Pēc vienas Baltkrievijā aizvadītas dienas, kas bija piesātināta daudziem notikumiem un informācijas, bija neviltota interese uzzināt, kāds būs brauciena turpinājums. Iespaidus par ceļojuma pirmo dienu var lasīt Neatkarīgās 15. marta numurā.
Otrajā ceļojuma dienā laiks mūs lutina - saule patīkami silda. Pirms došanās kājām iepazīt Minsku jāpabrokasto. Un cienā viesnīcā patiešām labi - ja vien vēderā būtu vieta, varētu uzreiz arī paēst pusdienas, jo zviedru galdā redzami ne tikai ierastie sieri, desas, omletes, cīsiņi, salāti, bet arī vārīti kartupeļi, cepta vista, rīsi, pelmeņi. Vīrs sacīja, ka no visiem ceļojumiem Baltkrievijā viņš baudījis arī vislabāko rīta kafiju.
Ļeņinam ne pārāk tuvu
Minskas iepazīšana kājām ilgst nepilnas trīs stundas - sarkanā baznīca, katedrāle, Uzvaras un Neatkarības prospekti, kur katra ēka ir kā arhitektūras piemineklis. Acīs krīt šī apbrīnojamā tīrība. Un acīs krīt arī tas, cik maz cilvēku ir redzami ielās, kur staigājam. It kā pilsētas centrs, sestdienas rīts, brīvdiena. Nonākam līdz parlamenta ēkai, un viss lielais laukums kā izslaucīts no cilvēkiem. Tikai mēs. Gide zina stāstīt, ka pie šādām ēkām ar politisku pieskaņu nav īsti vēlams pulcēties (līdzīgi kā daudzās citās valstīs). Tas var radīt interesi no attiecīgām iestādēm. Parlamenta ēkai priekšplānā arī Ļeņina piemineklis. Bildēt var, bet ja nevēlies sarunu ar parlamenta ēkas sargu, īpaši tuvu pie pieminekļa tomēr labāk neiet. Starp citu, tētis ar vēl vienu ceļotāju atdalījās no grupas un palika runājam pie parlamenta ēkas. Iespējams, tikai sagadīšanās, bet pēc neilga laika ielas malā esot apstājies melns busiņš ar tonētiem stikliem. Un tā arī stāvējis. Tētis ar otru runātāju nolēmuši, drošs paliek drošs, doties labāk uz autobusu. Bet, kā jau minēju - iespējams, tikai sagadīšanās.
Pieredzētais Dudutkos
Tā kā esam ieradušies Baltkrievijā uz Masļeņicu, dodamies uz vienu no vietām, kur notiek šīs ziemas pavadīšanas un pavasara sagaidīšanas svinības. Netālu no Minskas atrodas arodu muzejs Dudutki. Svētkos uzstājās dažādas folkloras kopas ar tautu dejām un dziesmām, mums bija iespēja arī vērot dažādus aroda meistaru paraugdemonstrējumus - kalēja, podnieka, salmu pinēju. Darinājumi no salmiem gan bija ļoti krāšņi, savukārt podnieka meistarstiķi pārsteidzoši lēti - par palielu krūku samaksājām piecus eiro. Dudutkos neiztika arī bez degustācijām: pie samogona aparāta (samogons, maize, sālīts gurķis, medus - garda kombinācija), maizes ceptuvē (svaigi cepta maize, trīs veidu sieri, sviests, tēja) un dzirnavās (maize ar speķi). Masļeņicā neiztikt arī bez pankūkām, taču šajā aspektā biju vīlusies - cerēju uz daudzveidīgu pankūku klāstu, tā vietā trīs nelielas ēdināšanas vietas, divās no tām piedāvājumā tikai pankūkas ar sieru un speķi, trešajā bodē nedaudz plašāks sortiments. Apkalpo pusaizmigušas pārdevējas, kas vienlaikus cep, tin pankūkas un iekasē naudu. Rindas principā nekustas ne no vietas. Tā kā pirms brauciena nebija plānots stundu stāvēt rindā pēc pankūkām (vienas cena - zem divi eiro), atmetām ar roku un gājām baudīt svētkus. Tomēr necerēti pie pankūkām tikām - vienā brīdī pamanījām, ka rinda vienā tirdzniecības vietā ir krietni sarukusi, un pēc aptuveni 20 minūtēm jau bijām tikuši arī pie savām pankūkām. Pankūku šķidro piedāvājumu Dudutkos kompensēja viesnīcas sarūpētās pankūkas katrās brokastīs.
Svētki noslēdzās ar tradicionālo salmu lelles Marenas sadedzināšanu uz sārta.
Tirdzniecības infrastruktūras iepazīšana
Atgriežoties Minskā, tika piedāvāts ļauties šopingam jeb, kā gide sacīja, iepazīt tirdzniecības infrastruktūru. Tikām izsēdināti pie parlamenta ēkas, zem kuras laukuma trīs stāvos atrodas viens no tirdzniecības centriem. Gide rekomendēja iegādāties baltkrievu kosmētiku, kas ar savu kvalitāti un cenu izgriež pogas pasaules zīmoliem, linu un ādas izstrādājumus. Jāpiemin, ka Baltkrievija aizsargā savu vietējo tirgu, respektīvi, ievestā produkcija būs dārgāka nekā vietējā. Piemēram, mēs varam pirkt visiem zināmo Coca-cola dzērienu, bet, ja priekšroku dosim baltkrievu kolai, tā mums izmaksās lētāk. Pārtikas veikalos dominē vietējie ražojumi. Ar desu, sieru un tamlīdzīgu produktu pirkšanu nevajag aizrauties, jo pastāv liela iespējamība, ka to visu uz robežas konfiscēs.
Nauda tērējas lēnām
Arī stipros dzērienus un cigaretes nevajag pirkt krāvumiem. No Baltkrievijas atļauts izvest tikai vienu litru stiprā dzēriena (40 grādi+). Vīnus un alu nedaudz vairāk. Cigaretes - divas paciņas. Visu strikti arī ievērojam, izņēmums ir savdabīgs suvenīrs: vārītas - kūpinātas olas bez čaumalas. Nospriežam - ja atņems, atņems. Bet riskējam un liekam vien ceļa somā. Iepērkam arī pavairāk dažādus saldumus - tiem nekāda limita un ierobežojuma. Īstenībā prieks iepirkties, jo nauda tērējas patiešām lēnām. Principā pārtika un alkoholiskie dzērieni, cigaretes uz pusi lētākas nekā Latvijā. Tas tā vispārīgi vērtējot. Komunālie maksājumi ziemā 90 kvadrātmetru lielam dzīvoklim Minskā ir ap 50 eiro. Bet arī algas ir zemākas nekā Latvijā. Piemēram, Baltkrievijas Nacionālās statistikas komitejas Belstat dati rāda - 2017. gada janvārī vidējā alga Baltkrievijā bija 720,7 rubļi (pēc šā gada 8.marta valūtas kursa, kad mainījām naudu- 360 eiro), šā gada janvārī - par 100 eiro vairāk.
Ar iepirkumu maisiņiem rokās dodamies uz autobusa pieturu, kur jāgaida 1. autobuss, kas mūs aizvizinās līdz pašai viesnīcai. Katrā pieturā elektroniskais tablo, kas ziņo, kad autobuss gaidāms. Biļeti var iegādāties pie šofera - 65 kapeikas jeb 30-40 centi. Sākumā nepamanām, ka jākompostrē. Paldies citiem pasažieriem, kas piefiksēja, ka neesam vietējie, un paskaidroja, kas darāms. Citādi, pašiem nezinot, būtu kļuvuši par zaķiem.
Nesviža un Mira
Ceļojuma noslēdzošā diena gan sākas lietaini. Pūš auksts vējš. Labi, ka dienas lielāko daļu pavadīsim iekštelpās vai autobusā. Atvadāmies no Minkas un dodamies uz Nesvižu. Tur apmeklējam Nesvižas pili, kas pilnībā atjaunota 2012. gadā. Ilgus gadus tur bijusi sanatorija. Pili ieskauj 19. gs. veidots parks, kas savulaik bija lielākais ainavu parks Eiropā. Taču to pa īstam var izbaudīt vasarā. Agrā pavasarī skats nav tik vilinošs. Vietējais gids sīki un smalki izstāsta par pilī apskatāmajiem unikālajiem eksponātiem, kas piederējuši Radzivilu dzimtai vai viņu laikabiedriem. Ļoti bagāti cilvēki, un tas, ar kādu vērienu viņi dzīvojuši, apskatāms katrā pils zālē.
Tālāk mūsu ceļš ved uz netālo Miras pili, kas iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Pils celtniecība tika aizsākta 15. gadsimtā gotikas stilā, bet 16. gadsimtā Radzivils to pabeidza renesanses stilā. Interjerā skatāms dažādu stilu sajaukums no renesanses, rokoko līdz pat mūsdienu funkcionālismam, kas veidots saskaņā ar valsts vadības vēlmēm.
Ceļojuma rezumē
Pulkstenis jau rāda 15, un laiks doties mājup, jo vēl nav zināms, cikos tieši ieriposim Rīgā, jo mūs atkal gaida robežkontrole. Arī šoreiz robežsargi mūs patīkami pārsteidz - viņus interesē vien pasu aplūkošana, pat mantas no autobusa nav jāizkrauj laukā. Bet kopumā uz robežas pavadām 1,5 stundas, un tad jau aidā uz mājām.
Rezumējot šo trīs dienu ilgo ceļojumu, jāteic, ka Minska un pilsētā redzētais mani aizrāva. Pilsēta man paliks atmiņā ar savu tīrību, sakoptību, plašumiem, grandiozajām celtnēm. Otrs liels pluss - redzot viņu cenas, ir iespēja sajusties samērā turīgam. Kopumā izmainījām 150 eiro (trīs cilvēki), un naudas pietika visam - gan maltītēm, gan pirkumiem. Principā trešajā dienā pēdējos rubļus tērējām visādam niekiem, jo neredzējām jēgu vest tos uz mājām un mainīt atpakaļ uz eiro.
Jauka pēcgarša
Protams, Baltkrievijā nav elpu aizraujošu dabas skatu un braucienā laikā nepielipu pie loga, sajūsminoties par visapkārt redzamo, kā, piemēram, tas ir Horvātijā, Itālijā, Norvēģijā. Taču ceļojums uzlādēja, atgriežoties Latvijā, bija jauka pēcgarša par visu redzēto. Vai kādreiz Baltkrievijā atgriezīšos? Šī valsts neiekļuva manu mīļāko valstu topā, taču braucienu noteikti nenožēloju. Un domāju, ka pēc kāda laika varētu vēlreiz turp doties. Varbūt pat ļoti ilgi nebūs jāgaida, jo pirms diviem gadiem Latvija un Baltkrievija ieguva tiesības rīkot 2021. gada pasaules hokeja čempionātu un galvenās spēles notiks tieši Minskā. Bet daudzi citi ceļotāji no mūsu grupas atzina, ka Baltkrievija ir iekritusi viņiem sirdī un neesot šaubu, ka viņi brauks atkal. Arī gide norādīja, ka pēdējos gados Latvijas tūristu interese par kaimiņzemi Baltkrieviju palielinās. Jo vislabākā reklāma ir citu tūristu atsauksmes. Tātad tās ir labas.
