TŪRISMS. Portugāle – ceļotāja paradīze

 
- Atklājumu monuments veltīts dažādiem jūrasbraucējiem. Monumentā iekļautā skulptūru grupa ir nedaudz līdzīgs mūsu Brīvības piemineklim. Tikai atšķirībā no tēliem Brīvības piemineklī Atklājumu monumentā visi tēli ir konkretizēti – Fernans Magelāns, Vasko da Gama, Bartolomeu Diašs un daudzi citi. Katram no viņiem ir sava konkrēta figūra ©Bens LATKOVSKIS

Atbildēt uz jautājumu – vai ir vērts braukt uz Portugāli, ir vieglāk par vieglu. Atbilde ir viennozīmīga – jā. Portugālē ir viss, kas ceļotājam vajadzīgs – saule, jūra (okeāns), smilšainas pludmales, samērā maigs klimats, iespaidīgi dabas skati, vēsturiskas viduslaiku celtnes, savdabīga pilsētu arhitektūra, kafejnīcas, restorāni gan uz ielām un laukumiem, gan fantastiskās vietās okeāna krastā. Arī plašs visdažādākā līmeņa viesnīcu piedāvājums. Un tas viss par ļoti pieņemamām cenām. Ar jaukiem, atsaucīgiem cilvēkiem apkārt. Salīdzinājumā ar, teiksim, Horvātiju Portugāle pārspēj visās līnijās.

Ja ir vēlēšanās vienā reizē apskatīt visu Portugāli, vislabāk to sākt ar ziemeļu pilsētu Portu, tad doties uz valsts galvaspilsētu Lisabonu un ceļojumu noslēgt dienvidu pludmales kūrortos. Tiesa, no Rīgas pa tiešo var aizlidot tikai uz Lisabonu, un, ja gribi apmeklēt Portu, tad no tās jādodas vispirms uz ziemeļiem, bet pēc tam 500 kilometrus atpakaļ uz dienvidiem. Šeit ir vērts pieminēt, ka no Portu ziemeļos uz Fāru dienvidos var ļoti lēti (sākot no 9 eiro) aizlidot ar aviokompānijas Ryanair lidmašīnām. Tiesa, lidmašīnas lido nepievilcīgos laikos - vai nu ļoti agri no rīta, vai vēlu vakarā.

Lisabona pārsteidz ar mājīgumu

Lisabonas lidosta ir salīdzinoši netālu no pilsētas centra, un līdz tai iet metro līnija. Līdz ar to nokļūšana pilsētā ir samērā viegla, vienkārša un lēta. Nav nekādas vajadzības tērēties taksometram. Lisabonas centrs pārsteidz ar savu mājīgumu. Bijām apmetušies pašā pilsētas centrā uz gājēju ielas, kas pievakarē pārvēršas par vienu lielu vienlaidu kafejnīcu (kafejnīcas, protams, ir daudzas un katra par sevi). Ielas ir bruģētas ar neliela izmēra dolomīta (vai kāda cita gaišas krāsas akmens) gabaliņiem, kuri, šķiet, gājēju apavu nopulēti līdz spīdumam. Pirmajā brīdī rodas iespaids, ka ielas segums ir flīzēts, tāpat kā ar krāsainām flīzēm ir klātas gandrīz visas senākas mājas. Īpašu šarmu pilsētai piešķir antīkie tramvaji, kuri kursē ik pēc pāris minūtēm.

Lisabona atrodas Težu upes labajā (ziemeļu) krastā. Upe šajā vietā jau ir saplūdusi ar jūras līci, tāpēc tā ir ūdens caurplūdei neatbilstoši plata. Lisabonu ar upes dienvidu krastu savieno milzīgs (70 metrus augsts un vairāk nekā kilometru garš vanšu tilts, kurš ļoti atgādina slaveno Sanfrancisko Zelta tiltu. Šī līdzība nav nejauša, jo abus tiltus ir būvējusi viena un tā pati ASV kompānija, par pamatu projektam ņemot citu Sanfrancisko tiltu - pāri Oklendas līcim. Diemžēl tilts nav paredzēts kājāmgājējiem, un uz tā uzkāpt nevar. Novērtēt skatu, kas paveras uz abām pusēm, var, braucot ar autobusu pāri tiltam uz Portugāles dienvidiem. Blakus tiltam dienvidu pusē atrodas milzīgs Ķēniņa Kristus monuments (Santuário de Cristo Rei). Pati 28 metrus augstā Kristus skulptūra novietota uz 82 metrus augsta (viesnīcas Latvija augstuma) pjedestāla. Monuments ir ļoti līdzīgs Riodežaneiro slavenajam Kristus monumentam, un ierosme tā izveidei radās Portugāles kardinālam tieši pēc vizītes Riodežaneiro 1934. gadā.

Gar Težu upi vairāku kilometru garumā ir izveidota plata promenāde, pa kuru var aiziet līdz iespaidīgajam Atklājumu monumentam (Padrão dos Descobrimentos), kas veltīts dažādiem jūrasbraucējiem. Monuments, pareizāk sakot, tajā iekļautā skulptūru grupa, ir nedaudz līdzīgs mūsu Brīvības piemineklim. Tas nav nekāds brīnums, jo tas būvēts pēc 1939. gada projekta un abi pieminekļi faktiski ir vienaudži. Acīmredzot tāds tolaik bija monumentālās mākslas stils. Tikai atšķirībā no tēliem Brīvības piemineklī, kuri ir simboliski bez konkrētiem prototipiem, Atklājumu monumentā visi tēli ir konkretizēti - Fernans Magelāns, Vasko da Gama, Bartolomeu Diašs un daudzi citi. Katram no viņiem monumentā ir sava konkrēta figūra.

Turpat netālu ir 16. gadsimtā būvētais Belemas cietoksnis, kura uzdevums bija aizsargāt pilsētu un Portugāles karaļa rezidenci no nevēlamu svešinieku kuģu ienākšanu tālāk pa Težu upi. Cietoksnis, atšķirībā, piemēram, no Cēsu pils, ir ļoti labi saglabājies. Ne tikai no ārpuses, bet arī iekšpuses. Pašu karaļa pili neizdevās no tuva attāluma apskatīt, jo tajā dienā pils bija apmeklētājiem slēgta. Pils atrodas augsta kalna virsotnē, apmēram kā Viļņā Ģedimina tornis, taču ir daudz plašāks. Pils ir zaļu koku ieskauta un no pilsētas lejasdaļas izskatās ļoti ainaviski. Pati Lisabonas vecpilsēta apkārt šai pilij ir interesanta ar stāvajām ielām, pa kurām diemžēl tikpat kā bez ierobežojumiem brauc automašīnas. Ņemot vērā to, ka visas ielas šeit ir bruģētas ar pulētajiem dolomīta akmeņiem, grūti saprast, kā cilvēki pārvietojas pa ielām lietū, jo apavi slīd pat sausā laikā. Ne mazāks brīnums ir stāvajās ielās novietotās automašīnas. Var tikai apbrīnot, kā autovadītāji pamanās tādā slīpumā iebraukt un izbraukt no brīvajām parkošanās vietām. Lai automašīnas, sākoties lietum, neaizslīdētu, zem riteņiem tiek palikti kantaini akmentiņi. Vecpilsētā nav ļoti senas ēkas. Apbūvi pārsvarā veido 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses arhitektūra. Taču, tā kā Portugālē arhitektūra ir ļoti savdabīga, pa vecpilsētu, tāpat kā pa pārējo pilsētas centru, staigāt ir ļoti interesanti.

Pusstundas brauciena ar vilcienu attālumā no Lisabonas uz okeāna pusi atrodas Sintra. Šīs pilsētas pirmsākumi meklējami vēl pirms mūsu ēras Romas impērijas laikos. Ņemot vērā okeāna tuvumu, šeit klimats ir nedaudz mērenāks, tāpēc savulaik šeit atradās Portugāles karaļu vasaras rezidence. Mūsdienās šī pilsētiņa ir pazīstama ar vairākiem tūristu iecienītiem apskates objektiem. Tā ir Mauru pils un ļoti savdabīgā (raibā krāsojuma dēļ) Penas pils. Abas šīs pilis atrodas samērā augstu kalnu virsotnēs. Lai arī pati Sintra nav pie okeāna, līdz tam var viegli aizbraukt ar autobusu. Viena no iespaidīgākajām Portugāles pludmalēm ir Praia do Magoito. Tā ir visai plata smilšu pludmale starp okeānu un vairāk nekā simt metru augstu baltakmens klinti.

Pilsēta, kura devusi nosaukumu valstij

Mēdz teikt, ja esi aizbraucis uz Portugāli un neesi redzējis Portu, tad Portugālē nemaz neesi bijis. Portu patiešām ir ļoti savdabīga un, teiksim, ļoti portugāliska. Tas zināmā mērā ir pašsaprotami, jo pats valsts nosaukums cēlies no šīs pilsētas vārda. Senie romieši to nosauca Portus Cale 136. gadā pirms mūsu ēras.

Portu, tāpat kā Lisabona, ir ļoti mājīga pilsēta. Tai ir cilvēkam draudzīgs pilsētas apbūves mērogs. Tās īpašo šarmu nodrošina dziļā ielejā plūstošā Douru upe un daudzkrāsainā apbūve šīs ielejas stāvajās nogāzēs. Upe pilsētas centrā ir milzīgs ainavisks ieguvums, un, zinot kā šī dabas dāvana tiek izmantota (pareizāk sakot, neizmantota) Rīgā, sažņaudzas sirds. Portu abas upes krastmalas ir nodotas gājējiem un tur viena pie otras atrodas kafejnīcas ar āra nojumēm, suvenīru un citu nieciņu veikaliņiem. Nojumes sargā vairāk no saules nekā no lietus, kas šeit līst samērā reti.

Douru upes otrā (dienvidu) krastā atrodas nomināli cita pilsēta - Vila Nova da Gaia, lai gan abas šīs pilsētas ir cieši integrētas vienā municipālā sistēmā. Abas tās daļas savieno vairāki augsti tilti, no kuriem ievērojamākais ir 1886. gadā pabeigtais arkveidīgais dzelzs Luija I tilts, kura augšējais klājs tagad ir pilnībā nodots gājējiem. Šī tilta augstums ir 85 metri, un no tā paveras vienreizējs skats uz Douru upes abiem krastiem. Ļoti līdzīgs ir arī 1877. gadā uzbūvētais dzelzceļa tilts, ko projektējis Gistavs Eifelis. Tas pats, kas slaveno Eifeļa torni Parīzē. Arī pa šo tiltu vilcieni vairs nekursē, un tas pilda vienīgi arhitektūras pieminekļa funkcijas.

No pilsētas drūzmas var atpūsties Roseiralas parkā (Jardim do Roseiral). Tas atrodas nedaudz tālāk uz Rietumiem no pilsētas tūrisma centra augstu virs upes ielejas, un no tā paveras lielisks skats uz lejā plūstošo upi, pa to peldošajiem kuģīšiem un pilsētas sarkanajiem dakstiņu jumtiem. Parka kuplie koku vainagi, palmas sniedz patīkamu ēnojumu karstajās dienās. Tā kā parks neatrodas gluži pilsētas centrālajā daļā, tas nav pārāk apmeklēts. Līdz ar to pastaiga tajā ir klusa un patīkami nomierinoša.

Autotransports netiek ierobežots

Lai šis apraksts neliktos kā nekritiska slavas dziesma, jāatzīmē arī daži Portugāles pilsētu trūkumi. Gan Lisabonas, gan Portu centrālās daļas ielu tīklojums radās, vēl pirms parādījās intensīva pilsētas transporta plūsma. Līdz ar to daudzas ielas ir šauras un mūsdienu satiksmei maz piemērotas. Tajā pašā laikā autotransporta kustība ar retiem izņēmumiem (atsevišķas gājēju ielas) nekādi netiek ierobežota. Tas nozīmē, ka gājēju ietves daudzviet (ne tikai vecpilsētās) ir ļoti šauras (mazāk par metru platumā) un automašīnas intensīvi brauc arī tur, kur tām nevajadzētu braukt. Piemēram, vecpilsētās. Tās joprojām ir samērā blīvi apdzīvotas, kas pats par sevi ir tikai apsveicami, bet līdz ar to ielu malās stāv tur dzīvojošo automašīnas, tādējādi bojājot vēsturiski pievilcīgo skatu.

Tāpat jāatzīmē, ka daudzas ēkas, kuras varētu būt izcili sava laika arhitektūras pieminekļi, atrodas visai nolaistā stāvoklī. Diezgan uzskatāmi jaušams, ka Portugāle nav tā bagātākā Eiropas valsts un seno ēku kondīciju grūti salīdzināt ar Brigē, Strasbūrā vai Freiburgā redzēto. No otras puses, tas piešķir vecpilsētai īpašu pievilcību. Tā vairs neliekas tik sterili dekoratīva un nedzīva.