viesis.
Restorāns «kā Rietumos»
Pēc četru dienu safari pa Tanzānijas nacionālajiem parkiem atgriežamies savā viesu mājā Arušā sestdienas vakarā. Esam noguruši un izsalkuši. Jāiet kaut kur paēst. Viesu mājas saimnieks Antonijs piesakās mūs aizvest uz pieklājīgu vietu. Āfrikas mazpilsētās nav mums pierastās infrastruktūras - gājēju ietvju, ielu apgaismojuma un ēstuvju, kas darbojas pēc tumsas iestāšanās (pēc septiņiem vakarā), tāpēc ar prieku pieņemam Antonija piedāvājumu.
Viņš mūs aizved līdz lielam atpūtas kompleksam, kurš ar savu eiropeisko sakoptību krasi atšķiras no pārējās apkārtnes. Lai arī teritorija nav norobežota ar sargbūdām un dzelzs vārtiem, ir jaušams, ka tu ieej citā pasaulē, kurā vairākums blakus dzīvojošo, iespējams, nekad nav iekšā bijuši. Arī Antonijs mūs pavada tikai tiktāl, ka tālāk vairs nomaldīties nevar. Ar rokas mājienu viņš norāda, kurp jāiet tālāk, un atvadās.
Pierasts, ka Latvijā vasaras vakaros ilgi ir gaišs, tāpēc neparasti, ka ir tikai nedaudz pāri septiņiem, ārā pilnīga tumsa, bet gaiss pavisam silts. Esam brīvdabas restorānā, kur zem nojumēm izvietoti galdiņi. Starp tiem lieli podi ar kupli zaļojošiem augiem. Šur tur augstas palmas. Pa vidu bāra lete ar diviem lieliem TV ekrāniem. Rāda UEFA Čempionu līgas spēli futbolā. Apmeklētāju nav daudz. Netālu no mūsu galdiņa sēž divas sievietes, pēc izskata spriežot, māte un meita. Tālāk redzami vēl daži pārīši, un tas arī viss. Visi melnādaini. Bez mums nav neviena ar baltu ādas krāsu. Ēdienu karte visai trūcīga, bet nekas, šeit esam vairāk sajūtu dēļ. Pēc četrām savannā pavadītām dienām gribas relaksēties daudzmaz pieklājīgā restorānā. Šis skaitās visai smalks iestādījums, tomēr betona grīda, pārlieku spožie baltās gaismas ķermeņi zemes līmenī, kas acis žilbina, bet neļauj saskatīt to, kas atrodas uz šķīvja, neuzkrītoši atgādina, kur atrodamies - Āfrikā, kur vienkopus sadzīvo gan viņu savdabīgā gaume, gan priekšstati par to, kā jābūt, lai izskatītos «kā Rietumos».
Pasūtām kazas gaļas cepeti ar kartupeļu frī. Neņemt gaļu baltais cilvēks «solīdā» iestādē nedrīkst (ja vien nav rūdīts veģetārietis), jo tādējādi viņš «apkaunotu» (ar savu nabadzību vai skopumu) visu «balto rasi». Gaļa Āfrikā diezgan būtiski atšķiras no gaļas mūsu platuma grādos. Tur tā ir no mājdzīvniekiem, kuri augām dienām ganījušies, meklējot kādu zāles stiebriņu. Lopiņi ir izkāmējuši, un gaļa visbiežāk sīksta, cīpslaina. Pat pasūtot vistas gaļu, nevajag iedomāties, ka tev atnesīs kaut ko līdzīgu mūsu pārbarotajam, būrī nekustīgi turētajam broileram. Tas būs izģindis putns, kurš visu mūžu pavadījis cerībās uzknābt kaut kur nejauši izbirušu graudu un šā grauda meklējumus neveiksmīgi noslēdzis kāda bālģīmja vakariņu šķīvī.
Pieklājība pāri visam
Pirms tiek pasniegti ēdieni, oficiante atnes bļodu un kanniņu ar siltu ūdeni. No kanniņas tiek liets ūdens un nomazgātas rokas. Tāda pati operācija notiek arī maltīti beidzot. Vienā brīdī starp galdiņiem parādās kāds gara auguma, tumšādains kungs. Uzvalkā, baltā kreklā un ar šlipsi. Āfrikā tas nozīmē apmēram to pašu, ko Latvijā cilvēks maibahā vai vismaz mersedesā. Ļoti cienījama persona. Viņš dodas it kā savās gaitās, bet kaut kā nejauši pienāk pie mūsu galdiņa, sniedz roku un stādās priekšā - Džeikobs, šā izklaides centra direktors. Viņš ieinteresēti apjautājas, kā jūtamies, kā patīk iestādījums un pasniegtie ēdieni. Pateicamies un apliecinām, ka viss ir vienkārši izcili (ekselenti).
Pieklājība Āfrikā tiek turēta augstā godā. Katrs rīts jebkurā viesnīcā sākas ar neskaitāmiem how are you, un īpaši nepieklājīgi ir pilnas atbildes vietā kaut ko nomurmināt pie sevis. Tāpat nemitīgi tiek jautāts, vai viss patīk, viss kārtībā, vai garšo? Labākā atbilde ir pasmaidīt un pārliecinoši teikt - ekselenti! Arī tad, ja tik izcili nemaz nav. Bet tā ir Āfrika. Te gaļa vienmēr garšo ekselenti, neatkarīgi no tās sīkstuma un piedeguma pakāpes.
Tikuši galā ar pasīksto kazas šašliku, palūdzam rēķinu. Eiropiešu izpratnē tas nav liels. Drīzāk pavisam mazs (ap 8 eiro uz katru, ieskaitot dzērienus), tāpēc atstājam pat pēc Latvijas standartiem pieklājīgu dzeramnaudu un sakām lielu paldies. Meitene - oficiante paņem naudu un aiziet, pēc brīža atgriežas un kaut ko grib teikt. Skan skaļa mūzika, viņa runā neskaidrā angļu valodā, un neko nevar saprast. Beigu beigās pa visiem kopā tiekam skaidrībā, ka viņa jūtas pateicīga par dāsno dzeramnaudu un grib mūs pavadīt līdz viesnīcai, jo ir jau vēls un baltajiem cilvēkiem nav droši pa tumsu vieniem pašiem apkārt staigāt. Atzinīgi novērtējam viņas neiedomājamo viesmīlību, tomēr atsakāmies no piedāvājuma, sakot, lai neraizējas, mums nav tālu, tiksim galā.
Izejot uz ielas, kļūst skaidrs, ka varbūt tomēr vajadzēja piekrist meitenes piedāvājumam. Regulāra ielu apgaismojuma nav, gaismu dod tikai apkārtējo iestādījumu - māju, noliktavu, tirdzniecības būdu - dažāda spožuma lampas. Līdz ar to dažviet ir gaišs, bet citviet neredzi, kur kāju likt. Tā kā šurp esam nākuši, paļāvīgi sekojot Antonijam, tad tagad, iznākot no restorāna melnajā Āfrikas naktī, iestājas apmulsums - uz kuru pusi īsti jāiet? Tomēr, pārciešot vienīgi iekāpšanu pa tumsu ceļmalas grāvja dubļos (labi, ka ne govs pļeckā, kā sākumā likās), veiksmīgi nonākam līdz savai naktsmītnei.
Uz dievkalpojumu svētku drēbēs
Jau no paša rīta mūs modina skaļa ritmiska mūzika. It kā pavisam netālu notiktu kādas vietējās rokgrupas koncerts. Pie brokastu galda Antonijam jautājam - kas tā par mūziku? Izrādās - baznīca. Ir svētdienas rīts, un tur notiekot dievkalpojums. Izsakām vēlmi to apmeklēt. Labi, viņš mūs turp aizvedīs. Jautāju, vai dievkalpojums jau nebūs beidzies un kad būs nākamais? Nē, dievkalpojums ejot visu rītu, bez pārtraukuma. Tā kā nokavēt neko nevar. Pēc brīža esam gatavi. Mūs pavadīšot Antonija māsa, kas palīdz viņam saimniekošanā. Negribot viņu lieki apgrūtināt, saku, ka nevajag pūlēties, paši atradīsim ceļu pēc mūzikas skaņām. Nē, nē. Labi, sekojam Antonija māsai.
Baznīca patiešām nav tālu. Var teikt, turpat aiz stūra, bet diez vai mēs paši to būtu tik vienkārši atraduši. Baznīcas priekšā ir basketbola laukuma izmēra grantēts pagalms. Tāpat kā iepriekšējā vakarā Antonijs, viņa māsa ar roku norāda - tur - un pati steidzīgi atvadās. Uz mirkli samulstam. Baznīca ir metrus piecus augsts betona paneļu angārs ar šīfera jumtu. Uz tā aprūsējušajām metāla durvīm ar māldera otu, bez trafareta vai līmlentes uzkrāsots krusts.
Ja reiz esam atnākuši, tad jāiet līdz galam. Pa pavērtajām durvīm ieejam baznīcā. Tāda pati sīku akmens šķembu grīda, kas ārpusē. Nekādu altāru vai citu rotājumu. Iekšā kādas desmit krēslu rindas. Seši cilvēki. Divas jaunas sievietes. Vēl gluži meitenes. Mācītājs uzvalkā. Jau pavalkātā. Jauns vīrietis pie arhaiskas, radiolampu laikmeta skaņu pults, ar biezu vadu mudžekli, un vēl divi, katrs atsevišķi sēdoši, vīrieši.
Ienākam mēs trīs. Mazungas. Baltie. Grūti pateikt, kuri ir lielākā šokā. Mēs no baznīcas negaidītās pieticības, vai viņi no mūsu parādīšanās. Neveikli minstināmies pie durvīm, un tuvāk stāvošais vīrietis ar roku rāda, kur mums apsēsties. Paklausīgi ieņemam sev ierādītās vietas. Mācītājs kaut ko stāsta mikrofonā vietējā suahili valodā. Tad viņš, kā var nojaust, jautā, vai kāds prot angļu valodu. Viena no meitenēm to skolā ir mācījusies un paņem mikrofonu. Viņa ir tik sakautrējusies un samulsusi, ka mulstam arī mēs. Ļoti vienkāršā valodā viņa mums izsaka dziļu pateicību, ka esam pagodinājuši ar savu klātbūtni šo pasākumu, un novēl mums veiksmīgu turpmāko ceļojumu. Pateicamies, mājot ar galvām. Tiek atkal ieslēgta skaļā mūzika, un dievkalpojums turpinās. Mācītājs mūzikas ritmā izkliedz īsas aprautas frāzes un, ik pa brīdim acis paverot pret debesīm, kāpina tempu. Klātesošie plaudē ar rokām un lēkā no vienas kājas uz otru. Jūtamies visai neveikli un pēc brīža, izmantojot pauzi, mikrofona statīvam blakus noliktajā kastītē ieliekam pa desmit dolāriem un klusi izslīdam no neparastā dievnama.
Turpat netālu, izrādās, ir liela katoļu baznīca ar ierasto arhitektūru un krustu torņa galā. Kad ejam gar to, ir beidzies dievkalpojums un ārā nāk cilvēki. Visi izejamās drēbēs. Labākajās, kādas katram ir. Šis gads Tanzānijā ir bijis stipri lietains. Neasfaltētās ielas ir automašīnu pamatīgi izdangātas, bedrainas un lielām peļķēm. Turīgākie pa šo dubļu jūru izbrauc automašīnās, bet vairākums gar peļķēm mīcās savos labākajos apavos. Īpaši lieliskas ir Āfrikas sievietes. Viņu tērpi ir koši, spilgtām krāsām un uz tumšajiem augumiem izskatās ārkārtīgi efektīgi. Kad sieviete garā, kuplā tilla kleitā, ar augstpapēžu kurpēm mēģina izlavierēt starp peļķēm, ar roku piepaceļot kleitu, lai tās apakšmala nenosmērētos ar dubļiem, smaids iezogas sejā gluži nemanot. Zēni rūpīgi izgludinātos uzvalkos, ar platām kaklasaitēm, un meitenes gaišās, tīrās kleitiņās izsauc neviltotas simpātijas. Uz vīriešiem skatīties nedaudz smagāk, jo uzreiz redzams, kāda kuram rocība. Dažam kurpes gan rūpīgi nospodrinātas, bet jau pagalam novalkātas. Arī uzvalciņš droši vien tas pats, kas vēl no paša kāzām.
Drusku jau žēl, ka nav nevienas fotogrāfijas ar šiem svētdienas sapucētajiem baznīcas apmeklētājiem. Bildes sanāktu iespaidīgākas nekā Jaņa Rozentāla slavenajā gleznā Pie baznīcas, bet tajā brīdī šos tik jaukos cilvēkus likās neētiski fotografēt. Tas šķita gandrīz kā bildēt ziloņus safari. Par pašu safari nākamajā numurā.
