TŪRISMS. Miera osta Brēmene
Brēmene un Rīga daudzējādā ziņā ir līdzīgas. Gandrīz vai kā pilsētas – māsas. Viena no tūristu iecienītākajām vietām, kur taisīt selfijus, Brēmenē ir tieši tāda pati kā Rīgā. Proti, skulptūra Brēmenes muzikanti. Cits uz cita stāvoši dzīvnieciņi. Rīgā tā atrodas Pētera baznīcas aizmugurē, bet Brēmenē aiz rātsnama. Jau padomju laikos Brēmene bija Rīgas sadraudzības pilsēta, un slavenās skulptūras kopiju vācieši uzdāvināja Rīgai.
Brēmenei un Rīgai ir vēl kāda svarīga kopība. Abas savieno aviokompānijas Raynair tiešais reiss. Tas dod iespēju veikt īsu nedēļas nogales ekskursiju uz pāris dienām, nesatraucoties par izdevumiem.
Nomierinošā pilsēta
Kad prātā iešaujas doma kaut kur aizbraukt, tad pirmais jautājums - vai tur vispār būs ko redzēt? Vai būs to vērts? Ja uz Brēmeni izdodas nopirkt lētas biļetes, tad noteikti ir vērts. Īpaši ja esat noguris no ikdienas vai darba stresa, jo Brēmene ir apbrīnojami mierīga pilsēta. Vecpilsētas daļā ir samērā plašs apgabals, kurā pilnībā aizliegta autotransporta kustība. Mašīnas ne brauc, ne stāv ielu malās. Tās neredz vispār. Burtiski nevienu. Tā kā šajā teritorijā ir daudz dažādu veikalu, kafejnīcu, iestāžu, kaut kādā veidā jau piegādes notiek, taču tas notiek tūristu acīm neredzami. Turpat blakus pilsētas centram, uz salas Vēzeres upē, ir jauns, moderns dzīvojamais kvartāls, kura pagalmā arī nav nevienas mašīnas. Tur gan tas viegli izskaidrojams: mašīnu stāvvietas atrodas pazemē.
Ja pieņemam, ka Rīga un Brēmene ir kā māsas, tad rodas jautājums, kura ir tā lielākā un kura mazākā. Lai gan iedzīvotāju skaits Rīgā ir tikai nedaudz lielāks, vizuāli Rīga šķiet būtiski lielāka. Pat lidosta Brēmenē atrodas tikai nepilnu 15 minūšu braucienā no pilsētas centra ar tramvaju, un arī pati lidosta apmēros vairāk atgādina palielu autoostu.
Brēmenes centrs, tāpat kā Rīgas senākais centrs, atrodas starp upi un nocietinājuma kanālu. Tāpat kā Rīgā, gar kanālu ir apstādījumu zona, taču Brēmenē šī apstādinājumu zona ir plašāka un arī mierīgāka. Neraugoties uz rudenīgi jauko, saulaino laiku, kanālmalas kuplie, ēnainie apstādījumi bija samērā patukši. Pašā pilsētas centrā milzīgas vējdzirnavas, tām apkārt ainavisks parks, bet cilvēku tikpat kā nav. Pat pīlītes kanālā peld savā nodabā, un tās nebaro ne vecmāmuļas ar bērniem, ne garlaikoti tūristi.
Brēmenē mašīnu daudzums ielās ir ļoti neuzkrītošs, toties ir izcils sabiedriskais transports. Tramvajs ir ērts un ātrs. Brēmenē ar tramvaju ir prieks braukt, ko nevar teikt par Rīgas tramvajiem, kuri, lai gan apveltīti ar samērā modernu ārējo dizainu, ko nespēj sabojāt pat aziātiskie reklāmu aplīmējumi, ir kaitinoši lēni. Lieki teikt, ka katrā pieturā ir elektroniskie tablo ar norādēm, pēc cik minūtēm pienāks noteikta maršruta tramvajs vai autobuss pie abu transporta veidu kopējās pieturas. Kad kādā centra pieturā pētījām sabiedriskā transporta karti, pie mums nekavējoties pienāca apkalpojošā personāla pārstāvis gaismu atstarojošajā vestē un pieklājīgi pajautāja, vai nepieciešama kāda palīdzība. Jāatzīmē, ka viesnīcā, veikalos un citur nemitīgi skan bitte schön un danke schön, kas iedarbojas nomierinoši un, kā man šķiet, mazina sabiedrības kopējo agresiju (pretstatā nemitīgiem lamuvārdiem).
Senais un jaunais labi sadzīvo
Vai tūristam Brēmenē ir ko redzēt? Nav noslēpums, ka vairums Vācijas pilsētu kara laikā tika nežēlīgi bombardētas un to vēsturiskie centri daudzviet zaudējuši agrāko burvību. Izplatīts ir arī cits variants. Vecpilsētas mājas ir nobombardētas, taču vēlāk to vietā ir uzceltas precīzas replikas. Līdzīgi kā Rīgā Melngalvju nams un kvartāli ap to vai Gdaņskas (Dancigas) vecpilsēta. Pirms brauciena uz Brēmeni internetā mēģināju atrast informāciju par kara laika postījumiem, taču nekāda lielā skaidrība tā arī neradās. Kā tad viss izskatās uz vietas?
Pats pilsētas centrs ir piedzīvojis pietiekami lielus postījumus, lai tur pārsvarā būtu pēckara būves. Par laimi, šis tas ir samērā labi saglabājies. Diezgan impozanti izskatās starp mūsdienīgām celtnēm iespiestas atsevišķas viduslaiku mājas ar visiem autentiskajiem sīkumiem - durvju, logu apdari, reljefiem fasādes rotājumiem un zeltainiem ārsienu gleznojumiem. Milzu pluss šai pilsētas daļai ir automašīnu neesamība. Šādos brīžos gribas kliegt - Rīgai ir tā paveicies, ka tai dažādos karos un pārbūvju viļņos ir izdevies saglabāt pilsētas senatnīgo burvību, taču kāpēc mēs paši to nenovērtējam un ļaujam Vecrīgu pielūžņot ar gandrīz vai neierobežotu autosatiksmi un mašīnu stāvēšanu.
Brēmenes vecās pilsētas daļas centrā ir plata iela, kurai pa vidu ieklātas tramvaja sliedes. Pārējā, gribēju jau rakstīt - brauktuve, plešas līdz pat māju sienām vienā līmenī, bez apmalēm. Taču tā ir brauktuve ļoti nosacīti, jo automašīnām tur atrasties liegts. Tikai gājēji, bērni ratiņos un velosipēdisti. Elektrisko skrejriteņu bums Brēmenē nav vērojams, un, visticamāk, tās ir vāciešu ierastās likumpaklausības sekas. Tāds satiksmes haoss, kāds vērojams Rīgā, kur velosipēdisti, skūteristi, autobraucēji brauc, stāv visās iespējamās vietās, Brēmene nav pat iedomājams. Ielu un ietvju segums visā pilsētā nevainojams.
Brēmenes vecpilsētas centrā ir rātslaukums ar autentisku viduslaiku apbūvi un oriģinālo Rolanda statuju. Šajā ziņā Brēmene ir Rīgai priekšā, jo mums visa rātslaukuma apkārtnes apbūve un tā centrā stāvošais Rolands ir mūslaiku replika, kas gan labi izskatās, bet uz kuru skatoties, vismaz man, kurš labi atceras vēl veco laukumu starp Strēlnieku (Okupācijas) muzeju un Pēterbaznīcu aizsedzošajām pseidogotiskajām staļinietēm, grūti izjust kādas senatnīguma vēsmas. Arī Brēmenē šo senatnīgumu izjust nav īpaši viegli, jo pavisam netālu ir mūslaiku stiklā un betona tērptās celtnes.
Pasaku vecpilsēta
Tomēr Brēmenē ir arī sava viduslaiku Brēmenīte - kvartāls Schnoor. Tā gan ir pavisam miniatūra, un, lai gan māju sienas rotā gadskaitļi, kas Rīgā skaitītos ļoti jau nu seni, sajūtas ir neviennozīmīgas. Tajā nozīmē, ka mājas ir tik sīciņas, ielas tik šauriņas, ka neatstāj sajūta, ka atrodies nevis īstā, autentiskā viduslaiku pilsētā, bet gan kādā speciāli bērniem uzbūvētā pasaku pilsētiņā. Jāsaka, ka Vecrīgā nekā līdzīga nav, kas palielina neīstuma sajūtu. Uzsveru, sajūtu, jo neapšaubu šo celtņu autentiskumu. Kvartāliņš ir pavisam neliels, un šaurās ielas ir tūristu pilnas, līdz ar to vēl jo vairāk radot visa kompleksa muzejiski nereālu iespaidu.
Nedaudz nostāk no centra ir saglabājusies tā pirmskara Brēmenes daļa, kuru kara postījumi tikpat kā nav skāruši. Šīs pilsētas daļas galvenā iela Ostertorsteinweg vizuāli atgādina Rīgas Krišjāņa Barona ielu. Pa vidu tramvaja sliedes, un gar malām mājas pagājušā gadsimta sākuma stilā. Koku samērā maz. Diemžēl Brēmenē visai maz saglabājies ziemeļniecisks atturīgums un raibas reklāmas uzskatāmi atsedz tā dēvētā multikulturālisma ēnas puses.
Brēmene tāpat kā Rīga ir pilsēta pie upes. Tomēr Vēzere ir krietni šaurāka nekā Daugava. Apmēram tik plata kā Lielupe pie Majoriem. Lai gan arī Rīgā gar Daugavu ir izveidotas promenādes, kur jaukā laikā pilsētas iedzīvotājiem un tās viesiem pastaigāties, gar upi ierīkotās automaģistrāles neļauj pilnībā izbaudīt šo dabas dāvanu - atrašanos pie gleznainas upes. Brēmenē upe ir daudz šaurāka, toties gar to pilsētas teritorijā visā garumā ir skatam patīkama promenāde ar platu zālienu automaģistrāles vietā. Arī pašā upē ir noenkurojušies pāris burinieki, uz kuru klāja ierīkotas kafejnīcas.
No ievērības vērtām tūristu piesaistes vietām jāmin arī zinātnes atrakciju centrs Universum, kurš gan neatrodas pilsētas centrā, bet ar tramvaju ir viegli sasniedzams. Šo centru gan neapmeklējām, jo līdzīgas atrakcijas jau redzētas Tartu un, pēc atsauksmēm spriežot, tas vairāk orientēts uz bērnu izklaidi ar zinātnisku piesitienu.
Kurdi demonstrē skaļi
Vēlā rudenī satumst agri, un Brēmenes vēsturiskais centrs ap rātslaukumu vakarā ieslīgst diezgan neparastā tumsā. Katrā ziņā Vecrīga tomēr ir vairāk izgaismota. Taču turpat netālu ir vairāku kvartālu vairākstāvu iepirkšanās centri, kur var pakavēt laiku, salīdzinot turienes piedāvājumu ar Rīgā atrodamo, jo veikalu zīmoli jau tie paši. Jāatceras vienīgi, ka svētdienās visi veikali ir ciet. Runājot par ēšanu, jāatzīst, ka Brēmenes vecpilsētā atrodamo restorānu piedāvājums, salīdzinot ar Rīgā pieejamo, ir krietni pieticīgāks. Stacijas ēdnīcas līmenis restorānu interjerā.
Gluži nejauši gadījās vērot arī kurdu demonstrāciju protestējam pret Turcijas agresiju Sīrijā un ASV prezidenta Donalda Trampa nodevību, atstājot savus sabiedrotos Erdogana varā. Tieši pirms brauciena uz Brēmeni biju klātienē pie Saeimas, kad tur demonstrēja mūsu mediķi. Kā diena pret nakti. Mūsu mediķi izskatījās kusli un pat mazliet nobijušies no sava samērā lielā skaita, bet kurdu demonstrācijā bija spēks, enerģija un augstu pacelti, plīvojoši karogi. Bungu rīboņas pavadībā viņi maršēja raitā solī un ritmā skaļi skandēja saukļus, no kuriem es sapratu tikai vārdus Deutschland un Kurdistan.
Ja noslēgumā salīdzinām divas pilsētas - māsas, tad jāsaka, ka, lai gan Rīgai ir krietni lielākas dabiskās iespējas būt izcilai skaistulei, Brēmene savas daudz pieticīgākās dāvanas pamanījusies izmantot krietni sekmīgāk. Skatoties uz Brēmeni, vēl jo skaidrāk saproti, cik nevērīgi un pavirši mēs apsaimniekojam to, ko esam saņēmuši mantojumā.