TŪRISMS: Pa Varšavu pastaigas solī

Moderna, ar viegli saprotamu satiksmes shēmu, ar savu atturīgu poļu smeķi, Varšava ir tūristam labvēlīga vide. Un, ja tūrists vēl nolēmis apvienot patīkamo ar lietderīgo, proti, ar iepirkšanos, tad pat ļoti labvēlīga - cenas Varšavā noteikti priecēs mūsu dārdzības mocīto latvieti.

Atdzimusi no drupām

Ja par kādu pilsētu ir vērts teikt - atdzimusi no drupām, tad par Varšavu to var teikt pilnīgi noteikti.

Leģendas par pilsētas nosaukumu un rašanos ir vairākas, bet viena no tām vēsta, ka nosaukums radies, savienojot zvejnieka, vārdā Wars, un nāriņas Sawa vārdus. Kur gan tur zvejnieki, jūras taču nav, jūs teiksiet. Bet zvejnieki dzīvo arī pie ūdeņiem bagātām upēm, kāda ir Visla, kuras krastos atrodas Varšava.

Pilsētas vēsture ir sena: pirmo reizi tā tiek pieminēta 14. gadsimtā, bet par Polijas galvaspilsētu jeb Polijas - Lietuvas kņazistes karaļu rezidenci kļuva 1596. gadā. No 1918. gada līdz 1939. gadam Varšava bija Polijas Republikas galvaspilsēta, bet 1939. gadā, sākoties nacistu okupācijai, Polijas galvaspilsēta (okupācijas varas ģenerālgubernatora rezidence) tika pārcelta uz Krakovu.

Otrā pasaules kara gadi Varšavai faktiski nesa pilnīgu iznīcību - pirmkārt, pilsēta tika smagi bombardēta, otrkārt, Varšavā tika izveidots milzīgs ebreju geto, kurā izvietoja 1/3 visu Varšavas iedzīvotāju. Kad 1943. gada aprīlī tika saņemta Hitlera pavēle geto likvidēt, sākās Varšavas geto sacelšanās, kas ilga mēnesi. Tiesa, pēc tās gandrīz visi geto iemītnieki tika iznīcināti. 1944. gada poļu pretošanās armijas - Armija Krajowa - sāktā sacelšanās Varšavā arī beidzās ar neveiksmi, un nacistu plānos bija pilnīga pilsētas noslaucīšana līdz ar zemi. Patiesībā jau vairs nebija daudz ko iznīcināt - 85% pilsētas ēku bija sagrautas. Padomju armija 1945. gadā Varšavā ienāca drupu pilsētā, kur ēku vietā pēc bombardēšanas un spridzināšanas bija palikuši akmens krāvumi. 1945. gadā pat bija sāktas diskusijas, vai maz ir vērts atjaunot pilsētu drupu kaudzē. Taču galalēmums bija Varšavai par labu - pilsēta tika uzcelta atkal teju no nulles. Turklāt ne tikai uzceļot mūsdienīgas ēkas, bet pēc vecām fotogrāfijām un rasējumiem atjaunojot gandrīz visas vēsturiskās ēkas pilsētas centrā - arī slaveno ielu Krolevski Trakt, Vecpilsētu, kā arī citas vēsturiskas celtnes. Protams, daudzviet vēsturiskajā izskatā ir tikai fasādes - ēku iekšpuse ir mūsdienīgā izpildījumā. Lai kā arī būtu, poļu restauratoriem ir pasaules slava. Varšavas atjaunotā Vecpilsēta 1980. gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojumā.

Karaliskā pastaiga

Lai noķertu pilsētas garšu, nevajag daudz - pastaiga pa jau pieminēto Krolewski Trakt - atjaunoto vēsturisko ielu, kas ved uz Vecpilsētu, un tā dēvēto Jauno pilsētu sniegs pārliecinošu priekšstatu par Polijas galvaspilsētas šarmu. Lūk, te veikaliņi un krodziņi vēsturisku fasāžu ēkās, te Varšavas universitāte, te baznīca, te Prezidenta pils... Prezidenta pili var apmeklēt ekskursijā, iepriekš piesakoties, starp citu. Pils vēsture sākas 1640. gadā, šeit gan sanāca Polijas Seims, gan atradās valdības rezidence, gan koncertu sniedza 1818. gadā toreiz astoņus gadus vecais poļu mūzikas ģēnijs Frideriks Šopēns, taču 1852. gadā to gandrīz pilnībā noposta ugunsnelaime. Vēlāk ēka tiek atjaunota, taču Otrā pasaules kara laikā tā atkal guļ drupās. Vairāku gadu desmitu laikā tai jāpiedzīvo kārtējā jauncelsme, un tikai 1994. gadā tā uzmirdz vēsturiskajā izskatā un kļūst par oficiālo Polijas prezidentu rezidenci.

Tālāk ceļš ved uz skaisto Vecpilsētas laukumu. Tur ievērojamākais apskates objekts ir XIV gadsimtā būvētā Mazovijas (Varšava atrodas Mazovijas vojevodistē) valdnieka pils, kuru XVII gadsimtā pārbūvēja Sigismunds III Vāsa. Otrā pasaules kara laikā pils tika sagrauta, bet vēlāk uzcelta no jauna un tajā izveidots muzejs. Tālāk uz Vecpilsētas tirgus laukumu, kur tirgus laukuma centrā stāv nāriņas Sirēnas skulptūra (poliski - Pomnik Sirenki), kura 1938. gadā

kļuva par oficiālo pilsētas simbolu.

Pastaiga ved līdz pilsētas aizsargmūra torņiem un var iet tālāk jaunās vecās Vecpilsētas ielās, pa ceļam iegriežoties suvenīru bodēs vai krodziņos. Jāpiezīmē, ka pastaiga pa centrālajiem tūrisma objektiem un Vecpilsētas ieliņām poļu tirgotāju un krodzinieku izpratnē nenozīmē tūlītēju tūrista izputināšanu - pieklājīgi paēst var par pieciem eiro (aptuveni 25 zlotiem), piemēram, nogaršot polskie pierogi jeb pelmeņus poļu gaumē. Arī suvenīru iegāde, ja nu šausmīgi sagribas ko vairāk par magnētu, ko lipināt pie ledusskapja, nesit pa kabatu.

Vēstures traģisko lappušu piemiņa

Jau minēju, ka Varšavas vēsturē traģisku zīmi atstājis nacistu okupācijas laikā izveidotais ebreju geto, kas bija viens no lielākajiem geto Austrumeiropā. Varšavā pirms Otrā pasaules kara katrs trešais iedzīvotājs bija ebrejs, un tādējādi viegli iedomāties, kāda traģēdija bija vienas trešdaļas pilsētnieku sadzīšana dzīvei dažos pilsētas rajonos. Polijas ebreju vēsture iestiepjas 1000 gadu pagātnē, un šīs vēstures retrospekcijai izveidots POLIN - Polijas Ebreju vēstures muzejs. Muzejs atklāts salīdzinoši nesen - 2014. gada oktobrī. Tā ēka atrodas kādreizējā ebreju geto centrā pretim 1989. gadā uzstādītajam Varšavas geto upuru piemineklim. Monumentālās un modernās ēkas celtniecībai tika rīkots vērienīgs starptautisks konkurss, kurā uzvarēja somu arhitekti. POLIN ir milzīga platība, un tajā ir gan rekonstruētas koka ebreju dievnama - sinagogas - krāšņi apgleznotās griestu velves, gan izbūvēta kāda no kādreizējā Varšavas ebreju kvartāla ielām, uz kuras ar videoprojekciju palīdzību rāda ielu - pirms un pēc ebreju grautiņiem nacistu laikā. Varšavas ebreju vēsture lielā mērā ir pašas pilsētas vēsture, jo tie veidoja pilsētas seju vairāku gadsimtu garumā, turklāt bija visnotaļ asimilējušies poliskajā vidē. Varšavas geto iemītnieku sacelšanās, kā arī viņu vēlākās iznīcināšanas Aušvicē un citās nacistiskās Vācijas izveidotajās nāves nometnēs atspoguļojums ir viena no šā muzeja emocionālākajām šķautnēm. Pēc Otrā pasaules kara ebreju tautības iedzīvotāju skaitu Varšavā nevarēja salīdzināt ar pirmskara laiku. 1956. gadā ļoti daudzi palikušie, precīzāk, nāves nometnēs izdzīvojušie, ebreji sāka izceļot uz Izraēlu. Šobrīd no Varšavas 1,8 miljoniem iedzīvotāju ebreji esot aptuveni 10%. Salīdzinoši liels skaits Austrumeiropas pilsētām, bet neapšaubāmi, ka Varšavas ebreju vaibsti pilsētas sejā ir neglābjami zuduši. Kopumā Otrā pasaules kara laikā gāja bojā trīs miljoni Polijas ebreju. Nesen, februārī, izcēlās milzīgs starptautisks konflikts starp Poliju un Izraēlu, jo Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu izteicās par poļu līdzdalību holokaustā. Zināms, ka nāves draudu priekšā no nacistu lodēm poļi izdeva varasiestādēm no geto vai nāvesnometnēm izbēgušos ebrejus. Vēlāk gan Netanjahu steidza labot savus izteikumus, norādot, ka neesot domājis visu poļu tautu. Taču sasprindzinājums abu valstu attiecībās nav atslābis. Melnās avis jau ir jebkurā tautā, bet tāpēc ne jau tauta vainīga. Turklāt POLIN muzejs ir viens no ebreju vēsturiskās piemiņas glabātājiem valstiskā līmenī. Ne visur tā notiek. Piemēram, Latvijā ne, lai gan arī šeit ir bijis geto un pat ir tam veltīts muzejs, kam valsts finansējuma nav.

Lai kur tu ietu, visi ceļi vedīs...

Varšavas centrā ir debesskrāpji mūsdienu arhitektūras labākajās tradīcijās un blakus tiem lielākais padomju sveiciens - Zinātnes un kultūras pils, ēka staļinisma arhitektūras tradīcijās. Tāda a la Latvijas Zinātņu akadēmija, tikai divreiz lielāka. Kā vēsta Vikipēdija, Kultūras un zinātnes pils ir ēka Varšavā, augstākā ēka Polijā un astotā augstākā ēka Eiropas Savienībā. Celtniecība sākta 1952. gada 2. maijā un pabeigta 1955. gada 22. jūlijā. Torņa spices augstums - 237 metri, torņa jumta augstums - 188 metri. Tornī ir 42 stāvi, 3288 istabas, un kopējā ēkas platība ir 123 084 m². Varšavas centrā, kā liekas, no skata uz šo ēku nav iespējams izvairīties - lai kur arī pagrieztos, visur redzams šis orientieris. Ēka šobrīd tiek aktīvi izmantota - tajā ir gan muzejs, gan teātris, gan arī kafejnīcas un konferenču telpas. Apkārt slejas viesnīcas, tirdzniecības centri, pazemē metrostacijas un virszemē - autobusu pieturas. Šeit, Varšavas centrā, kūsā merkantilā pilsētas sirds un tā vien kājas nes ienirt prātu reibinošā iepirkšanās tūrē tirdzniecības galerijās. Jo vairāk tāpēc, ka 2009. gada finanšu krīzes laikā devalvētais zlots Polijas ekonomikai nācis par labu. Vai Polija jelkad pāries uz eiro? Kāpēc gan, jājautā, ja gluži labi dzīvo ar savu valūtu. Aizbrauciet, paskatieties paši: autobusi no Rīgas uz Varšavu kursē katru dienu (akcijas cena turp - atpakaļ no 56 eiro), ar avio - vairākas reizes dienā ar Polijas aviokompāniju LOT vai ar airBaltic, kā arī, protams, ar savu auto.