TŪRISMS. Inku impērijā

Ja par Maču Pikču (Machu Picchu – spāņu valodā) – Inku impērijas cietoksni – esam lasījuši vēstures grāmatās un dažam kopš bērnības tas ir kas mistiski pievilcīgs, tad pati Peru un Amazones džungļi šķiet tik tāli un nesasniedzami, ka skaidrs – ja uz turieni dodies, tad tā, visticamāk, būs vienīgā reize mūžā. Man tā pienāca tieši šogad. Neteikšu, ka ar sajūsmu uztvēru domu par garo pārlidojumu, un iedomāties nevarēju, ka mana vieglprātīgā attieksme pret līdzi ņemamo apģērbu traucēs līdz pat asarām. Ja dodaties uz Peru, ziniet – tas nav Turcijas vai Spānijas kūrorts. Viss patiešām nopietni jāsaplāno un jāuzklausa kāds, kurš zina, ko runā, – kāds, kurš tur bijis, vai tūrisma konsultants.

Bez plāna uz Peru nedrīkst braukt!

Gada sākumā nolēmām - mēs to darām. Braucam piedzīvojumā uz Maču Pikču. Man pašai šķita, ka tas ir ceļojuma galamērķis. Aizbrauksim, uzkāpsim kalnā un brauksim atpakaļ. Gribējās pēc iespējas ātrāk - jau aprīlī. Tomēr Aldis Kušķis - labs draugs, kam pieder ceļojumu aģentūra, - uzreiz mūs nomierināja, ka aprīlī tas nenotiks. Jo Peru ir tikai divi gadalaiki (kā vietējie paši saka) - kad līst un kad nelīst, un tieši aprīlī līst. Izvēlējāmies braukt augusta beigās, kas Peru ir ziema, bet bez lietus.

Ar Maču Pikču apskati vien nevar aprobežoties, ja esi nonācis otrā zemeslodes pusē. Tādēļ plānošana bija pamatīga, lai pēc iespējas vairāk redzētu, izbaudītu un piedzīvotu. 10 dienas ir mazākais laiks, ko vērts veltīt Peru izzināšanai. 14 esot optimāli, labāk - ja var atļauties vairāk. Mūsu plānošanā bija jāatsakās no lietām, ko gribējām, bet nepaspētu laika grafika dēļ. Vajadzēja salikt prioritātes, par kurām nācās vienoties, metot laukā daudz interesanta un paturot obligātās (mūsuprāt) vietas un lietas.

Plānošanā ietilpst arī obligātās potes. Pret dzelteno drudzi, tīfu, A un B hepatītu. Tās jāsāk potēt laicīgi, lai paspēj rasties imunitāte.

Bez plāna un kontaktiem uz Peru nebraukt! Tas nu ir noteikums, ja negribas neparedzētus piedzīvojumus. Īpaši kalnos un džungļos.

Kalnos plus 14, džungļos plus 34. Nav nepareizu laika apstākļu, ir nepareizs apģērbs

Izlidojām no Rīgas agri no rīta. Līdz Amsterdamai apmēram trīs stundas, dažas tur un tad tālāk uz Limu - Peru galvaspilsētu - 12 stundas. Ja Rīgā todien - 26. augustā - bija plus 22, tad, nolaižoties Limā (kopumā pēc 20 stundu lidojuma), mūs pārsteidza pavēss laiks. Plus 14. Pēc dažām dienām džungļos - plus 34. Arī apģērba plānošana ir svarīga lieta, pret ko nevajag izturēties vieglprātīgi. Kušķis skaidri teica - uz džungļiem vajag mitrumizturīgus staigājamos apavus. Es to traktēju tā - paņemt vecus, ko nav žēl izmest. Un tad arī stāvēju džungļu vidū praktiski basām kājām, jo zābaki mitrumā izjuka, un birdināju asaras. Bija bail uzkāpt niknajām skudrām un visam, kas ceļā var gadīties. Izlīdzējos ar drauga kakla lakatiņu, ko viņš ziedoja apsiešanai ap manām kājām.

Svarīgi būt pieticīgam, jo ceļojumā uz džungļiem drīkst ņemt līdzi tikai to, kas nepieciešams 2-3 dienām, ko tur pavadīsi. Un atkal es biju izlaidusi kādu svarīgu detaļu. Izdomāju, ka esmu spējīga iztikt ar dažiem apģērba gabaliem. Kļūda! Nevar tos vakarā izmazgāt un cerēt, ka no rīta varēs vilkt. Tie ir lietus meži, un tur visu laiku ir mitrs. Kādu drēbīti vakarā izkarini, tādu no rīta arī velc… Tā nu es dzīvojos slapjās drēbēs.

Atziņa - ieklausīties, ko saka tie, kas bijuši džungļos.

Maču Pikču, džungļi, Lima - dažas vietas, kur paspēt būt

Maču Pikču. Dodoties uz turieni, noskaņo sevi neparastām sajūtām. Domā, ka noteikti sajutīsi ko tādu, ko citur nekur. Jā, skati iespaidīgi. Kalni augsti. Nocietinājuma drupas senas un ar maģisku vēsturi un nostāstiem. Lai nonāktu 2400 m augstumā, ir divi ceļi - četras dienas kāpt kalnā vai braukt no pilsētas ar vilcienu, tad ar autobusu un beigās kāpt kādu stundiņu…

Gids stāsta, ka četru dienu kāpšana esot grūta, bet ar glanci. Jo kāpējus pavada vairāki vietējie, kas nes līdzi visu, kas nepieciešams. Teltīs nakšņošanai ir gultas ar baltiem palagiem un ēdienreizes tiek servētas pie baltiem galdautiem. Tā ka nekāda «izdzīvošana» kalnos nesanāk. Viss smalki.

Mēs izvēlējāmies īsāko un vieglāko ceļu. Stundiņu caur ielejām un džungļiem Perurail vilcienā, kas lika justies kā filmā - tas mīlīgi čunčināja uz priekšu, un stikla jumts ļāva saskatīt visu, kas notiek virs galvas. Stundas brauciens, bet pasniedza arī tēju un uzkodas. Ja vēlas, var nopirkt vīnu. Tomēr kalnu gaiss jau tā mūsu plaušām un muskuļiem par traku, tāpēc lieku smagumu neizvēlējāmies un aprobežojāmies ar kokas lapu tēju, kas palīdzot kalnos elpot. Pēc vilciena pusstundu ar autobusu uz augšu kalnā gar aizām, un tad pašiem atlika kāpt tālāk noslēdzošo posmu. Elpot tiešām nebija viegli un katrs solis prasīja piepūli. Tomēr mēs to izdarījām. Man ik pa laikam šķita, ka palikšu pusceļā un paskatīšos uz Maču Pikču no apakšas. Tomēr es to izdarīju un lepojos ar sevi. Beigās gan biju priecīga tikt ielejā, kur elpot vieglāk un ķirzakas neskatās no visiem akmeņiem, kas saulītē.

Džungļi.

Lai nokļūtu džungļos, vispirms jālido. Iekšējais lidojums - stundu. Cita starpā, arī uz Maču Pikču vispirms bija jālido no galvaspilsētas uz Kusko. Lai tiktu tālāk. Tā ka jārēķinās ar vairākiem pārlidojumiem, kas nozīmē katru reizi pārkrāmēt koferus pirms lidojuma un ieplānot laiku iziet visas lidostas procedūras.

Pēc lidojuma autobuss aizved uz apmetnes vietu, kur jāatstāj koferi, jo džungļos var nokļūt pa upi ar laivu un koferi līdzi neaizstiepsi. Tātad - jāizvēlas, ko ņemt, ko atstāt. Kad tas izdarīts, ar laivu braucam pa upi līdz pirmajai džungļu viesnīcai. Pa tumsu ejam pa džungļiem un apsveram, ka sajūtas kā šausmenēs, jo džungļos tumsa ir īsta tumsa, biedējoša. Pirmajā reizē nav skaidrs, no kā uzmanīties. Paļaujamies, ka uz bīstamu vietu mūs nevestu. Viesnīca ( ja to tā var nosaukt) iznirst kā izgaismots pasaku namiņš. Garšīgas vakariņas, nedaudz biedējoša nakts pastaiga džungļos un - uz istabiņām. Pēc desmitiem te jābūt klusumam, jo istabiņām visām vienots salmu jumts bez griestiem un sienas tikai trīs, ceturtā - logs uz džungļiem. Tādēļ ir noteikumi - klusums un nekāda ēdiena uz galdiem, lai džungļu iemītnieki nenāk naksnīgās vakariņās.

Starp citu - internets «nāk un iet», bet tas ir. Svarīgi, ja mājās palicis darbs un ģimene, ar ko vajag sazināties. Pie laika starpības mīnus astoņas stundas, tieši nakts ir laiks, kad Rīgā viss notiek.

Kad izguļamies līdz sešiem rītā (Rīgā mani nekas nespētu izgrūst no gultas tik agri), dodamies tālāk uz nākamo mītnes vietu. Četras stundas ar laivu. Pa ceļam - gar upes malu - kapibaras, papagaiļi, citi putni. Cilvēku nav. Jo tālāk džungļos, jo vairāk skaidrs, ka vietējo nav. Nonākuši vietā, kur paliksim četras naktis, saprotam, ka 200 km uz vienu pusi un 200 km uz otru pusi nav nevienas dzīvas dvēsles, tikai džungļu iemītnieki. Mēs - grupiņa tūristu un apkalpojošais personāls. Dzīve notiek ap džungļu viesnīcu, kurā tiešām ir viss - lielisks ēdiens, izcila apkalpošana, suvenīru veikaliņš, zinoši gidi, internets. Zonas gan telefonam nav. Tāpēc ziņa no darba - izprintē e-pastam pievienoto dokumentu, paraksti, ieskanē un atsūti atpakaļ, jo steidzami, - manī izsauca patiesu sajūsmu…

Ekskursijas sākas piecos no rīta, bet ir vērts mosties. Neaizmirstami skati. Tūkstošiem papagaiļu, saullēkts, neaprakstāmas džungļu skaņas. Arī dienā tas pats. Plaukstas izmēra taureņi, termīti, ko vietējie trenējas ēst izdzīvošanas nolūkos un piedāvā tūristiem, skudras, kas jāprot atšķirt - vienas pat nekož, kamēr citu kodums ir tik spēcīgs, ka 24 stundas no sāpēm jākliedzot. Mērkaķi kokos - izrādās, ka viņi dzīves laikā tā arī no koka nekad nenokāpjot un nenokrītot (mums šķita, ka kāds noteikti būs novēlies).

Džungļos jāsaprot, ka nekad neesi viens. Tumsā, uz istabiņām ejot, tik tikko izvairījāmies no tarantula, tas bija apmeties uz margām. Tā arī nesapratām - indīgs vai ne. Bet izskatījās biedējošs. Istabiņās jāguļ gultā zem moskītu tīkliem, tomēr tas nenozīmē, ka cikādes nebūs ieviesušās gultā pirms tīklus nolaiž. Moskīti kož neatkarīgi no tā, ar ko esi sapūties un sasmērējies, cerot, ka viņiem tas negaršos. Jā - malārijas tajā rajonā neesot, bet gidi tomēr saka, ka jāziņo nekavējoties, ja šķiet, ka kaut kas nav labi. Pēc šāda ieteikuma katrs kodiens šķita liktenīgs… Naktīs grūti aizmigt, jo Rīgā diena. Bet tajos brīžos, kad piķa melnajā tumsā pamosties no nepārprotamas skaņas, ka kāds skraida pa istabu, aizmigt pat negribas. Visi kopā atklājām, ka skraidītājs ir oposums. Kā viens no ceļabiedriem teica - smuka žurka. Oposums vienu nakti nogāza ūdens pudeli, nākamajā apgrauza ābolu un vēl vienā vienkārši skraidīja, laikam lai izrādītos.

Lima. Atpakaļ civilizācijā. Četras stundas ar laivu, stunda ar autobusu, stunda ar lidmašīnu, un - atkal civilizācija. Peru galvaspilsēta Lima. Salīdzinot ar džungļiem, piedzīvojumu nekādu. Cilvēki ārēji ļoti atšķiras no tiem, ko satikām ārpus lielpilsētām. Pilsētnieki. Tomēr visur visi ļoti laipni un draudzīgi. Visi runā spāņu valodā, kas ir valsts valoda. Lielākā daļa arī kečvu valodā, kas arī ir valsts valoda (senā inku valoda). Tūrisma nozarē iesaistītie runā arī perfektā angļu valodā.

Lima kā jau lielpilsēta. Tomēr muzeji, izstādes un veikaliņi ir tā vērti, lai pa tiem paklīstu. Restorāni, kur stāv rindas uz iekļūšanu - uz katra stūra. Peruāņu tirgus, kur no krāsu dažādības žilbst acis. Hipsteru tirdziņš mazā šķērsieliņā. Klusais okeāns - ar atzīmi, ka iespējama cunami trauksme… Un ielu māksla. Veseli rajoni ar izciliem darbiem uz betona. Krāsaini, izteiksmīgi un ļoti uzrunājoši.

Atgriežoties mājās, ir grūti mosties un grūti pierast atpakaļ pie ikdienas. Grūti laicīgi iet gulēt, jo atšķiras laiki un divos naktī pēkšņi gribas ēst. Tomēr visi iespaidi ir tā vērti, lai šīs grūtības šķistu nieks. Jo vairāk laika kopš ceļojuma paiet, jo vairāk aizmirstas tas, kas uz mirkli šķita traucējošs. Moskīti, skudras un oposums nakts vidū šķiet arvien piemīlīgāki.

P. S. Viņu delikatese ir jūras cūciņa. Atceroties savu bērnu bērnības Peksi un citas, mēs no šī «garduma» atteicāmies. Bet citādi - virtuve kā mūsējā. Un tērpos ieaustie raksti ir tik ļoti mūsu auseklīši un citas latvju zīmes. Mēs visi nākam no savas pagātnes. Kāds noteikti pēc ceļojuma sevī atklās seno inku. Es paliku īsta latviete ar inku/latvju uztetovētām zīmēm uz rokas.