Latvijā populārs ir izteiciens – pāri dīķim, ar to domājot Baltijas jūras otru krastu. Kad Portugālē stāvi uz augstas klints okeāna krastā, tad runāt par dīķi nenāk ne prātā. Tīri instinktīvi tu apjaut stihijas vareno spēku.
Tev priekšā okeāns, un tam pretī tu uz kraujas malas kā mazs, bezpalīdzīgs bērns no Viktora Igo romāna Cilvēks, kurš smejas.
Portugāli no rietumiem un dienvidiem apskalo Atlantijas okeāns. Šī zeme kopš bērnības man ir saistījusies ar piedzīvojumiem un senatnes romantiku. Vasko da Gama, Fransisko Magelāns, Bartolomeu Diašs bija jūrasbraucēji, kuri nebaidījās doties turp, kur līdz tam vēl neviens eiropietis nebija spēris kāju. Viņi bija mani varoņi, tāpēc arī tagad labprāt dodos ceļojumos uz Āfriku un citām eksotiskām vietām. Okeāna krastā, raugoties uz horizontu, tu jūti, ka priekšā ir kaut kas neaptverami tāls, noslēpumains, un rodas vēlme kā Dullajam Daukam doties un izzināt pasauli.
Portugāle ir neliela valsts, bet, tā kā tā ir izstiepusies gar Atlantijas okeānu no ziemeļiem uz dienvidiem vairāk nekā 500 kilometru garumā, atšķirības starp valsts ziemeļiem un dienvidiem ir visai būtiskas. Portugāles ziemeļdaļa (uz ziemeļiem no Lisabonas) ir samērā blīvi apdzīvota (iedzīvotāju blīvums ir tuvs Vācijas blīvumam), bet dienviddaļa (uz dienvidiem no Lisabonas) ir apdzīvota gandrīz tikpat reti kā Latvija. Var ilgi braukt cauri mežiem un neredzēt nevienu kaut cik lielāku pilsētu, lauksaimnieciski apstrādātu zemi un citas ar cilvēku klātbūtni saistītas lietas. Tiesa, arī mežs nav tāds, kādu esam pieraduši redzēt Latvijā. Koki ir daudz retāki un zemāki. Pārsvarā tās ir dīvaina izskata priedes ar apaļiem, bumbveida vainagiem. Jo vairāk uz dienvidiem, jo biežāk šos retinātos mežus nomaina apkaltušas zāles klāti klajumi ar atsevišķiem vientuļi augošiem kokiem vidū.
Nevar teikt, ka Portugāles dienviddaļa būtu cilvēku pamesta zeme. Vienkārši ir liels kontrasts ar valsts ziemeļdaļu. Tāpat kā Latvijā, arī Portugāles dienviddaļā laiku pa laikam redzamas nelielas pilsētiņas. Tuvojoties pašiem Portugāles dienvidiem, šo pilsētiņu kļūst arvien vairāk un 5-10 kilometru joslā gar okeāna piekrasti jau veidojas gandrīz vai nepārtraukta nelielu pilsētiņu virkne. Tiesa, tie nav mūsu jūras ciemi kā starp Lapmežciemu un Apšuciemu. Tās ir īstas pilsētas, arī ar daudzstāvu apbūvi.
Portugāļu valodas īpatnības
Lai arī Portugāles dienvidu piekrastes provinces Algarves administratīvais, ģeogrāfiskais, arī tūrisma dzīves centrs un lidosta atrodas Faru pilsētā, par apmešanās vietu izvēlējāmies Lagušu. Jāatceras, ka portugāļu valodā burts o, ja vien nav vārda sākumā, tiek izrunāts kā u, bet s kā š. Līdz ar to pilsēta, kurā iebraucot redzams uzraksts - Lagosa, tiek izrunāta kā Laguša. Turklāt uzsvars, tāpat kā latviešu valodā, vienmēr ir uz pirmo zilbi. Kad Portu autoostā pirku biļeti uz Lagušu un uzsvaru nez kāpēc liku uz otro zilbi, biļešu kasieris reizes divas vai pat trīs pārlaboja, atkārtodams - Laguš. No portugāļu lingvistikas vēl jāatceras, ka vietējā valodā pateikt paldies būs atšķirīgi, ja esat sieviete vai vīrietis. Vīrietis saka: Obrigado (-u), kamēr sieviete: Obrigada.
Senākais vergu tirgus
Laguša ir viena no senākajām Algarves pilsētām. Tā ir visvairāk uz dienvidiem esošā Portugāles un arī Eiropas osta. Tieši no Lagušas 15. gadsimtā Lielo atklājumu laikā (Portugālē to uzskata par savu zelta laikmetu) karavelas, meklējot ceļu uz Indiju, devās gar Āfrikas piekrasti uz dienvidiem. Lagušā 1444. gadā tika atklāts Eiropā pirmais vergu tirgus. Tas nav tirgus laukums, kā varētu padomāt pēc nosaukuma, bet gan slēgtu ārsienu celtne. Kaut kas līdzīgs vienstāva biržas ēkai. Tā ir apskatāma un tūristiem atvērta arī šodien. Svaigais iekštelpu krāsojums (var pat teikt - eiroremonts) un modernie apgaismes ķermeņi traucē iztēloties, kā šeit izskatījās tad, kad važās saslēgtus šeit tirgoja no Āfrikas atvestos melnādainos vergus.
Iespējams, ka tā tas ir speciāli paredzēts, lai nestimulētu pilnīgi nevajadzīgu vainas izjūtu eiropiešos, jo, ja kāds domā, ka vergu tirdzniecība ir balto cilvēku izgudrojums, tad jāatgādina, ka šo apkaunojošo praksi Eiropa pārņēma, tieši iepazīstot Āfriku, kur cilvēki (vergi) jau simtiem gadu pirms tam bija galvenā tirdzniecības prece. Nav brīnums, ka tieši vergus Āfrikas piekrastes vietējie vadoņi piedāvāja eiropiešu tirgotājiem, kad tie piestāja turienes krastos ar saviem civilizācijas labumiem - stikla krellēm un dzelzs cirvjiem.
Lagušas vergu tirgus ēka tik ļoti organiski iekļaujas pilsētas koptēlā, ka to bez īpašas meklēšanas nevar ievērot. Visas ēkas ir it kā nenosakāmā laikā celtas. Tikpat labi tās varētu būt gan Vasko da Gamas līdzgaitnieces, gan Portugāles 20. gadsimta ilglaicīgā diktatora Alfredo Salazara laika celtnes. Ēkas ir stilistiski viendabīgas, kas rada ļoti harmonisku iespaidu. Pilsētā ir ļoti patīkami uzturēties, jo māju mērogs ir cilvēka uztveres mērogam organisks.
Pludmales un neiztrūkstošā saule
Taču ne jau tikai tādēļ, lai priecātos par Portugāles mazpilsētu pievilcīgo arhitektūru un baudītu turienes kafejnīcu mājīgo atmosfēru, cilvēki mēro kilometru tūkstošus. Portugāles dienvidu galvenais tūristu magnēts ir okeāna pludmales un neiztrūkstošā saule. Lagušā turpat aiz laukuma pie vergu tirgus nama atrodas pilsētas pludmale ar smalkām, dzeltenām smiltīm. Smiltis varbūt nav tik smalkas un gaišas kā Jūrmalā, bet ar Saulkrastiem varētu droši konkurēt. Pludmale ir pietiekami plaša, lai nebūtu saulē jāguļ viens otram cieši blakus, un no apkārtnes to daļēji ierobežo ne pārāk augstas klintis. Jāsaka, ka tā ne tuvu nav vienīgā pludmale pilsētas tuvumā. Vairums citu pludmaļu ir no visām pusēm daudz augstāku un gleznaināku klinšu ieskautas, un, lai līdz tām tiktu, jākāpj lejup pa koka kāpnēm.
Lagušas pilsēta izveidojusies okeāna ielokā, it kā aizsedzoties no Atlantijas rietumu vējiem. Krasta līnija iet pret austrumiem, un netālu no pilsētas ir zemesrags Ponta da Piedade, kurš līdzīgi kā Kolkas rags nošķir Lagušas liedagu no Atlantijas okeāna. Zemesrags ir no visām pusēm apdrupušu akmens klinšu un grotu ieskauts. Raga galā slejas bāka. Cilvēku ir daudz, tie fotografējas paši, fotografē pasakainās ainavas un izmet nelielu līkumu pa dēļu klātām, samērā platām un kārtīgi būvētām takām, taču īstais piedzīvojums sākas un iespaidīgākie skati paveras, ja paiet nedaudz tālāk uz rietumiem, uz Atlantijas pusi, kur šaura taciņa iet gar klintīm augšā lejā gar pašu aizas malu.
Var tikai pabrīnīties, cik klusa un tūristiem nepamanīta ir šī taka, kura varētu būt viena no aizraujošākajām Lagušas atrakcijām. Šo taku ir vērts izstaigāt vairākkārt, jo katru reizi rodas arvien jauni iespaidi. Tās malās, augstu virs okeāna, dažviet izveidojušies nelieli ar zāli un pļavu puķēm apauguši klajumiņi, kur apsēžoties un raugoties okeānā domas lido tikpat brīvi un nepiespiesti kā apkārtējie jūras putni, ar kuriem neviļus gribas līdzināties. Reti kur var izjust vienlaikus tikpat lielu brīvību un paša niecību dabas varenības priekšā kā tur.
Vai tās ir vietējo amatpersonu bažas par drošību un iespējamo atbildību, ja gadījumā notiek kāda nelaime, bet nekādas norādes un marķējuma šai takai nav. Taka beidzas (nākot no Ponta da Piedala puses) jau citā Lagušas dienvidu pludmalē, kura ir plata, gara un kuru no krasta puses sedz vienmērīgi augsta un kilometriem gara baltakmens klints.
Kvalitāte par saprātīgu cenu
Pludmale saucas Praia de Porto de Mos, un tās krastā atrodas restorāns. Kaut kas līdzīgs 36. līnijai Lielupē. Atšķiras tikai cenas (jāatzīst gan, arī ēdiena izsmalcinātība), kuras šeit ir visnotaļ demokrātiskas un faktiski neatšķiras no cenām citos pilsētas restorānos, kuri neatrodas ainaviski tik iespaidīgās vietās. Ja, ciemojoties Lietuvā, jānogaršo viņu izslavētie cepelīni, tad Portugālē grēks nepagaršot turienes sardīnes. Tāpēc pasūtām tieši tās, bet oficiants pēc kāda brīža pienāk un klusi pavēsta, ka svaigas sardīnes esot beigušās. Varot piedāvāt saldētas. Vai kaut ko citu. Izvēlamies kaut ko citu. Zobenzivi, kas izrādījās ļoti veiksmīga izvēle. Tiešām ļoti garšīga un maksāja tikai 12 eiro ar piedevām. Arī naktsmītnes Lagušā, tāpat kā citur Portugālē, ir pieejamas par Eiropai ļoti saprātīgām cenām. To pašu var teikt par daudzajām jūras atrakcijām. Piemēram, pusotras stundas ilgs izbrauciens ar motorlaivu pa jūru gar daudzajiem klinšu līcīšiem maksā 15 eiro. Cilvēkiem, kuriem patīk skaļāka naktsdzīve, Laguša var likties mazliet garlaicīga. Tā tiešām ir visai nomaļa, vistālāk uz Atlantijas pusi esošā Algarves pilsēta, tāpēc lieli tūristu pūļi līdz tai nenonāk. Tas ir gan pluss, gan mīnuss, atkarībā no tā, ko tieši cilvēks vēlas.
Portugāles dienvidu lielākā un arī ģeogrāfiski centrālā pilsēta ir Faru. Tajā, tāpat kā citās Portugāles pilsētās, ir saglabājusies tīri portugāliskā savdabība, kas vislabāk izpaužas ēku ārsienu flīzējumos. Lai arī Faru centrālās daļas ielās daudzviet redzama mūsdienu arhitektūra, arī šeit nav zaudēta mēroga izjūta - māju augstums palicis vēsturiskajā līmenī, kas šāda tipa kūrortiem - orientētiem uz mierīgu, ne pārāk skaļu atpūtu - ir nenoliedzams pluss. Jāsaka, Eiropā ir maz vietu, kur vēsture, pludmales atpūta, arhitektūra, daba, klimats, miers, sakoptība un cenas ir tik līdzsvarotā harmonijā kā Portugāles dienvidos.
