Jāteic godīgi – Baltkrievija ilgus gadus nebija iekļauta manu ceļojumu galamērķī. Par šo valsti zināju vispārīgo informāciju, bet padziļinātu interesi tā man neradīja.
Atvaļinājumu laiks parasti tomēr tika veltīts Rietumeiropas, skandināvu valstu iepazīšanai. Taču pirms 1,5 gadiem mans tētis saņēma vēstuli no brālēna Baltkrievijā, kas kalpoja kā dzinulis - varbūt laiks doties ciemos?
Esam slinkie tūristi
Par šādu iespēju aktīvi sākām domāt pērn - tētis apmainījās ar vairākām vēstulēm, tika saņemts arī aicinājums braukt ciemos (tētis pēdējo reizi tur viesojās pirms aptuveni 35 gadiem). Atlika tikai pašiem tikt skaidrībā - kad kravāt ceļasomu. Taču pērn rudenī sarakste pārtrūka no Baltkrievijas puses. Iemesls - šobrīd nezināms. Taču sarunas par Baltkrieviju mūsu ģimenē bija aktivizējušās. Ieminējos - ja tomēr radu apciemojums izpaliks, varbūt varam uz Baltkrieviju aizbraukt ceļojumā tāpat.
Tā kā es un mans vīrs ir, kā es to saucu, slinkie tūristi, kas nevēlas sīki un smalki paši plānot braucienu, domājot, kur ko skatīt, kur nakšņot, sākām pētīt tūrisma firmu piedāvājumu. Un ilgi nebija jāmeklē - atradām piedāvājumu: uz Masļeņicu Baltkrievijā. Ideāli. Brauciens ilgst trīs dienas, arī cena pieņemama, maršruts - gana interesants. Arī par vīzu nav galva jālauza - visu nokārto tūrisma firma, tikai tai jāiesniedz foto, pases oriģināls un vīzas pieteikums, kuru aizpildot gan sajūta, ka par tevi vēlas uzzināt visu iespējamo. Arī tētis uz šādu braucienu nav jāpierunā. Trijotne gatava doties ceļā.
Bez aizķeršanās
8. martā pulksten 7 ar autobusu dodamies ceļā. Jau neilgi pirms Ķekavas mūs sagaida neliels, bet patīkams pārsteigums. Ir Sieviešu diena, un gide katram pasniedz nelielu saldumu paciņu, arī vīriešiem kā paldies, ka kopā ar draudzeni/sievu nolēmuši izrauties no ikdienas steigas un nedaudz atpūsties.
Pēc aptuveni piecu stundu brauciena (ar nelielām divām apstāšanās pauzēm) esam uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas. Gide mūs jau iepriekš instruējusi, ka būs vien ar visiem koferiem jākāpj ārā no autobusiem, jo Baltkrievijas robežsargus interesējot, ko tad vedam pāri robežai un vai tas maz ir atļauts (piemēram, viņus aizdomīgus var radīt pārlieku liels zāļu vedums, tad būs jāspēj pārliecināt, ka patiešām visas ripas ir domātas jūsu veselībai). Taču kā pa brīnumu - šoreiz viņi vien apskata pases un viss, nevienai ceļasomai pat neuzmet skatienu. Pat gide ir izbrīnīta, jo viņas pieredze liecina, ka vismaz izlases kārtā somas vienmēr tiek pārbaudītas. Nospriežam - laikam 8. marta sakarā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko būs to ceļotājiem pasniedzis kā dāvanu (joks). Taču kravas mašīnu rinda gan tik ātri uz priekšu nevirzās. Gide stāsta, ka līdzšinējos braucienos visgarākā rinda, kas piefiksēta, bijusi deviņus kilometrus gara.
Nedaudz par Lukašenko
Lai arī bez aizķeršanās, robežkontroles šķērsošana mums aizņēma vienu stundu. Un esam Baltkrievijā, kas ir prezidentāla republika. Aleksandrs Lukašenko ir vienīgais, kurš ieņēmis prezidenta krēslu kopš amata iedibināšanas 1994. gadā. Pie varas jau 25 gadus. Baltkrievijā tauta prezidenta vēlēšanas jau dēvē par Lukašenko vēlēšanām, jo nevienam citam kandidātam nav izdevies viņam šo amatu atņemt. Piemēram, 2015. gada vēlēšanās par pašreizējo prezidentu nobalsoja 83% vēlētāju. Lai arī tika apšaubīts vēlēšanu godīgums un, kā norādīja EDSO novērošanas misijas vadītājs Kents Herstets: «Ir skaidrs, ka Baltkrievijai vēl tāls ceļš ejams, lai izpildītu apņemšanās attiecībā uz demokrātiju,» - Lukašenko turpina vadīt valsti. Arī citas vēlēšanas nav iztikušas bez šaubu ēnas par rezultātu godīgumu. Jau pirms vairākiem gadiem mediji ziņoja, ka pamazām līdera lomai tiek gatavots Lukašenko dēls Nikolajs, kas regulāri dodas līdzi tēvam ārvalstu vizītēs. Viņš gan vēl ir tikai pusaudzis. Bet pietiks par politiku…
Viss kā pēc ģenerāltīrīšanas
Baltkrievija mūs sagaida ar pavasarīgi siltu laiku. Minskā ierodamies ap pulksten 16. Pirmā doma - iespaidīgi. Lai kur lūkotos - vērienīgas, mūsdienīgas celtnes, plašas ielas, tostarp gājējiem paredzētās. Uzpostas. Nekādi grausti un pussabrukuši objekti. Ielas tīras, it kā tikko būtu veikta ģenerāltīrīšana. Iespējams, vasarā būtu vēl simpātiskāk, jo zaļie parki un puķu dobes noteikti kopainu padarītu krāšņāku. Minskā dzīvo aptuveni divi miljoni cilvēku, principā tikpat, cik visā Latvijā kopā. Katrs piektais Baltkrievijas iedzīvotājs par savu mājvietu izvēlējies Minsku, jo kopumā valstī dzīvo nepilni 10 miljoni iedzīvotāju, no tiem 84% baltkrievu.
Minska Otrā pasaules karā laikā praktiski tika nopostīta un šo gadu laikā spējusi atkal atdzimt ar vērienu.
Viens eiro - divi rubļi
Pēc iekārtošanās viesnīcā mums ir nepilnas divas stundas laika, lai iepazītu vietējo virtuvi, jo izsalcis tūrists ir nīgrs tūrists. Tā kā viesnīca atrodas pašā centrā, izvēle, kur paēst, plaša. Baltkrieviem topā ir kartupeļi, un tos viņi gatavo dažnedažādos veidos. Iemaldāmies tādā kā kartupeļu kafejnīcā (tāds arī nosaukums latviskojot - Kartupelis), kur ēdienkartē tas dominē, pildīts ar dažādiem citiem labumiem. Izvēlamies milzu vārītu kartupeli ar mizu, kurā iepildīta vista, tomāti, majonēze, salāti, olīvas, siers. Trīs cilvēkiem šāds mielasts, ieskaitot trīs dzērienus, izmaksāja 22 baltkrievu rubļus. Mūsu naudā - 11 eiro. Var kāds rēķināt precīzi cents centā, bet mēs visas cenas vienkārši dalījām ar divi, lai saprastu, cik tas īsti ir eiro, jo, mainot naudu, 50 eiro vietā ieguvām 105-110 rubļus (naudu mainījām dažādās vietās). Pirms trīs gadiem Baltkrievijā notika denominācija - naudas zīmju nominālās vērtības mainīšana, «atmetot» četras nulles. Tas ļoti atvieglo norēķināšanos, jo par glāzi sulas vairs nav jāskaita un jāmaksā tūkstoši.
Minska vakara gaismās
Pēc maltītes bijām gatavi Minskas apskatei ar autobusu vakara gaismās. Un gaismas Minskā ir daudz - lai kur vērtos, redzami izgaismoti bulvāri, kuru malās veiksmīgas gaismu spēles dēļ Staļina laiku celtnes kļūst ļoti pievilcīgas. Izgaismotas ir pat vienkāršas daudzdzīvokļu mājas. Un izskatās patiešām skaisti un moderni. Kā stāstīja vietēja gide, pamazām tiek izgaismots ne tikai plašais centrs, bet šis, tā teikt, izgaismošanas projekts, ienāk arī nomaļākās vietās. Ekskursija sākās ap pulksten 18 piektdienas vakarā, krustu šķērsu izbraukājot pilsētas centru - un nekur neviena sastrēguma. Jā, protams, mašīnas uz ielām ir, bet samērā nedaudz. Laikam priekšroka tiek dota metro. Iztēlojos, kā tūrists ar autobusu piektdienas vakarpusē pabraukātu pa Rīgas centra ielām… pareizāk būtu laikam teikt, iesprūstu tajās, sēžot neskaitāmos sastrēgumos.
Rakstu zīmju vietā reklāma
Mūsu vienīgā pieturas vieta tovakar, kur arī izkāpjam, ir Baltkrievijas Nacionālās bibliotēkas skatu laukuma apmeklējums. Bibliotēka ir 22 stāvu rombokubooktaedrs, kura fasāde diennakts tumšajā laikā tiek izgaismota ar programmētu krāsainu gaismas diožu gaismas parādi. Kādreiz tur tika atainotas baltkrievu rakstu zīmes, bet tagad par nožēlu - izgaismota tiek uzņēmumu reklāmas. Labāk jau skatītu zīmes, nevis LG logo. Bet nu ir kā ir. Uzbraucam bibliotēkas 23. stāvā - jumta stāvā, no kura baudām daudzkrāsainās Minskas vakara gaismas.
Pēc tam jau ar jauniem iespaidiem piesātināti atgriežamies viesnīcā. Miegs ir klāt viens un divi. Interesanti, ko mums nesīs nākamais rīts?
Raksta turpinājumu lasiet Neatkarīgās 22. marta Tūrisma lapās.
