TŪRISMS. Korfu – zaļais saldēdiens skaisto skatu medniekiem

 
SKAISTIE SKATI. Jonijas jūras līči pie Paleokastricas ciema nodrošina sajūsmas vērtas ainavas ©Anita DAUKŠTE

Austroungārijas karaliene Elizabete (Sisī), Edinburgas hercogs Filips Mauntbatens, Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs, britu rakstnieki Lorenss un Džeralds Dareli... Kura vieta Eiropā saistās ar šo cilvēku dzīvi un darbiem? Pieņemu, ka daži uzminēs – tā ir Grieķijai piederošā Korfu sala. Zaļākā no Grieķijas salām, kas skaisto skatu kolekcionāriem sagādās īstenu saldēdienu.

Kerkīra un svētais Spiridons

Jau pieminētais Džeralds Darels savā slavenajā grāmatā Mana ģimene un citi zvēri, aprakstot Korfu salas iedzīvotājus, jau sākumā min, ka šeit teju visus vīriešus sauc par Spiro. Pietiekot uzsaukt: ei, Spiro! Un pret jums pagriezīsies daudzu vīriešu galvas. Tas tādēļ, ka salas aizgādnis ir svētais Spiridons no Trimifuntas, kura pīšļi glabājas baznīcā Korfu galvaspilsētas Kerkīras centrā. Spiridons no Trimifuntas ir nozīmīgs svētais pareizticīgo kanonā, un viņa pielūgsme saglabājusies līdz mūsu dienām. Viņš gan ir miris 345. gadā un dzīvojis nevis Korfu, bet Kiprā, taču 1453. gadā viņa pīšļi tika izvesti no Konstantinopoles, lai nekristu turku rokās.

Ja jau pieminētais Darels komiski apraksta svētā Spiridona godināšanu reliģiskajos svētkos un neiztrūkstošo viņa čību skūpstīšanu. Taču patiesībā - joki mazi - vietējie ir cieši pārliecināti, ka tieši svētā Spiridona aizgādība un viņa pīšļi svētā vārdā nosauktajā baznīcā ir pasargājuši salu no turku okupācijas (patiešām fakts - Korfu ir teju vienīgā grieķu sala, kas vēsturiski nav bijusi Turcijas pakļautībā), kā arī novērsusi Kerkīras pašā centrā esošās baznīcas sabombardēšanu Otrā pasaules kara laikā (citas vietas pilsētā, piemēram, ebreju kvartāls, cieta pamatīgi). Tomēr - ļoti daudzas ēkas Kerkīras vecpilsētā ir saglabājušās savā senajā veidolā, un 2007. gadā tā ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojumā.

Pie svētā Spiridona plūst lūdzēju straumes arī mūsdienās - tiek uzskatīts, ka viņam veltītas lūgsnas var palīdzēt ne vien sirgstošajiem, bet arī tiem, kuri vēlas lūgt par savu labklājību: nekustamo īpašumu vai veiksmi biznesa darījumos. Vecpilsēta ap Sv. Spiridona baznīcu ir pārblīvēta ar svētbildīšu un citu reliģisko atribūtu tirdzniecības vietām. Taču vienkāršāk ir ieiet baznīcā un, paklanoties svētajam, ieiet turpat esošajā veikaliņā, kur, pajautājot «tapočki», saņemsiet mazītiņu konvertiņu, kurā iekšā būs mikroskopisks svētā Spiridona čību gabaliņš - kārtējās čības tiek reizi gadā sadalītas, lai katram lūdzējam tiktu kāda trofeja no svētā.

Kerkīras vecpilsēta atšķiras no tipiskajām grieķu pilsētām. Uz tās arhitektūru lielu ietekmi ir atstājis tā dēvētais venēciešu periods Korfu, kas ilga no 1386. līdz 1787. gadam, kad sala piederēja Venēcijas Republikai. Venēciešu, t.i., itāļu ietekme bija tik spēcīga, ka šajā laikā izveidojās pat īpaša valoda - itāļu un grieķu valodu sajaukums. Tiesa, mūsdienās tajā neviens nerunā, tomēr daudzi itāļu valodas vārdi korfiotu grieķu valodā ir saglabājušies. Pēc venēciešu perioda sala nonāca gan franču, gan krievu ietekmē - pie Kerkīras Jaunā cietokšņa mūriem joprojām ir piemineklis admirālim Ušakovam, kurš ir pasargājis grieķu salu no turku un vācu invāzijas. No 1815. gada saskaņā ar līgumu starp frančiem, britiem un krieviem salu pārvaldīja briti, kas arī atstāja visai lielu ietekmi uz salas iedzīvotāju ikdienu.

Taču vecpilsētas gaisotni joprojām nosaka venēciešu stils - piemēram, promenāde, kas ilgus gadus bija aristokrātu iela, proti, pa to drīkstēja staigāt tikai venēciešu augstmaņi, nevis grieķu zemnieki. Tagad, protams, pastaiga pa šo ielu pilsētas parka malā, gar kafejnīcu virkni, ir iemīļota tūristu izklaide. Ievērosiet, ka vecpilsētas bruģētās ielas ir sīciņu sarkanu māla lausku klātas. Izrādās, tā ir sena pilsētas tradīcija - Lieldienās pa logiem mest sarkani krāsotas māla krūkas. Jo lielāka krūka, jo lielāka ir ģimenes labklājība. Tad nu vietējie vēl līdz šai baltai dienai sacenšas labklājības izrādīšanā.

Eiropas aristokrātu atpūtas vieta

Jau kopš 19. gadsimta Korfu kļuva par iemīļotu atpūtas vietu Eiropas aristokrātijai. Britu pārvaldnieka uzceltā skaistā Mon Repos villa (kura vēlāk bija viena no Grieķijas karaļa rezidencēm) lika iemīlēties salā Austroungārijas ķeizarienei Elizabetei (Sisī), kas nolēma šeit uzbūvēt savu vasaras rezidenci - Ahilleona pili. Pils tika uzbūvēta nelielā Gasturi ciematā rekordātrā tempā - no 1889. līdz 1891. gadam pēc itāļu arhitekta metiem, un ķeizariene šeit uzturējās divas reizes gadā. Pili grieķu mītiskā varoņa Ahilleja vārdā nosauca pati ķeizariene, un viena no pils dārza skaistākajām skulptūrām ir mirstošā Ahilleja tēls, kurš pūlas izvilkt bultu no sava papēža. Tiesa, pilī ķeizarienei padzīvot neizdevās ilgi - 1898. gadā viņu Ženēvā nodūra itāļu anarhists Lukeni. Vēlāk viņas meita pārdeva pili Vācijas ķeizaram Vilhelmam II, kurš arī bija iemīlējis grieķu salas daili. Ķeizars savukārt pils dārzā lika uzcelt milzīgu Ahilleja - uzvarētāja skulptūru, kuru varēja redzēt, tuvojoties salai no jūras puses. Pils tālākais liktenis tika dažādu okupāciju un karu ietekmēts - tā bija gan slimnīca, gan kazino, līdz kļuva par muzeju 1983. gadā. Šīs peripetijas ir atstājušas maz patiesi vēsturisku priekšmetu pils interjerā, taču savu priekšstatu par Eiropas aristokrātijas vērienu vasaras atpūtai tā sniedz. Jāteic gan, ka pils netiek pārāk labi uzturēta - lai gan plāksnīte pie tās vēsta par Eiropas fondu miljoniem, kas iztērēti muzeja restaurācijai, tomēr gribas jautāt, kur tad tas viss ir palicis - vai tik nav ieslīdējis kādu vietvalžu kabatās.

Uz ēku vēsturisku restaurāciju Korfu salā (vai varbūt Grieķijā vispār?) nav pārāk nadzīgi - arī karaļu rezidence Mon Repos villa, kur savulaik dzimis Grieķijas un Dānijas princis, tagadējais Edinburgas hercogs Filips, nav pieejama tūristiem. Tāpat Mihaēla un Georga pils Kerkīras centrā, kur tagad atrodas Āzijas muzejs, no ārpuses atstāj ne pārāk vilinošu iespaidu. Bet tāpēc, ka ēkas noplukušas, nav jābēdājas: tūristi vasarā nedodas uz Korfu, lai dirnētu muzejos, jo daba, jūra un saule ir galvenais vilinājums.

Skatu mednieku paradīze

Korfu sagādās patiesu baudījumu tiem, kuriem patīk iemūžināt sevi uz krāšņu dabas skatu fona. Šķiet, joks par tiem, kas var kaut pusgadu sēdēt jūras krastā, vērot saulrietu un dzert vīnu, ir par Korfu - šeit tiešām var vienkārši sēdēt kalna nogāzē pie jūras un vērot ainavu, kas iekrīt sirdī kā tirkīzzilas jūras ūdens lāse. Kalni Korfu salā nav pārāk augsti - augstākais no tiem ir Pantokratora kalns, tikai 915 metrus virs jūras līmeņa. Taču visa ainava, arī kalnu virsotnes, ir mežiem un olīvu birzīm klāta. Olīvu koki salā aug kopš venēciešu laikiem, un daži no tiem sasniedz teju Latvijas dižozolu izmērus. Taču salas tradicionālais koks ir nelielais kumkvats - no Ķīnas ievestais citrusu paveids, kas Korfu izplatījies milzu daudzumos. Koka augļi atgādina nelielas plūmes lieluma mandarīnus, un no tiem tiek gatavoti gan tradicionālie ievārījumi, sukādes un arī kumkvata saldais liķieris. Vīnogas Korfu salā audzē salīdzinoši maz, un, ja vien speciāli nebrauksiet uz vīna darītavām, veikalos pārsvarā varēsiet nopirkt citu Grieķijas reģionu vīnu.

Viena no skaistākajām pludmalēm Korfu atrodas Paleokastricā, salas rietumos, kur vairākos klusos līčos ir pludmales un ģimeņu viesnīcas, kas vilina izbaudīt Jonijas jūras maigumu. Taču šādu romantisku līcīšu un pludmaļu Korfu ir ļoti daudz. Salas dabas skaistumu, tās floru un faunu savā ļoti populārajā grāmatā Mana ģimene un citi zvēri ir iedvesmojoši aprakstījis jau minētais Džeralds Darels, un jāteic, ka viņš neko nav pārspīlējis savās bērnības atmiņās. Saliniekiem būtu jāpateicas viņam ar labu vārdu par tūristu piesaisti. Taču īpaša Darela muzeja Korfu nav. Divas no mājām, kur salā pagājušā gadsimta vidū dzīvoja viņa ģimene, ir zināmas, bet trešo saliniekiem tā arī nav izdevies identificēt.

Nelielo salu ar auto var izbraukāt divās - trijās dienās, tāpēc ne pārāk prātīgi rīkojas tie tūristi, kas, piemēram, nomā auto visam uzturēšanās periodam. Turklāt Korfu ir laba autobusu satiksme, tāpēc tiem, kurus biedē grieķu ceļu līkloči un kvalitāte, varētu ieteikt paļauties uz sabiedrisko transportu.

Protams, arī Grieķija pieder pie tām vietām, kur ir vērts nodoties gastronomiskām baudām, jo pārtikas kvalitāte ir laba, turklāt ēdienu sagatavošana ir piemērota un pierasta latvieša garšas kārpiņām.

Šobrīd Grieķiju pēc krīzes nevar uzskatīt par pārāk lētu valsti - cenas veikalos ir apmēram tādas kā Latvijā (gaļa gan krietni dārgāka), arī benzīna cena tuvojas 2 eiro par litru. Zīmīgi, ka Korfu neredzēsiet ekonomisko migrantu pūļus, ja vien neskaita dažas albāņu ubadzes ar bērniem Kerkīras centrā. Pilsētā un viesnīcās pārsvarā strādā grieķi, viesstrādniekiem savas darbavietas neatvēlot.

Kopumā iespaids par atpūtu un uzturēšanos šajā zaļajā Grieķijas salā ir veldzējoši patīkams - kaut vai tāpēc, ka klimats neliek izkust kā saldējumam saules tveicē. Sezona Korfu ilgst no maija līdz oktobrim, taču jaukākais laiks ir jūnijā un septembrī, kad būs garantēti silts, bet ne tveicīgs. Šobrīd uz Korfu no Rīgas vizina vairākas tūroperatoru kompānijas, tāpēc vēl var pagūt izbaudīt grieķu viesmīlību un dabu šajā skaistajā salā.