TŪRISMS. Kāda Stokholmas kruīza piezīmes

 
IESPĒJAMS, SKAISTĀKAIS SKATS STOKHOLMĀ. No Fjallgatanas ielas skatu laukuma paveras lielisks skats uz Stokholmas panorāmu ©Publicitātes foto

Sīki smidzina lietus. Rudens Rīgā ir skaists tikai tad, ja nelīst, un ir pat zināms gandarījums, ka tagad dodies prom – vismaz tā, uz divām naktīm un vienu dienu.

Pelēks un izmircis ļaužu pūlis spiežas iekšā Rīgas pasažieru ostas noplukušajā terminālī, lai izietu tam cauri uz Tallink kuģi Romantika. Jo gājēju tuneļa «snuķis», kam pasažieri būtu jānogādā uzreiz uz klāja, nestrādā. Pa peļķēm, velkot koferīti, nokļūsti uz kuģa autoklāja, un tad, iespiežoties nelielajā liftā kopā ar citiem pasažieriem, brauc uz 9. stāvu prāmī. Neraugoties uz pelēcīgo dienu un drūmo gājienu pa termināļa peļķēm, pasažieri tādi kā priecīgi satraukti - sasaucoties tie nesas uz kajītēm tādā ātrumā, it kā no tā būtu atkarīgs - izies prāmis jūrā vai nē.

Varbūt ir daudz cilvēku, kuriem došanās kruīzā ar prāmi izraisa tikai gaišu un priecīgu satraukumu. «40 laimīgās stundas kruīzā» - kā vēsta reklāmā. Diemžēl īsti pie tādiem nepiederu. Iepriekš ilgi un nopietni pētu laika prognozi Baltijas jūrā. Atceros Estonia. Visu, kas par tās katastrofu rakstīts... nu jā, tā vairs nenotiks, tas skaidrs. Zinu, ka ar jūras slimību, tfu, tfu, tfu, nesirgstu, bet nu reakcija uz kuģa šūpošanos ir aptuveni tāda pati kā uz turbulenci lidmašīnā: viegla panika, ko slēpju zem šķietamas bezrūpības maskas. Paldies Dievam, vismaz turpceļā uz Stokholmu nekādi lielie vēji un viļņi netiek solīti - tas nozīmē, ka brauciena vakars un nakts paies bez bažām.

Labi, ja ar kompāniju

Viens priecīgā satraukuma iemesls, ar kuru pasažieri kāpa uz Romantikas klāja, atklājas drīz: pirmais ir vispirms dzirdams skaļruņos un pēc tam redzams uz kuģa 6. klāja: gara rinda pēc loterijas biļetēm. Teiksiet - kas tās vēl par muļķībām?! Nekā nebija - esmu loteriju uz prāmja vērojusi vairākas reizes un varu teikt, ka tas ir visai aizraujoši - dažiem izdodas vinnēt pat vairākas reizes, turklāt vakara vadītāji šo loteriju prot pārvērst par šovu. Zinu arī, ka kompānija nepelna ar šo loteriju: visa nauda, kas ieņemta par biļetēm, tiek izdota par balvām, kuras tiek paņemtas no turpat 6. klājā esošā veikala. Tāpēc arī pēc loterijas biļetēm ir garumgara rinda, ko turpceļā nemaz neizstāvu....

Nākamais priecīgā satraukuma iemesls ir vakariņas, kuras ir iespēja ēst vai nu prāmja centrālā restorāna zviedru galdā, vai arī doties uz kādu no kuģa restorāniem. Var, protams, arī mierīgi mieloties ar līdzpaņemto kajītē - tad labi, ja savā kompānijā.

Šoreiz prāmja galvenais restorāns Grand Buffet izskatās pārblīvēts - publika ar spīdošām acīm liek iekšā garneles, lasi un ikrus, šķērē salātus, štopē gaļu un niekojas ar bulciņām un kūciņām. Troksnis tāds, it kā tiktu izcīnīta kāda gastronomiska kauja: daža laba kundzīte to tā arī uztver, bakstot priekšā stāvētājam pie zviedru galda labumiem ar šķīvi mugurā. Arī vakariņu piedāvājumā iekļautais vīns un alus dara savu - otrās vakariņu stundas noslēgumā starp galdiņiem, kurus okupējušas somu un ukraiņu kompānijas, sākas īsti dziesmu kari - katra rauj vaļā populārākās tautasdziesmas. Tā teikt, iesilda balsi karaokei. Taču šai pašķībajai dziedāšanai nav lemts ilgs mūžs - pirmajai vakariņu «maiņai» jābeidzas, un to restorāna apkalpei izdodas paveikt gluži eleganti - izslēdzot alkohola «pogu». Kad glāzītes tukšas, arī dziesmas noplok un publika dodas vai nu uz kajītēm, vai uz bāriem turpināt svinības, vai uz kuģa veikaliem, kur arī var papildināt alkohola krājumus.

Līksmība turpinās - nepagurt palīdz arī doma, ka tūlīt sāksies loterija, kur var uzsmaidīt laime, izdejoties ungāru mūziķu pavadījumā, kuri rauj vaļā popmūzikas hitus. Vēlmi dziedāt un dejot līdz rītam mazina apziņa, ka rīt taču diena jāpavada Stokholmā, kur gribētos arī ko redzēt, ne vien mocīties ar sāpošu galvu un nelabu dūšu.

Ja gribas ko redzēt Stokholmā

Tā kā mana ceļojuma pavadone atšķirībā no manis nekad nav bijusi Stokholmā, nolemjam izvēlēties vienkāršāko variantu pilsētas apskatei: Tallink piedāvāto ekskursiju - divas stundas ar autobusu un viena stunda pa vecpilsētu kājām. Tālredzīgi jau iepriekšējā vakara sākumā nopērkam biļetes ( 20 eiro) - ekskursijā braukt gribētāju ir vairāk nekā vietu divos autobusos. Arī sabiedriskā transporta biļeti atpakaļceļam (4 eiro). Prāmim piestājot Stokholmā, pa garumgaro virszemes tuneli jādodas uz termināli, kur gaida vai nu ekskursiju autobusi, vai nu piestāj 76. autobuss, ar kuru ērti nokļūt līdz pilsētas slavenajai Muzeju salai (Djurgarden).

Ekskursiju autobuss ir pilns. Tajā iekāpj kāda barga dāma un liek visiem tiem, kuri bez biļetes, pamest autobusu. Visi sēž kā ķipji savos krēslos un nekustas ne no vietas. Tas nozīmē, ka biļetes visiem ir. Domājot, vai šī bargā dāma būs arī ekskursijas gide, paiet kāds brīdis, līdz autobusā iekāpj laipns kungs, savāc no visiem biļetītes un brauciens sākas. Vēstniecību rajons, kas netālu no ostas, Muzeju sala, karaļa pils un pietura ar lielisko Stokholmas panorāmu. Atkāpei varu teikt, ka vienmēr priecājos apmeklēt pilsētas, kurās ir vai ir bijušas karaļu rezidences. Tām vienmēr piemīt dabisks majestātiskums, plašums un vēriens. Stokholma šajā ziņā nav izņēmums - pilsēta atrodas uz 14 salām, kas kopā veido vienu veselumu, bet atšķiras ar dzīvesstilu. Pilsētas centrs ar karaļa pili un vecpilsētu ir majestātisks un dārgs, tajā pašā laikā - skandināviski atturīgs un vēss. Zviedru karaliskā dinastija ir kas ļoti savāds - vispār jau zviedru karaļu vēsture sākas no 10. gadsimta, bet valdošā karaliskā ģimene pieder Bernadotu dinastijai, kas valda kopš 1818. gada Tās aizsācējs ir Kārlis XIV Juhans, īstajā vārda Žans Batists Bernadots... francūzis, Napoleona ģenerālis, kuru tas pats franču karavadonis iecēla par Zviedrijas vietvaldi un kurš dažādu intrigu dēļ spēja noturēties tronī arī tad, kad pats Napoleons bija zaudējis visu. Šobrīd Zviedrijas karalis politikā nejaucas pat tik daudz, cik Lielbritānijas karaliene, kura vēl saka runas parlamentā. Karalis reprezentē valsti, bet tas arī viss. Nodokļu maksātāji viņu uztur un neapspriež, vajag vai nē - tieši tāpat kā maksā baznīcas nodokli luterāņu baznīcai. Katrs varot iet uz vietējo valsts ieņēmumu dienestu un atteikties no šīs nodevas maksāšanas, bet neviens tā nedara, jo... tradīcija. Un zviedri tradīcijas ciena. Piemēram, tādu tradīciju kā ikgadējā Nobela prēmijas pasniegšana - tam ar televīzijas starpniecību seko visa Zviedrija: sākot no tā, kas katram mugurā un kāds bija bankets. Ja banketā nekas nemisējas ar etiķeti kādam no 1000 viesiem, tad kaut kas var noiet greizi kādam no oficiantu armijas, un tad dzeltenajai presei būs kādu nedēļu ko rakstīt.

Laiks ekskursijai Stokholmā paskrien nemanot, un vēl tikai neliela pastaiga par centrālo gājēju ielu, pablenžot skatlogos (jo laika īsti iepirkties nav), īsa kafijas pauze kafejnīcā, ko slinki apsaimnieko nezviedru izskata jaunieši, un tad jau raitākā solī uz metro, kas desmit minūšu laikā aizvizina teju līdz Vartahamnen jeb ostai, kur atpakaļceļam gaida prāmis.

Ek, šovi, šovi

Prāmis atkal palēnām pildās ar gandrīz tiem pašiem ceļotājiem, kuri devās no Rīgas uz Stokholmu. Pirms iziešanas jūrā kuģa kapteinis skaļrunī novēl patīkamu ceļojumu, piebilstot, ka šonakt Baltijas jūrā būšot «vējains». Šis paziņojums neraisa manī optimismu, bet nu jau tagad - kā būs, tā būs - iemetu acis vēja prognozēs - nu jā, 12-13 m/s... Bet vētras brīdinājuma jau nav, tātad arī iemesla panikai.

Atpakaļceļā pasažieru sejās priecīgo satraukumu nomainījusi apņēmīga pieredze: rinda pēc loterijas biļetēm vairs nav tik liela, lielāka rosība valda bāros un veikalos. Daži kungi aizrautīgi pērk zīmolu smaržas sievām, lai atskaitītos par labi pavadītu braucienu. Arī zviedru galda restorānā iztiek bez dziesmām un ar mazāku grūstīšanos. Lielākā daļa gaida vakara šovu - par godu Tallink 30 gadu jubilejai ar svētku programmu ir pieteikts amerikāņu aktieris un dziedātājs Tonijs Vincents, kurš uzstāsies ar nemirstīgajām Queen dziesmām. Ejot uz šova norises vietu, sāku sajusties nedaudz neērti, jo dāmas acīmredzami ir gatavojušās pasākumam - kleitas un augstpapēžu kurpes... Mēģinu izlikties, ka mans ceļojuma tērps ir tikpat cienījams, un dress code, galu galā, taču nebija izziņots. Tonijs Vincents kopā ar Eirovīzijā kādreiz redzētajām igauņu dziedātājām Tatjanu Mihailovu un Gerli Padaru ir lielisks un šovs krāšņs. Skatītājiem patīk, un izskatās, ka beigās pat amerikānis saprot latvisko saucienu «atkārtot!», un vēlreiz Fredija Merkūrija nemirstīgās dziesmas skan uz skatuves. Tomēr pēc stundu ilgā šova publikai ir acīmredzama mazuma piegarša, un no galdiņiem teju visi metas uz deju placi, lai, kuģa šūpošanās iedvesmoti, vingrinātu kājas dejā. Atkarībā no izdzertā tas izdodas vairāk vai mazāk efektīgi. Arī tiem, kas grib vērot šo publiku uz deju grīdas, ir ne mazāk jautri - gandrīz kā dejas kāzu vakarā pēc mičošanas, kad nav vairs svarīgi, vai dejo krusttēvs ar švāģeri, vai sievasmāte ar vīramāti, vai visi kopā. Jautrība turpinās līdz rītam, un, lai arī solītais vējainais laiks ir klāt un prāmi šūpo, tomēr tas nešķiet ne baisi, ne svarīgi. Rīts jau tiek sagaidīts, iekuģojot Rīgas ostas akvatorijā. Pa logu var vērot ostas rosību, pārkraujot kravas un makšķerniekus mazās laiviņās. Pēc pietauvošanās visi atkal metas uz autoklāju, lai pamestu prāmi. Vai bija reklāmā solītās 40 laimes stundas kruīzā uz Stokholmu? Priekšstati par laimi atšķiras. Bet bija jautri, tas ir fakts.

P.S. Pasažieru tuneļa «snuķis» Rīgā atkal strādā.

 

Rīgas namu pārvaldnieks