TŪRISMS: Laosa paņem un neatlaiž. Uz tikšanos atkal!

 
©Linda VEIDEMANE

Turpinām ceļojumu pa Laosu. Atkal esam mūsu uzticamo motorolleru sedlos, un nākamā pietura – izklaides ar ziloņiem. Man ir ļoti negatīva attieksme pret ziloņu izmantošanu tūrisma industrijā.

Ziloņi Āzijas valstīs tiek smagi nodarbināti lauksaimniecībā, citur tos nogalina trofeju dēļ, ir redzēti desmitiem video, cik baismīgos apstākļos jau no mazotnes tiek salauzta ziloņu brīvā griba, lai tūkstošiem tūristu sagādātu jauku un dārgu izklaidi. Tomēr katru dienu miljoniem tūristu vizinās ziloņu mugurās visā Dienvidaustrumāzijas teritorijā...

Brīvību ziloņiem!

No brīva prāta zilonis nekad to nedarītu - neļautu nevienam cilvēkam kāpt sev mugurā. Un ļoti maz ziloņu dzīvo normālos, viņiem piemērotos apstākļos. Kā arī tūkstošiem ziloņu tiek nodarbināti smagos lauku darbos džungļos, kur neviena cilvēka radīta mašīna netiktu cauri, bet zilonis to var. Tāpēc ziloņus smagi nodarbina, līdz viņi to vairs nevar izturēt un mirst. Ziloņus izmanto izpriecām, pie kurām tos radina ar nežēlīgām metodēm. Ļoti daudzas dzīvnieku aizsardzības organizācijas cīnās, lai apgaismotu cilvēkus par šo skarbo un neglīto izklaides pusi. Un daudz kas arī patiešām mainās uz labo pusi. Visā Dienvidaustrumāzijā ir daudzas šādas vietas, kur tūristus izglīto, nevis banāli izklaidē. Tādā vietā ieradāmies arī mēs.

Jau no paša sākuma gids salauza manu rezervēto attieksmi, jo šī bija tāda kā ziloņu sanatorija, kur smagos lauku darbos novārdzinātos dzīvniekus atgādā, atkopj un uztur visu viņu atlikušo mūžu, ļaujot tiem atkal dzīvot un priecāties. Taču pilnīgi bez izklaidēm nav arī šī vieta. Arī te mēs vizinājāmies uz ziloņu mugurām, bet šoreiz to savaldīšana bija tikai ar jātnieka papēžiem, nevis tiem asajiem pīķiem, kādi bija redzēti citur. Taču arī šo izklaides daļu tuvākajos gados plānots likvidēt, atstājot tikai miermīlīgās izklaides - barošanu un nomazgāšanu.

Pirmoreiz dzīvē biju tik tuvu ziloņiem. Tik tuvu, ka mazajam trīsgadīgajam bēbītim varēju pakasīt aiz auss un iedot uzkodā banānu lapas. Tādi mīļi milzeņi, tāpēc jāšana uz tiem man vienmēr šķitusi nepareiza. Šeit tūristu uzņemšana un vizināšana ir papildu iespēja nopelnīt to uzturēšanai. Taču lielāko prieku un gandarījumu sagādāja pēc tam ziloņu mazgāšana un dzirdināšana. Varēja patiešām just to prieku, ko ziloņiem sagādāja šādas ūdens izklaides, it sevišķi mazajai ziloņu meitenītei, kura pa īstam baudīja visu cilvēku tai pievērsto uzmanību.

Divas laivas

Mekonga Laosā ir ne tikai pārtikas avots, bet arī nopietna ceļošanas artērija, jo upe stiepjas cauri visai valstij un kalnainajās, džungļiem apklātajās teritorijās nopietni atvieglo lauku iedzīvotāju ikdienu. Lai nokļūtu pierobežas pilsētā Houauksei, ko tūristi bieži vien izmanto, lai no Taizemes pilsētas Changrai tālāk turpinātu ceļu pa Laosu, mēs izvēlējāmies ceļot divas dienas pa upi, nevis desmit stundas riskēt, braucot pa kalnainajiem ceļiem, jo pieredze ar lūstošiem riteņiem un neuzticamiem auto mums jau šajā ceļojumā bija.

Mēs izvēlējāmies braucienu pa upi divu dienu garumā ar tādu kā upes autobusu - Slow Boat. Ir jābrauc divas dienas pa desmit stundām, pa vidu nakšņojot mazā miestā, kas eksistē tikai tāpēc, lai apkalpotu tādus tūristus kā mēs, kas nākamajā rītā turpina ceļu tālāk.

Pirmās dienas laiva bija cilvēku pilna. Bija jānovelk apavi pat šajā ne visai tīrajā transporta līdzeklī. Tualete bija šausmīga, kurā pie vienīgā vēdlodziņa karājās pelēkas apenes un uz grīdas skalojās ūdens. Pēc pirmajām desmit brauciena stundām ar cilvēkiem pārpildītā laivā, kurā pat neatļāvos dzert ūdeni, lai tikai nevajadzētu otrreiz iet uz laivas tualeti, pēc vakariņām vairs nebija spēka pat parunāt, tāpēc ātri vien devāmies pie miera, lai ar pirmajiem gaiļiem celtos un dotos tālāk.

No rīta doma par vēl desmit stundām tajā pašā pārpildītajā laivā uzdzina vieglas šausmas un vēlmi sākt īdēt par to, ka viss ir slikti. Taču variantu nebija - vajadzēja kāpt laivā. Taču, par laimi, šoreiz laiva bija cita un... tukša. Izrādās, lielākā daļa vietējo brauca tikai līdz šim ciemam un tālāk ceļu turpināja lielākoties tūristi. Kurpes arī nebija jānovelk, tualete arī ciešama - vārdu sakot, sapnis, ne laiva. Šādā komplektācijā jau arī varēja sākt domāt par kādu alu, ne tikai par līdzpaņemto ūdeni. Sarunas raisījās, kāršu partijas gāja uz urrā! Brauciena beigās visi secinājām, ka, ja laiva abas dienas būtu kā otrajā dienā, mēs mierīgi varētu braukt arī trešo dienu.

Lidojot virs džungļiem

Pienāca mūsu pēdējā Laosas piedzīvojuma pirmais rīts. Gaisā bija jūtams satraukums, jo par šo piedzīvojumu daļu runājām jau sen. Mēs dosimies trīs dienu džungļu pārgājienā! Mani vienmēr ir saistījuši džungļi, un šis pārgājiens bija viens no noteicošajiem faktoriem, kāpēc vispār pieteicos šajā Laosas braucienā. «Mīla» uz džungļiem manī ir kopš Jukatanas pussalas, kad tikai manas uzstājības dēļ draudzenes ielīda ar mani kopā Kalakmulas mežos. Tur mēs izstaigājām tik mazu līkumiņu, bet te mums priekšā bija veselas trīs dienas!

Firma, kas organizēja šo pārgājienu, nenodarbojas tikai ar tūristu izklaidēšanu vien. Arī Laosas džungļus, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, skar milzīga mežu iznīcināšana lauksaimniecības dēļ. Jau ceļojot pa Mekongu, daudzviet varēja redzēt no zaļajiem pakalniem kūpam milzīgus dūmu mutuļus, kas apzīmēja tās vietas, kur džungļi tiek iznīcināti, tā ierādot vietu lauksaimnieciski nozīmīgākām kultūrām - banānu vai eļļas palmām. Tāpēc, lai saglabātu kaut mazu daļu šīs zaļās bagātības, Laosas ziemeļos Bokeo provincē 2008. gadā tika izveidoti divi nacionālie parki. Par viena šāda parka saglabāšanu un uzturēšanu rūpi ir uzņēmusies arī firma, kas organizēja mūsu džungļu tūri. Kopā gan mežu uzraudzībā, gan atjaunošanā, gan izglītošanā tā nodarbinot vairāk nekā 150 cilvēku.

Mana sajūsma gan krietni noplaka, kad pēc milzīga un mokoša kāpiena augšup sapratām, ka liela daļa no visa pārgājiena notiek ar ziplainiem. Tas parasti ir nobrauciens pāri kādai ielejai, karājoties trosē. Es pat Latvijā no tiem mazajiem dažu metru ziplainiem esmu izvairījusies, bet te vidējais attālums bija ap 400 metru pāri dziļām džungļu ielejām. Kopumā visu ziplainu garums maršrutā bija ap 15 kilometru.

Stāvot pirmā bezdibeņa malā, tu saproti, ka reāli trīc kājas, un tu dzirdi, kā smadzenēs atbalsojas sirdspuksti. Tā noteikti nav mana komforta zona, un, ja vēl aizdomājas par to, cik ļoti Laosā neiespringst par elementāru drošību, tad gribas teikt: «Nē, paldies! Es eju mājas!» Tikai tā bēda, ka nekur jau aiziet nevari un ir jāsper pirmais solis bezdibenī...

Taču izrādījās, ka tas ir daudz patīkamāk un jautrāk, nekā biju iedomājusies. Un tomēr, katru reizi uzliekot uzkabi uz troses, pārbaudot, vai visas lences ap mani ir novilktas kārtīgi, galvā vienmēr ir doma: ka tik tur kaut kas neatkabinātos brauciena laikā!... Jau drīz, braucot pāri kārtējai džungļu gravai, es spēju saskatīt skaistumu apkārt. Lejā tek maza upīte, krasti ir apauguši ar banānu palmām un citiem nenosakāmiem džungļu kokiem un papardēm dažādos izmēros. Sienāži sisina, saule spīd, un beidzot traucoties iestājas arī tāda kā eiforijas sajūta.

Bērnības mājiņa kokā

Arī mūsu pirmā naktsmītne liek sajūsmā iespiegties. Tā ir mājiņa kokā. Mēs katrs bērnībā esam sapņojuši par mājiņu kokā, un šī ir absolūts bērna sapņu iemiesojums, turklāt vēl pamatīgi uzlabots! Tajā iebraukt un izbraukt var tikai ar to pašu ziplainu. Tā atrodas augsta koka zaros aptuveni 40 metru virs zemes, taču tajā ir visas ērtības, sākot ar tekošu ūdeni, tualeti un dušu ar visfantastiskāko skatu, kāds tik vien no dušas var pavērties. Šīs mājiņas pilnīgi droši var nosaukt par augstākajām šāda veida mājām pasaulē.

Pēc pirmās dienas nogurdinošajiem kāpieniem un neskaitāmajiem nobraucieniem pa trosi, kur vēl savu pipariņu dienai sagādāja steidzamā evakuācija no koka vētras dēļ un vakariņas pēc tās, mēs bijām tik noguruši, ka doma par sēdēšanu pie kāršu partijas man šķita pagalam nevietā, un es izlēmu par labu miegam, jo otrā diena džungļos atkal solīja tik daudz.

«Vēsais» rīts un atvadas

Šī diena bija mierīgāka par iepriekšējo, jo nogurums pēc vakardienas sportiskās dienas bija jūtams. Un nogurumu jutu ne tikai es ar savu fizisko nesagatavotību. Mūsu grupiņa sadalījās, jaunieši aizskrēja pirmie, bet mēs - daži «pensionāri» - nesteidzāmies un, sūkājot validolu, gājām uz priekšu...

Drīzumā bijām pie ūdenskrituma, kur bija plānots pavadīt laiciņu, peldoties un gaidot pusdienas, taču rīts pēc iepriekšējās nakts lietiem nebija tik silts, lai ilgi mirktu ūdenī. Lai gan par to «nebija tik silts» vēl varētu pastrīdēties! Nu nebija tie +19 grādi, kas atbilstu «nebija tik silts» Latvijas variantam, tur tie bija tuvāk +29 grādiem, bet, ja cilvēks jau ir pieradis pie karstuma, tad ēna, remdens džungļu upes ūdens un ne tik karsts rīts liek uzmesties zosādai un ātrāk taujāt pēc siltām pusdienām...

Šodienas maršruts bija manāmi īsāks, jo, nonākot galamērķī - mūsu kārtējā mājiņā kokos, mēs pat nebijām īsti saguruši, tāpēc visi izmantojām iespēju pabraukāt ar ziplainiem turpat ap māju vienkārši savam priekam un bez lielajām somām. Sapratu, ka tik drīz atkal nesanāks izbaudīt kaut ko līdzīgu, tāpēc gribējās papriecāties par šo iespēju, cik vien var. Vienīgais mūsu ierobežojums bija krēsla, kas džungļos iestājas jau ap pieciem vakarā.

Šovakar nogurums nebija tik liels, tāpēc vakarā visi ļāvās jautrībai, kāršu spēlēm, gida sarūpētā vietējā «viskija» degustācijām un kukaiņu vērošanai. Visi centās maksimāli tvert šo mirkli, jo apziņa, ka tūlīt viss beigsies, bija nenovēršama.

...Ceļojuma beigas pienāca Taizemes galvaspilsētā Bangkokā, kur, stāvot uz 50. stāva jumta terases un skatoties uz betona džungļiem, atvadījos, jo skaidri zināju, ka atgriezīšos. Āzija pieņēma mani un vaļā laist netaisījās. Uz redzēšanos, uz tikšanos atkal, jo tagad man ir pilnībā skaidrs, uz kurieni mans ceļš vedīs nākamreiz!

 

Abonē