Apceļojot kādu valsti, ir vietas, kuras jāapmeklē obligāti. Ja palaidīsi tās garām, tad skaitīsies, ka tavs ceļojums nav bijis gluži pilnasinīgs. Teiksim, esot Indijā, noteikti jāapmeklē slavenais Tadžmahals. Ja tev nav bildītes ar šā viduslaiku maharadžas sievas mauzoleju fonā, tad vari uzskatīt, ka Indijā nemaz neesi bijis.
Es, piemēram, Indijā it kā esmu bijis, bet nezinu, vai tas skaitās, jo Tadžmahalu savām acīm neesmu redzējis. Tāpat ir gadījies pabūt Ēģiptē, bet piramīdu seštūkstošgadīgos akmeņus nav sanācis savām rokām aptaustīt. Arī ASV ir iznācis tikai tā pabūt, jo nav izdevies klātienē pārbaudīt bērnībā pa televizoru dzirdētos Valentīna Zorina stāstus par to, cik ļoti Ņujorkas debesskrāpji nospiežot cilvēka pašapziņu.
Sjenna - Florences mazākā māsa
Lai nerastos šaubas par to, ka, braucot uz Itāliju, ceļojums būs pilnvērtīgs, uzreiz uzstādīju mērķi - Florence obligāta. Galu galā tā skaitās visīstākā, visitāliskākā Itālijas pilsēta. Viduslaiku pilsētbūvniecības pērle. Mikelandželo pilsēta. Must see, kā tagad mēdz teikt. Tātad Florence pats par sevi saprotams. Bet ar vienu pašu Florenci jau neapmierināsies. Pāris dienas pastaigāsi un pietiek. Jāskatās, kas tur apkārt. Kad lūkojies kartē, tad pirmā acīs iekrīt Sjenna, jo šīs pilsētas nosaukums kaut kā aizķēries atmiņas apcirkņos kā kaut kas sens, noslēpumains un ar viduslaiku renesansi saistīts. Šķiet, Kampanella tur kādu laiku dzīvojis.
No Florences līdz Sjennai jābrauc aptuveni stunda dienvidu virzienā pa Toskānai ļoti raksturīgu vidi. Apkārtne ir pauguraina, un pakalnu virsotnēs uzbūvētas lepnākās mājas. Dažviet gandrīz īstas, tiesa, apmēros nelielas, pilis. Droši vien agrākos laikos jo augstākā vietā dzīvoja kāds augstmanis, jo godājamāks skaitījās, un tā tas saglabājies līdz pat mūsdienām. Toskāna ir Itālijas vīndaru galvenā province, un daudzas kalnu nogāzes ir vīnogulāju apstādītas. Pārsvarā gan vīnogu lauki ir izmēros nelieli, gluži kā piemāju saimniecības padomju laiku kolhozos. Tas ir, mazāki par hektāru.
Iebraucot Sjennā, nekas neliecina, ka esi ieradies vienā no slavenākajām renesanses laiku vecpilsētām. Paplukusi provinciāla pilsētiņa ar visur esošajām, visur vienādajām noliktavām, darbnīcām, mazstāvu industriālo apbūvi un traktoriem, mašīnām to priekšā. Varbūt biju uz kaut ko pārāk sacerējies, taču tieši Sjennā ir ļoti liels kontrasts starp viduslaiku vecpilsētas burvību un pilnīgi neizteiksmīgo apkārtējo mūsdienu pilsētu.
Centrālais laukums laukums kā hipodroms
Sjenna atrodas samērā kalnainā vietā un sākotnēji izveidojusies paugura virsotnē. Tāpat kā citās Itālijas vecpilsētās, tai pa vidu ir apaļš laukums, kurā agrāk norisa tirdzniecība un citas atrakcijas. Piemēram, Sjennā divas reizes gadā notiek ārkārtīgi populāras zirgu skriešanās sacensības - Palio, kurās piedalās komandas no dažādiem novadiem. Šīs sacensības vietējā mērogā izraisa ne mazāku ažiotāžu kā Eiropas Čempionu līgas spēles futbolā. Sjennā sanāca būt šo zirgu skriešanās sacensību priekšvakarā, un pilsētiņas vēsturiskais centrs bija dažādu novadu specifiskos tērpos (krāsās) tērptu līdzjutēju pilns. Ielās izkārti dažnedažādi raibi karogi šajās krāsās. Šīs sacensības tiešraidē rāda TV un interesantākās epizodes atkārto visu vakaru neskaitāmas reizes. Šajā dienā vietējā TV nav citu ziņu. Tikai un vienīgi šīs sacensības.
Sjennas centrālais laukums ir krietni lielāks nekā Doma laukums Vecrīgā, turklāt tas nav līdzens, bet ar piltuvveidīgu ieplaku, kuras zemākais punkts nav laukuma centrā, bet gan tuvāk pilsētas galvenajai katedrālei. Apkārt laukumam, tāpat kā citās Toskānas viduslaiku pilsētās, ir vienkāršas dzīvojamās mājas, kurās, tā vien izskatās, joprojām dzīvo cilvēki. Tieši zem šo māju logiem, tieši pie sienām izveidota trase, un skatītāji stāv laukuma iekšienē. Ņemot vērā, ka laukuma bruģis ir ieslīps, visu var redzēt labi, taču neņemos spriest, cik ērti jūtas skatītāji, jūlija karstumā stundām ilgi cepinoties tiešos saules staros. Tas gan netraucēja skatītāju tūkstošus katru skrējienu pavadīt ar skaļu līdzpārdzīvojumu.
Vecpilsēta - brīvdabas lielveikals
Sjennas vecpilsēta ir ļoti autentiska, un, ejot pa pilsētu, viegli varētu iedomāties, ka esi pārcēlies viduslaikos. Šo iegremdēšanos simtiem gadu senā pagātne gan ir samērā grūti panākt, jo pilsēta ir tūristu pārpilna un ielu malās starp viduslaiku mūriem iespiedušies ne tikai vietējo suvenīru veikaliņi, bet arī pasaulē populāru zīmolu veikali. Var strīdēties par to, cik pārdomāta ir prakse Itālijas vecpilsētas pārvērst par milzīgiem iepirkšanās centriem viduslaiku arhitektūras ietvaros, taču zināma loģika tur. Lai arī arhitektūra ir sena un iespaidīga, tā tomēr ir visai vienveidīga. Māju sienas ir askētiski gludas, bez īpašiem izrotājumiem, un logi pēc dienvidnieku modes aizdarīti aizvērtņiem, kas celtnes padara nedaudz drūmas. Mazliet līdzīgas cietumiem. Galu galā, cik var klīst pa šīm brūni pelēkajām ielām vai sēdēt neskaitāmajās ielu kafejnīcās un ēstuvēs. Ja ārā ir karsts, tad vēl jo atspirdzinošāk ir patverties kādā veikaliņā, kur ir kondicionēts gaiss un var pārcilāt plauktos izliktās preces. Iepirkties cienītājiem ir sava veida izklaide.
Paslēptā pērle
Ja ir vēlme apmeklēt kādu mierīgāku, mazāk populāru Toskānas viduslaiku pilsētiņu, tad Luka ir īstā. Tā ir daudz mazāk populāra nekā Sjenna, lai gan pēc būtības daudz no tās neatpaliek. Gandrīz otrādi. Tā kā tā ir krietni mazāk apmeklēta, tajā ir arī mazāk tūristu un tirdzniecības vietu. Līdz ar to pilsēta ir gan mierīgāka, gan tajā vieglāk sajūtama autentiskā viduslaiku elpa. Tā sagadījās, ka man darba uzdevumā bija jāintervē uzņēmējs Jānis Ošlejs, bet, tā kā viņš devās komandējumā uz Dienvidāfriku, vienīgā iespēja bija sarunu ar viņu telefoniski ierakstīt agri no rīta, pirms viņš devās uz lidostu Rīgā. Tā es pusseptiņos no rīta izgāju no viesnīcas pašā Lukas vecpilsētas sirdī un sazvanījos ar intervējamo. Itāļi ceļas vēlu, un tik agri vecpilsētas ielas bija pilnīgi tukšas. Vienreizēja sajūta. Seni mūri, klusums, miers. Lukas vecpilsētā gandrīz nemaz nav manāmas reklāmas vai raibas izkārtnes. To, ka esam mūsdienu Eiropā, nodeva vienīgi tas, ka nedzirdēja gaiļu dziesmas, kas no rītiem ir dzirdamas civilizācijas mazāk skartās, bet daudz lielākās pilsētās ārpus Eiropas.
Luku aptver ļoti gara un plata aizsargsiena, ko var saukt arī par valni, jo sienas platums ir kādi divdesmit metri. Tās augšdaļa pa visu perimetru ir pārvēsta par aleju, kur aug koki un gājēju ceļa malās izvietoti ērti soliņi ar atzveltnēm. Tā ir ļoti iecienīta ne tikai tūristu, bet arī vietējo iedzīvotāju pastaigu un skriešanas vieta.
Pasaulē slavenākais tornis
Pavisam netālu, padsmit kilometru no Lukas, atrodas viena no slavenākajām Toskānas viduslaiku pilsētiņām. Tā ir Piza. Kurš gan nav dzirdējis un kaut kādā bildē redzējis slaveno Pizas torni? To pašu, no kura Galileo Galilejs meta zemē ķieģeli un aprēķināja brīvās krišanas paātrinājumu - g.
Pizā nonācām situācijā, kura pati par sevi ir pilnīgi nenozīmīga, bet iespaidu par galveno apskatāmo objektu tomēr drusku pabojāja. No Lukas un Pizu braucām ar vietējās satiksmes autobusu, un tad, kad bija laiks kāpt ārā, blakus sēdošais vietējais ieteica izkāpt nākamajā pieturā. Paklausījām viņam un izkāpām no autobusa... tieši pie Pizas torņa. It kā jau nekas, bet ar visām mantām bija jāmeklē viesnīca, ejot tieši gar galveno Pizas apskates objektu. No iespaidu gūšanas viedokļa noteikti ir labāk vispirms aiziet uz viesnīcu, nolikt mantas, nomazgāties un tad ar brīvām rokām un bezbēdīgu prātu doties apskatē.
Skaidrs, ka, otrreiz ejot skatīties Pizas torni, pārsteiguma efekts izpalika. Protams, tornis ir ļoti iespaidīgs un kopā ar blakus esošo katedrāli veido monumentālu ansambli. Torņa milzīgā slava ir nedaudz izlaidusi vietējo tūrisma industriju, jo cilvēki no visas pasaules brauc to skatīties, un tas ļauj pārāk neiespringt pārējai tūrisma infrastruktūrai. Piza ir samērā liela pilsēta, un vēsturiskais centrs tai ir ļoti plašs. Pat ja šajā pilsētā nebūtu slavenā torņa, arī tad to varētu izveidot par ārkārtīgi pievilcīgu tūrisma magnētu. Diemžēl neizskatās, ka par to īpaši tiek domāts. Kaut vai ar autotransporta ierobežošanu pilsētas centrā. Nerodas sajūta, ka tūrists šeit ir īpaši gaidīts viesis (ja vien ar to nedomā daudzos veikalus visās galvenajās ielās). Piemēram, varētu domāt, ka Pizas tornis un viss ārkārtīgi iespaidīgais arhitektūras komplekss vakarā būs skaisti izgaismots. Liela bija mūsu vilšanās, redzot, ka torni apgaismo viena pavisam parasta lampa.
Lai arī no šī apraksta varbūt var likties, ka Toskānas vecpilsētas nav to slavas vērtas, tā tas noteikti nav. Šīs pilsētas ir lieliskas. Tikai jāsaprot, ka ir zināma atšķirība starp Hanzas pilsētu un dienvidvalstu vecpilsētām. Nav vienas labākas, skaistākas vai interesantākas par otrām. Tās vienkārši ir citādas.
