Tie, kas ir bijuši Spānijā, zinās, ka tur ļoti uzmanīgi jāpavērtē, vai vietējie iedzīvotāji tiešām jāuzrunā kā spāņi. Jo kataloņi, dzirdot, ka viņi dēvēti par spāņiem, apvainosies, galīcieši – sapīks, andalūzieši norādīs, ka tā nu īsti nav, bet baski – būs personiski aizskarti.
Baski, kuru zemes ir Spānijas ziemeļaustrumos gar Atlantijas okeāna Biskajas līci no Bilbao līdz Francijas pilsētai Bajonai, ir Spānijas nepakļāvīgākā un lepnākā nācija. Basku zeme nav valsts - tas jāsaprot, jo baski apdzīvo gan Spānijas, gan Francijas teritoriju. Basku autonomais apgabals gan ir administratīva vienība Spānijas teritorijā, bet Francijā basku zemēm administratīva iedalījuma nav.
Toties basku zemēs atrodas smalkākās un dārgākās Spānijas un Francijas kūrortpilsētas, kuras parāda tādu standartu, līdz kuram būtu ko tiekties un tiekties ļoti daudzām vietām, kuras pretendē uz kūrorta statusu.
Dārgākā pilsēta Spānijā
Uz šādu - dārgākās pilsētas statusu - pretendē kūrortpilsēta Sansebastjana, ko basku valodā dēvē par Donostiju. Parasta ģimenes māja šeit maksā aptuveni 6 miljonus eiro, neliels dzīvoklis ap 1 miljonu, bet vislētākā īpašuma īre mēnesī ir 1200 eiro. Attiecīgi arī viesnīcu cenas Sansebastjanā jeb Sansē, kā to vietējie mēdz dēvēt saīsināti, ir visai augstas, t.i. lētāk par 90 eiro par nakti diez vai dabūsiet ko noīrēt. Labā ziņa, ka ir jau arī iespēja, tiem ceļotājiem, kas izmanto mašīnu vai treileri, apmesties kempingā. Otra labā ziņa - Sansē ēšana restorānos un krodziņos maksā lēti, salīdzinot ar Latviju. Turklāt ne jau šāda tāda ēšana - šajā kūrortpilsētā ir lielākā Michelin zvaigžņu restorānu koncentrācija Spānijā. Šādā restorānā otrais ēdiens maksā 20-25 eiro, ko nevar salīdzināt ar uzpūstajām cenām Rīgas restorānos. Bet, ja negribas iet uz restorānu - lūdzu, krodziņā glāze vīna standartā maksās 2 eiro, un klāt varēsiet dabūt gardās pinčos (pintxos) uzkodas, kā baski dēvē maizītes, kas līdzīgas spāņu tapām. Pinčos daudzveidība ir apbrīnojama, un šis tradicionālais basku ēdiens tiek gatavots pēc senām receptēm, lepojas vietējie.
Dažādos tūrisma ceļvežos kā Sansebastjanas īpašās pērles tiek pasniegti ne vien gardēžu prieki, bet arī skaistās pludmales, kas ieņem pat 1. vietu Eiropā tūristu vērtējumā. Pilsētā ir divas pludmales - Konča (Playa de la Concha) un Ondarreta (Playa de Ondarreta). Gar pirmo ved smalka promenāde un kūrmāja ar gluži pieejamu cenu spa procedūrām. Otrā ir vairāk Biskajas līča iecienītāko sportisko nodarbju cienītājiem - proti, sērfotājiem. Visas kūrortpilsētas gar Biskajas līci ir pārpilnas ar atlētiska izskata jauniešiem, kas ar apņēmīgu skatu un vējdēli rokās traucas uz pludmales pusi. Zīmīgi, ka sērfošana un ar to saistītais inventārs ir ne vien tūristu prieks basku zemēs, bet arī rūpals - šeit vējdēļu ražotnēm ir senas un labas tradīcijas.
Ja negribas ne ēst, ne sērfot, ne peldēties un sauļoties, tad var staigāt pa ielām un vērot pilsētas arhitektūru - elegantās jūgendstila ēkas, greznos tiltus, sakoptos dārzus, parkus un laukumus. Pilsēta spīd un laistās no tīrības - uz šejieni tiešām būtu vērts sūtīt pieredzes apmaiņā pilsētu komunālās saimniecības darbiniekus. Sansebastjana gluži kā Kannas Francijā var lepoties ar savu starptautisko kinofestivālu, kas pulcē kino cienītājus no visas pasaules. 2014. gadā šajā kinofestivālā atzinība tika arī Latvijā tapušajai filmai Modris.
Piekrastes zvejnieku pilsētas - Orio, Zarauca, Getarija
Lai iepazītu Biskajas līča basku apdzīvoto vietu dzīves ritējumu, ir vērts doties tūrē pa kādreizējiem zvejnieku ciemiem, ko Latvijas izpratnē drīzāk būtu jādēvē par pilsētiņām. Kādreiz tie bija vaļu zvejnieku ciemi, kas izvietojušies gar Biskajas līci. Vaļu zvejai gar piekrasti tika izveidoti īpaši novērošanas torņi, no kuriem šobrīd gan saglabājušās vienīgi drupas - jo vaļu rūpnieciskā zveja tika pārtraukta 19. gadsimta sākumā. Baski ar vaļu zveju Atlantijas okeānā nodarbojās kopš 7. gadsimta un pirmie šo zveju komercializēja. Arī stipros vaļu zvejas kuģus būvēja basku zemēs. Starp citu, tāpat kā visu slaveno spāņu floti, kuru basku kuģu būvniekiem pasūtīja Spānijas karaļi un ar kādu to jūrasbraucēji iekaroja kolonijas visa pasaulē. Tādējādi zvejnieku un kuģubūvētāju pilsētas tapa kā cietokšņi, jo nebija mazums svešzemnieku, kuri vēlējās iznīcināt rūpalu, uz kura balstījās Spānijas varenība kopš viduslaikiem vairāku gadsimtu garumā. Šobrīd mazās basku pilsētiņas - Orio, Zarauca un Getarija - ir rūpnieciski panīkušas, lai gan no tām vēl daži zvejas kuģi iet okeānā zvejot zivis, un tūristi tajās aplūko senās un tipiskās basku celtnes.
Zarauca lepojas ar skaistu trīs kilometru garu smilšu pludmali, kas ir ne tikai peldviesu, bet arī sērfotāju iecienīta, un lielisku promenādi gar to. Orio ir vairāk apmešanās vieta jauniešiem, kuri meklē mājokli tuvāk pie ļoti dārgās Sansebastjanas, bet nevar to atļauties.
Vairāk ar tūristu piesaisti paveicies Getarijai - mazai pilsētiņai ar 3000 iedzīvotājiem, kas pasaulei dāvājusi divus izcilus cilvēkus. Viens no viņiem ir 1476. gadā dzimušais Huans Sebastjans Elkano, pirmais jūrasbraucējs, kas apceļojis apkārt zemeslodei. Viņš bija Magelāna ekspedīcijas sastāvā un, Magelānam nomirstot Filipīnu ceļojuma laikā, uzņēmās riskantā jūrasbrauciena vadību. Elkano no pasaules apceļošanas atgriezās tikai ar 18 cilvēku komandu, no kuriem lielākā daļa bija tautasbrāļi baski. Šiem 19 jūrasbraucējiem un pasaules apceļotājiem kalnā pie Getarijas ostas ir uzstādīts monuments, kas joprojām atgādina par varoņdarbu, kas sekmēja cilvēces attīstību.
Otrs pasaulslavens cilvēks, kurš dzimis nabadzīgā zvejnieka ģimenē Getarijā, ir viens no augstās modes pamatlicējiem, dizainers un slavenā modes nama Balenciaga dibinātājs Kristobals Balensjaga. Šogad aprit 100 gadi, kopš viņš dibināja savu modes namu Sansebastjanā. Spānijas pilsoņu kara gados viņš savu modes namu pārcēla uz Parīzi, kur tas darbojās gandrīz 30 gadus, līdz aizvēra to 1968. gadā. Balenciaga zīmolu turpina citi dizaineri, bet Kristobals Balensjaga palicis modes vēsturē kā izsmalcinātu tērpu radītājs tālaika karaļnamu dāmām un valstu pirmajām lēdijām, slavenām aktrisēm un citām smalkām personām.
Balensjaga šūt iemācījās agrā bērnībā no mātes - šuvējas, kurai palīdzēja uzturēt 10 bērnu ģimeni pēc tēva zvejnieka nāves. Viņš bija viens no retajiem augstās modes dizaineriem, kurš tērpu prata ne vien uzzīmēt, bet arī pats piegriezt un uzšūt. Turklāt arī viens no pēdējiem, kurš atteicās savus darinājumus laist rūpnieciskā ražošanā, katru tērpu radot individuāli. Getarijā ir Kristobala Balensjagas muzejs, kur var aplūkot viņa darinātos tērpus un iepazīties ar modes vēsturi. Jūs būsiet izbrīnīti - daudzi no šiem tērpiem būtu uzvelkami kaut šodien - tik aktuāli tie izskatās. Viņš ir mācījis un iedvesmojis tādus pasaulslavenus modes dizainerus kā Oskaru de la Rentu, Kristiānu Dioru, Emanuelu Ungaro un Koko Šaneli.
Getarijā ir arī vietējā basku vīna - čakoli (txakoli) - ražotne. Pēc garšas šis baltvīns atgādina itāļu prosecco. Taču atšķirībā no itāļiem, kuri slavina un eksportē savus vīnus, čakoli netiek plaši eksportēts. Agrāk tas vispār tika uzskatīts tikai par mājas vīnu, ko piedzer klāt pie maltītes. Basku reģionā, bet ne piekrastē tiek darīti arī slavenie Rjohas sarkanvīni, un krodziņos nācās novērot, ka galvenokārt tie arī tiek dzerti.
Smalkuma un labas gaumes basku zemēs netrūkst ne vien Spānijā, bet arī Francijā. Smalkais kūrorts Biarica atrodas vien 40 minūšu braucienā no Sansebastjanas. Ar savām gleznainajām smilšu pludmalēm, promenādēm un klintīm jūras krastā tas nenoliedzami atstās iespaidu uz jebkuru tūristu. Greznas viesnīcas, kazino un restorāni jūras krastā - tie ir turīgo atpūtas atribūti, kuri Biaricu veido par vienu no slavenākajiem kūrortiem Francijā.
No ETA vairs nav ko bīties
Teju gadsimta garumā basku zemēm pasaulē nebija laba slava, jo tā tika baidīta ar ETA armiju. Organizācija ETA (Euskadi Ta Askatasuna) jeb Basku dzimtene un brīvība tika dibināta 1959. gadā ģenerāļa Fransisko Franko diktatūras laikā. ETA mērķis bija nodibināt neatkarīgu basku valsti Spānijas ziemeļos un Francijas dienvidrietumos, kuru apdzīvo baski. Nevar attaisnot terorismu, ar kuru šī organizācija sāka nodarboties no 1968. gada, tomēr iemesli šādam separātismam bija - spāņu diktators Franko aizliedza oficiāli runāt basku valodā. Bet šī valoda ir radikāli atšķirīga no spāņu valodas - tā ir autonoma valodas grupa, kurai ar spāņu valodu nav saistības. Arī etniski baski atšķiras no spāņiem - viņi ir garāka auguma un ne tik tumšu ādu un matiem. Taču Franko laiki izdarīja savu - šobrīd nav tādu basku, kas runā tikai un vienīgi basku valodā. Tagad basku zemēs valda reāla divvalodība - vai nu ar spāņu, vai franču valodu. ETA savu pastāvēšanu izbeidza tikai 2011. gadā, un par to basku zemes tika dāsni atalgotas no Spānijas valdības: ceļi un šosejas autonomajā apgabalā ir kā gludi dēļi, ielas sakoptas, nami restaurēti un pārticība dveš no katra stūra. Pat ubagu uz ielām gandrīz nav: baski lepojas, ka ar sociālo nodrošinājumu viņu zemēs viss ir kārtībā. Turklāt maksāt nodokļus šeit esot goda lieta - tas arī redzams, ka nodokļu nauda atgriežas pie iedzīvotājiem lieliskas infrastruktūras veidā.
