TŪRISMS. Stambula - divu pasauļu krustcelēs

© Linda Veidemane

Stambulas piedzīvojums man bija negaidīts, tāpēc jo īpaši vērtīgs. Kad saņēmu ziņu ar jautājumu: «Vai Stambulā esi bijusi?», atbildēju noliedzoši un mierīgi turpināju strādāt. Vēl pēc mirkļa pienāca nākamā ziņa: būšot vien jābrauc uz Stambulu, jo draugu pulciņš sen nekur nav bijis kopā.

Braucot ceļojumā lielākā draugu grupā, ļoti ērti ir noīrēt dzīvokli. Šāda dzīvesvietas izvēle sniedz gan kopības sajūtu, kuras nebūtu atsevišķās viesnīcas istabās, gan nepieciešamo austrumu šarmu, dzīvojot pašā pilsētas centrā. Mēs izvēlējāmies Sultanahmetas rajonu Stambulā, kas ir vēsturiskais Stambulas centrs, no kura visas galvenās tūrisma apskates vietas ir aizejamā attālumā. Taču, izvēloties apartamenta atrašanās vietu, ir jānoskaidro, cik tālu tas atrodas no tuvākās mošejas. Mēs to neizdarījām, un pirmajā dienā pamodāmies ap sešiem no rīta: ārpusē ļoti skaļi skanēja saucieni uz rīta lūgšanu jeb azanu. Izrādās, mēs dzīvojām tieši blakus mošejai, kas arī kļuva par mūsu pirmo apskates objektu Stambulā, kad bijām atģidušās pēc agrā rīta modinātāja.

Grand Bazaar

Stambula mani apbūra jau no pirmā soļa. Stambula kā krustceles starp Austrumiem un Rietumiem mums ir ļoti viegli uztverama un saprotama. Rietumnieciski veikali, kafejnīcas un restorāni blakus skaistām mošejām un austrumu saldumu veikaliem. Viss kopā, un viss tik aizraujoši. Austrumu kolorīta ir tieši tik daudz, lai mūsu rietumnieku prāts nejustos nekomfortabli un lai mēs spētu izbaudīt visas šīs skaistās pilsētas sniegtās iespējas un autentisku austrumu atmosfēru.

Patīkami ir klīst pa skaistajām Stambulas ielām, bet mūsu un arī daudzu citu tūristu pirmais obligātais apskates objekts ir Lielais tirgus jeb Grand Bazaar, jeb Kapali Carsi. Tas ir viens no lielākajiem apjumtajiem tirgiem pasaulē. Tajā ir 61 iela un aptuveni 6000 veikalu. Tajā ir antikvariātu rajoni, ādas izstrādājumu rajoni, garšvielu un apģērbu ielas, jo preces ir sadalītas pa tādām kā pārdošanas zonām, lai būtu vieglāk orientēties šajā patiešām milzīgajā tirgū. Tur ir tik daudz ko redzēt un apskatīt, ka var pavadīt ilgas stundas, vienkārši klīstot apkārt. Pa starpām arī uzkožot kādus turpat nopirktos saldumus.

Šis tirgus dibināts 1461. gadā. Vienas dienas laikā to apmeklē pat līdz 400 000 pircēju. Tirgū baudāmajam krāsu, smaržu un garšu haosam vēsturiskās vērtības ziņā diez vai var pielīdzināt jebkādu citu pasaules tirgu. Grand Bazaar tirgus telpās atrodas arī divas mošejas, divas hamama pirtis, četras strūklakas, restorāni un kafejnīcas. Grand Bazaar tirgus ieliņas nav simetriskas, un pastaigājoties var rasties sajūta, ka atrodaties labirintā.

Rietumi, austrumi...

Kad pēc dažu stundu pastaigas pa slēgto tirgu sagribējās kādu saules staru, turpat dažu kvartālu attālumā mēs atradām saulainu jumta terasi ar skatu uz Hipodroma laukumu un Zilo mošeju. Tāpēc arī Stambula ir tik lieliska pilsēta tieši tādam nedēļas nogales izbraucienam, jo intereses objekti atrodas tuvu cits citam, un viss ir tik pieejams bez lielu attālumu pārvarēšanas.

Zilajā mošejā nav viegli iekļūt, jo tūristiem tā ir atvērta tikai laikā starp lūgšanām, kuras notiek piecreiz dienā, un tūristu, kuri to vēlas apskatīt, ir ļoti, ļoti daudz. Nācās atgriezties divreiz, jo pirmo pauzi starp lūgšanām mēs nokavējām, tāpēc nākamreiz bijām klāt jau laikus un, izstāvot divas garas rindas, tikām iekšā.

Zilā mošeja jeb Sultāna Ahmeda mošeja tiek saukta par Zilo tādēļ, ka iekšpusē ir skaistas zilas mozaīku flīzes. Tā ir celta 17. gadsimta sākumā sultāna Ahmeda I valdīšanas laikā. Mums šoreiz nepaveicās, jo mozaīku lielākā daļa bija aizsegta ar restaurācijas audumu, taču arī skaistās sānu jomas vēstīja par mozaīku krāšņumu.

Ja pēc tam vēl pietiek spēka, ir jādodas pāri Bosfora šaurumam uz vakaru Āzijas pusē, pa ceļam sveicinot uz tilta stāvošos makšķernieku pūļus. Āzijas puse Stambulā šķita - savādi gan! - mazliet atbrīvotāka nekā Eiropas daļa, kur dzīvojām mēs. Bosfora šauruma Āzijas pusē ir daudz mazu mākslas veikaliņu un mājīgu kafejnīciņu. Uz šo pusi arī Stambulas jaunatne dodas pavadīt piektdienas vakarus.

Staigājot pa Bejoglu rajonu, ir grūti nenonākt līdz Istikal ielai. Tā ir aptuveni trīs kilometrus gara gājēju iela, kas piektdienas vakarā ir tik cilvēku pilna, ka, šķiet, notiek demonstrācija, taču tas bija tikai parasts vakars, kad vietējie dodas ielās atpūsties, iepirkties vai iedzert kādu glāzi alus, skatoties savas iemīļotās futbola komandas spēli. Futbols Stambulā šķita kā otra reliģija, jo fanu sadursmes neesot nekas īpašs un savas komandas atbalstīšanai nav robežu.

Harēms bez romantikas

Otro dienu Stambulā sākām ar Sofijas katedrāles apskati. Ieradāmies laikus, lai nebūtu jāstāv rindā. Reizēm gaidot esot jāpavada vismaz stunda.

Svētās Sofijas katedrāle ir celta kā austrumu pareizticīgā baznīca Bizantijas impērijas laikā. Pēc osmaņu ienākšanas Konstantinopolē Svētās Sofijas katedrāli pārveidoja par mošeju. Kopš 1935. gada Aya Sofija ir muzejs. Ļoti interesanti vērot vienā ēkā gan kristietības, gan islāma simbolus. Uz mošejām tipiskajām lampām un arābiskiem uzrakstiem no griestiem noraugās Jaunava Marija, no balkona uz lielo zāli noraugās krāšņa Jēzus mozaīka, un centrālais altāris ir novirzīts no centra, jo tam taču ir jāatrodas tieši uz Mekas pusi.

Dažu kvartālu attālumā no Sofijas katedrāles ir vēl viens nozīmīgs apskates objekts: Topkapi pils. Tā bija Osmaņu impērijas administratīvais centrs. Pils atrodas vietā, kur Zelta rags savienojas ar Marmora jūru, un no paugura, uz kura pils uzcelta, paveras brīnišķīgs skats uz Bosfora jūras šaurumu. Pils sastāv no vairākām mazākām ēkām, kas sagrupētas atsevišķos pagalmos. Apmeklēju šo pili viena, tāpēc iegādājos audiogidu un biju patīkami pārsteigta, jo, staigājot no ēkas uz ēku, audiogids man pavēstīja ne tikai sausus vēstures faktus, bet arī atskaņoja sultānu sacerētās dziesmas, kas radīja fantastisku kopējo atmosfēru, kad lēnām klīdu pa pils pagalmiņiem, cenšoties ignorēt tūristu pūļus, kas bija paspējuši piepildīt lielo pils pagalmu. Apciemojot pili, nedrīkst arī izlaist harēma apskati. Biju šokēta, redzot pieticīgos apstākļus, kādos dzīvoja daudzās harēma meitenes, jo mazliet romantizētais iespaids, kāds man bija radies par harēma dzīvi, bija ļoti tālu no skarbās patiesības. Greznībā dzīvoja tikai ļoti izredzētās meitenes, un par greznību jau varēja uzskatīt arī izeju uz pagalmu vai logus dzīvojamajās telpās.

Šokolādīte kā viagra

Kā ļoti īpašu gribas atzīmēt Garšvielu tirgus apskati. Tas arī ir slēgtais tirgus, kur pārdod garšvielas, eļļas, augu tējas un saldumus. Tā fantastiskā smarža, kas valdīja tirgū, bija vārdiem neaprakstāma, un bez kāda īpaša garduma iziet no tirgus nav iespējams.

Pērkot Stambulas tirgos, ir jāatceras, ka kaulēšanās ir obligāta! Man ir ļoti grūti pārkāpt saviem kompleksiem, jo ir pierasts, ka cena ir tāda, kā norādīts, tāpēc nekad nekaulējos. Taču norādītā cena var tikt nokaulēta vismaz uz pusi. Ja vēl pasmaidīsi un pieklājīgi pakoķetēsi ar tējas pārdevēju, tad tiksi arī pie kādas īpašas dāvanas. Tā, pērkot kādu īpašu tēju, tikām arī pie šokolādītēm, kuras ēdot, pārdevējs solīja viagras cienīgus rezultātus... Protams, tā visa ir spēle, bet tur pavadījām patiešām jautras stundas, tikai vienkārši iepērkoties.

Kaķus Stambulā mīl

Tie, kuri mani pazīst, zina, ka vairāk par visiem dzīvnieciņiem uz šīs pasaules es mīlu kaķus. Un bez visiem pārējiem pārsteigumiem Stambulā es pamanīju arī visur esošos kaķus, kas mierīgi savā nodabā klīda pa pilsētu, bet neviens neizskatījās novārdzis vai izbadējies. Un neviens arī kaķus neaiztika, nedzina prom no ērtiem kafejnīcu dīvāniņiem vai populāriem apskates objektiem.

Šāda turku attieksme pret kaķiem mani patiešām pārsteidza un savaldzināja. Jo kaķu mājiņa bija uzcelta arī mošejas pagalmā, bet mazam kaķītim nolikts pieniņš un ēdamais. Absolūti ar sevi apmierinātus minčus satiku arī Sofijas katedrāles iekšpusē un ēnainā pils pagalmā.

Izrādās, islāmā kaķi tiek godāti par savu tīrību, viņi arī ir pravieša Muhameda mīļākie dzīvnieki. Un svītras, kas redzamas uz daudzu kaķu pierēm, esot nospiedumi no pravieša Muhameda pirkstiem, kad tas svētījis kaķi, kurš izglābis viņu no čūskas. Pravietim Muhamedam pat esot bijis mīļākais kaķis - Muezza. Leģenda vēsta: kādu rītu Muhameds, dodoties uz lūgšanu, pamanījis savu kaķi guļam uz viņa iecienītākā lūgšanu tērpa, kuru tas vēlējies uzvilkt. Tā vietā, lai pamodinātu kaķi, viņš paņēmis šķēres un nogriezis tērpam piedurkni, lai tikai nepamodinātu aizmigušo kaķi.

Viss mans Stambulas brauciens bija atklājumu un pārsteigumu pilns. Viens no tiem arī bija turku pieķeršanās kaķiem. Siltā attieksme pret šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem noteikti bija viens no iemesliem tik ļoti iemīlēt Stambulu.

Aizbraucu uz Stambulu bez jebkādām ekspektācijām. Man nebija nekādu priekšstatu par šo pilsētu, un es nezināju, ko no tās sagaidīt. Stambula noteikti nebija manu obligāti redzamo vietu sarakstā, bet šīs divu pasauļu krustceles ieņēma paliekošu vietu manā sirdī. Es aizbraucu, iemīlējusi Stambulu, aizbraucu ar pārliecību, ka noteikti šeit vēl atgriezīšos, jo tik daudz kas palika neapskatīts un neizbaudīts.

Svarīgākais