Šoreiz atlidoju uz Romu viena. Tas bija apzināts lēmums, jo gribējās vienatnē izbaudīt Itālijas sajūtu – gluži kā mīlestību. To darīju no sirds, un Roma man atbildēja ar pretmīlu, dodot skaistu laiku, jaunas iepazīšanās un lieliskus iespaidus.
Šī bija mana trešā ciemošanās reize Romā, tāpēc nebiju izdomājusi apskates maršrutus. Veicu tikai dažas rezervācijas, bet būtisku plānu nebija. Pirmās dienas plāns bija vienkārši klīst, kur acis rāda.
Šoreiz kā savu dzīvesvietu izvēlējos Trasteveres rajonu Romā. Iepriekš izskatot variantus, kur apmesties, meklēju tādu rajonu Romas centrā, lai vakaros tur būtu dzīvība un no turienes būtu viegli nokļūt jebkur citur. Trastevere ir tieši tāds rajons. Ik uz stūra ir dažādi krodziņi un kafejnīcas. Gan vietējiem, gan tūristiem patīk tur pavadīt vakarus. Ne mirkli nav bail vienai pārvietoties vēlās stundās, un arī dienas laikā rajons ir tik šarmants, ka var ilgi klīst pa Trasteveres šaurajām ieliņām, apjūsmojot katru mājas stūri. Romieši Trasteveri uzskata par visīstāko no Romas rajoniem, lai gan paši tur dzīvo salīdzinoši maz. Toties šeit var atrast nebeidzamus Airbnb apartamentu un istabiņu variantus, kas tik ļoti piesaista tūristus.
Ja rīts ir pavadīts, klīstot pa jaukajām Trasteveres ieliņām, tad tālāk jāvirzās uz Vatikāna pusi: biju apsolījusi nolikt tur svecīti. Svētā Pētera laukumā mani sagaidīja pamatīga rinda, kas stiepās pāri visam laukumam, situāciju glāba vienīgi tas, ka spīdēja saule, un stundu ilgo gaidīšanu rindā varēja pavadīt sauļojoties.
Kad pēdējoreiz biju Svētā Pētera bazilikā, pēc drūzmēšanās pie ieejas tālāk varēja brīvi staigāt pa visu krāšņo baziliku. Tagad tās vidus joma bija norobežota, un tai apkārt varēja apiet pa sānu jomām, kas milzīgajam tūristu pūlim bija krietni par šauru. Tas viss radīja vēlmi pēc iespējas ātrāk no turienes tikt prom, ko, apejot goda apli, arī izdarīju. Svecīti taču var nolikt arī kādā citā Romas baznīcā.
Ja Romā nekad vēl nav būts, tad ir vesels saraksts, kas jāapskata salīdzinoši īsā laikā, bet tas nebija par mani. Galvenos apskates objektus vairāk izmantoju kā virziena rādītājus: Romas vēsturiskais centrs, Santandželo cietoksnis, burvīgais Eņģeļu tilts, neskaitāmie laukumi un laukumiņi, majestātiski skaistais Navona laukums, mistiskais Panteons. Tā arī pavadīju visu dienu - vienkārši klīstot apkārt, pa ceļam paņemot kādu dželato vai uzkožot picu, vai apsēžoties omulīgā kafejnīcā un pie aperola glāzes baudot pilsētas skatus.
Pirmajā dienā ir «nostaigāti» personiskie rekordi, nākamajā dienā jāieplāno kaut kas mierīgāks, tāpēc devos uz netālo pilsētiņu Tivoli, kur atrodas skaistā Villa d’Este. Tā ir 16. gadsimta villa, kas ir slavena ar savu skaisto terasveida renesanses dārzu un neskaitāmajām strūklakām. Villā ir fantastisks interjers, bet visīstākais skaistums paveras, izejot dārzā. Strūklakas, baseini un elegantie apstādījumi rada burvīgu noskaņu, un tur gribas vienkārši būt un baudīt. Pastaigāties pa aizaugušajām alejām, klausīties strūklaku čalās un sildīties saules staros... Šajā dārzā var mierīgi pavadīt vairākas stundas, tur nevajag steigties.
Es tomēr varēju mazliet pasteigties, jo piemirsu, ka Itālijas mazpilsētās diezgan strikti ievēro dienas laikus, kad var paēst un iepirkties. Uz pusdienām vietējā restorāniņā paspēju pēdējā brīdī...
Mājupceļā vēl kāds līkums ap Kolizeju, kura skatu aizsedza stalažas, jo tam blakus būvēja metro līnijas jauno atzaru. Un tad lēna pastaiga līdz Trasteverei. Gaisā bija jūtams sestdienas vakars. Ielu muzikanti rādīja, ko nu māk, mākslinieki centās šarmēt ar saviem zīmējumiem, un visi baudīja vakaru. Sajūta bija tāda, ka visi Romas iedzīvotāji ir nonākuši tieši Trasteveres šaurajās ieliņās. Apkārt valdīja prieks un līksmība, un šīm sajūtām ļāvāmies arī mēs.
Svētdienas rīta cēliens bija paredzēts jau iepriekš saplānotām izklaidēm. Sāku no paša rīta ar tūri pa Lazio reģiona ražotāju tirdziņu - Campagna Amica Market. Par šo iespēju uzzināju no manas lieliskās dzīvokļa saimnieces, kura ieteica kompāniju Local Aromas, kas rīko dažādas ekskursijas un gatavošanas meistarklases. Es izvēlējos tūri ar degustāciju. It kā jau jebkurā tirgū var palūgt pagaršot jebko, bet šeit ir vēl papildus personiskā attieksme un kaudze jaunas informācijas gan no gides puses, gan no pārdevējiem. Pavadīju fantastisku rītu, izgaršojot neskaitāmus sierus, dažādus gaļas izstrādājumus, slavenos Romas cūkas cepešus un kraft alu. Šis tirdziņš ir ļoti līdzīgs mūsu Kalnciema ielas tirdziņiem, kur vietējie ražotāji tirgojas ar savām precēm un gatavo garšīgus ēdienus turpat uz vietas.
Tā, ēdot un pļāpājot par dzīvi ar manu burvīgo gidi, laiks pagāja neticami ātri. Un, ja ir paveicies, ka grupas ekskursijā esi viens pats, tad arī labprāt pieņem gides laipno piedāvājumu aizvest līdz vietai, kur man bija paredzēta nākamā šodienas izklaide.
Skaistajā Borgēzes parkā atrodas Borgēzes galerija, kas tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām privātajām mākslas kolekcijām pasaulē. To sākotnēji 16. un 17. gadsimta mijā izveidoja kardināls Šipione Borgēze, kurš bija Bernīni patrons un Karavadžo mākslas cienītājs, tāpēc šajā kolekcijā ir ne mazums šo mākslinieku darbu. Lai tiktu šajā galerijā, biļetes jāpērk iepriekš, es to izdarīju kādu nedēļu pirms braukšanas, un labi vien, ka tā. Dienā, kad es to apmeklēju, ieejas biļetes bija izpirktas jau divām nedēļām uz priekšu. Bet šīs neērtības viennozīmīgi bija tā vērtas, jo mākslas darbi, kas tur izstādīti, ir apbrīnojami, un vismaz vienreiz dzīvē tie patiešām ir jāredz.
Bet šīs galerijas apmeklējums ir ierobežots ne tikai uz konkrētu dienu, bet arī uz konkrētu apmeklējumu laiku. Kad manas divas apmeklējuma stundas bija beigušās, devos atpakaļ centra virzienā. Un pēc mazas kafejnīcas pauzes ar prieku secināju, ka tepat aiz stūra taču ir Trevi strūklaka. Tā ir viena no skaistākajām vietām Romā, tikai to vajag apmeklēt vēlu vakarā, tumsiņā, kad lielākā tūristu daļa ir izklīdusi. Jo Trevi strūklaka atrodas šauru ieliņu labirinta vidū, it kā iespiesta starp mājām. Tur vietas nav daudz, toties ir ļoti daudz tūristu, tāpēc dienas laikā tur ir milzīgs pūlis.
Labi, ka vietu, kur tikt pie aperola, Romā ir ne mazums. Atpūtināju kājas vienā no tām, kādā bārā Campo De Fiori laukuma malā. Rīta tirdziņā gidei biju apsolījusi, ka pagaršošu artišokus. Pēc tam ceļš veda uz Ebreju geto, kur ir labākie restorāni, lai pagaršotu artišokus žīdu gaumē. Izvēlējos restorānu Da Giggetto, kas, izrādās, ir slavens restorāns ar senu vēsturi un īstā vieta, lai pamēģinātu artišokus. Ebreju gaumē artišoki tiek cepti eļļā: ārējās lapas ir gluži kā kraukšķīgi čipsi, ko nolauz, līdz tiec līdz sulīgajai zieda serdei.
Pēdējā Romas diena palika bez idejām līdz pēdējam brīdim. Talkā nāca vietējie, kuri ieteica apmeklēt kādu no Castelli Romani. Tās ir vairākas skaistas, senas romiešu mazpilsētas netālu no Romas: Kastelgandolfo, Fraskati, Aričia, Nemi un Genzano. Ja ir auto, var apbraukt visas, bet es šoreiz izmantoju vilcienu satiksmi, lai aizbrauktu uz lielāko no tām - Kastelgandolfo.
Izrādās, Vatikāns nav tikai Romā! Kastelgandolfo ir maza, bet ļoti skaista pilsētiņa kalna galā ar skaistu ezeru pie kājām, un tur, izrādās, ir arī Vatikāns, precīzāk, pāvesta vasaras rezidence. Šī rezidence un tai pieguļošie dārzi apmeklētājiem ir atvērti tikai dažus gadus pēc pāvesta Franciska rīkojuma. Ir iespējams iegādāties gan ekskursiju pa pili, gan tūri pa dārziem.
Ekskursija pa plašajiem dārziem notika īpašā autobusiņā un ar audiogida palīdzību. Šis milzīgais īpašums ietver dekoratīvo dārzu un terases ar skatu uz jūru, kas saglabājušās no imperatora Domiciāna laikā būvētās romiešu villas. Te ir arī maza lauku saimniecība un govju ganāmpulks, kas piegādā pienu un sviestu pāvesta pusdienu galdam. Saimniecībā ražo arī olas, olīvas un medu, dažas no šīm precēm tiek pārdotas īpašā veikalā Vatikānā.
Viss notika perfekti laikā. Gan rīta vilciens, gan ekskursija - viss bija tieši tad, kad ir vajadzīgs. Un arī mana ekskursija pa pāvesta dārzu beidzās tieši laikā, lai paspētu uz pusdienām. Mazajā pilsētiņā izvēle nebija liela, toties viss bija garšīgi. Atpakaļ Romā arī biju laikus, lai vēl pēdējos saules staros tiktu uz Viktora Emanuēla II pieminekļa jumta. Ja kādam nav skaidrs kas tas ir, tad, pasakot «tas lielais, baltais, kas izskatās pēc rakstāmmašīnas», viss kļūst saprotams. Nesen tur ir uzbūvēts lifts, kas, uzbraucot uz šī pieminekļa jumta, tev paver 360 grādu panorāmu pāri skaistajiem Romas jumtiem...
Stāvot tur un klausoties Romas skaņās, kļuva nedaudz skumji, jo sapratu, ka šis ir pēdējais vakars te. Es mīlu Romu. Tā ir fantastiska pilsēta. Te ir grandiozas celtnes, plašas ielas un laukumi, un tam visam pa vidu vēl cilvēku pūļi. Bet turpat, patveroties kādā šķērsielā, nonāc pavisam citādā Romā - tā ir maza un mīlīga, tai ir šauras, līkumotas ieliņas, šarmanti apskranduši ēku stūri, un tālāk ir ēnains laukums, kura kafejnīcā gatavo lielisku aperolu.
Un tam visam pa vidu esmu es ar izmisīgu vēlmi apstādināt šo brīdi, lai to baudītu, nedomājot par rītdienu, nedomājot, ka šīm skaistajām, laimes un prieka pilnajām dienām ir pienākušas beigas. Esmu neglābjami iemīlējusies, un gribas raudāt, kā šķiroties no mīļotā cilvēka uz ilgāku laiku. Tāpēc es skaidri zinu: es te atgriezīšos! Jo Roma ir mana pilsēta.
