TŪRISMS: Laosu vajag izgaršot nesteidzoties
 
©Linda VEIDEMANE

Laosa ir viena no piecām pasaules sociālistiskajām valstīm, kurai ir viena valdošā partija. Pēc pilsoņu kara beigām komunisti gāza Laosas monarhiju, un kopš tā laika valstī ir komunistu vara. Taču sociālisma baisais rēgs tur noteikti nebija manāms, ja nu vienīgi to varēja nojaust Jaungadam par godu izkarinātajos sarkanajos karogos ar sirpi un āmuru.

Citādi tā bija parasta Austrumāzijas valsts, kādu to biju iedomājusies, jo šis bija mans pirmais šā reģiona apmeklējums. Arī naudas vienības - kipu - attiecību pret eiro ir ļoti viegli saprast, jo viens eiro ir tieši 10 000 kipu.

Rāmā dzīve

Paksē, kas ir otra lielākā Laosas pilsēta, iznomājot motorollerus, devāmies Kambodžas virzienā, uz vietu, ko vietējie sauc par 4000 salām. Tas ir Si Phan Don salu arhipelāgs Mekongā, Laosas pašos dienvidos pie Kambodžas robežas. Mēs noīrējām motorollerus. Ceļš līdz arhipelāgam nebija īss, tāpēc brīdī, kad dibens jau bija kļuvis bezcerīgi stīvs no sēdēšanas uz motorollera, mēs piestājām ceļmalā, kur kalna galā sēdēja milzīgs Buda, kurš, rāmi smaidīdams, vērās pār plašo Mekongas upes ieleju.

Pārceļoties pāri upes plašumiem uz vienu no populārākajām šā arhipelāga salām - Don Dhet -, šķita, ka laiks tur iet lēnāk, un šim lēnajam ritmam neviļus pievienojāmies arī mēs. Sala ir paliela, un šeit beidzot sajutām arī tūristu klātbūtni, taču tā nebija nomācoša. Vairāk ieraudzījām tādus hipsterīgus personāžus, kuri šeit ir ieklīduši, blandoties pa visu pasauli. Blakus tūristu bungalo bija arī parasto salas iedzīvotāju mājas. Viss notika kā uz delnas: kāda sieva kopa savu piemājas dārziņu, vīrs vakarā meta Mekongā tīklus, un viņu ikdienu tūristi vēl nebija izmainījuši.

Bērnišķīga prieka avots

Nākamajā dienā bija paredzēts izbrauciens pa šo un tuvējo salu. Viena no galvenajām izklaidēm šeit ir delfīnu vērošana. Delfīnus mums gan neviens neapsolīja, toties teicās aizvest uz to vietu, kur šie visbiežāk parādoties. Diena bija karsta, un kāds izbrauciens ar laivu solīja patīkamas pārmaiņas, tāpēc, daudz nedomājot, salecām koka laivelēs un devāmies pastaigā pa upi!

Upe izskatījās plaša, tā šķita izpletusies pa visām tuvējām pļavām - pat tagad, sausajā periodā.

Mēs braucām caur nokaltušu koku koridoriem, līdz nonācām plašākā ūdens klajumā un turpat piestājām krastā. Nu ir jāgaida. Cik ilgi? Vai vispār vērts? To neviens nezināja, bet izskatījās, ka tik ilgi, kamēr visiem mūsu laivu vadītājiem aptrūksies, par ko pļāpāt, un viņiem arī būs apnicis gaidīt. Bet mums paveicās, un pēdējā brīdī pirms došanās atpakaļ kaut kur tālumā parādījās pelēka mugura. Tas esot delfīns! Mugura ir knapi ieraugāma, bet tad parādās vēl dažas, un man neatlika nekas cits, kā vien noticēt - jā, tie patiešām ir delfīni.

Nākamais apskates objekts bija varenais Khone Pha Pheng ūdenskritums, kas ir liels un spēcīgs pat sausās sezonas beigās. Būtu mums kāds izstāstījis, ka šis ir viens no lielākajiem visā Dienvidaustrumāzijā un ir vienīgais iemesls, kāpēc Mekonga nav kuģojama visā tās garumā, iespējams, mēs attiektos pret tā apskati mazliet nopietnāk.

Taču izskatījās, ka prieku mums vairāk sagādāja traukšanās pa grants ceļiem cauri mazajiem salas ciematiņiem - pretim nākamajam piedzīvojumam, kas bija 100% relaksētās salas garā: ar iznomātām kamerām laidāmies lejup pa upi līdz pat mūsu viesnīciņai. Absolūta bērnības izklaide, bet šajā vietā tas bija tik iederīgi un normāli, ka mēs ar sajūsmu metāmies ūdenī.

Vēl lielāku sajūsmu izrādīja tikai vietējie bērni, kad, ieraudzījuši mūs piestājam krastā ar visām kamerām, lai sagaidītu, kad tām atnāks pakaļ, bērni metās klāt - cerībā, ka tiks pie neizmatotajām kamerām. Un mēs ļāvām. Tas bija tik aizkustinoši skaisti. Vienkārša formula pilnai bērna laimei: vasara, silts ūdens, piepūšamais riņķis un draugi, kurus mēģināt no tā nogāzt, un īslaicīgs kurlums pret vecāku apsaucieniem.

Šaurā bezizeja

Aizmigām vienā pilsētā un pamodāmies citā. Pa nakti bijām nobraukuši vai pusi valsts. No Pakses līdz valsts galvaspilsētai Vjenčanai bijām nobraukuši ar guļamautobusu, kurā ir tikai guļvietas. Tas ir lielisks veids, kā pārvietoties garākus ceļa gabalus, tā ceļojumā ietaupot dārgo laiku un naudu. Mūsu tālākais ceļš veda uz Vang Vieng pilsētu. Tā ir skaista, uz tūristiem orientēta pilsēta kalnu ielokā Nam Song upes krastā.

Bija kārtējā tveicīgā diena, un mēs, iznomājuši motorollerus, atkal traucāmies pa skaisto skatu pilnajiem Laosas lauku ceļiem. Lai gan mans motorollers bija salīmēts ar skoču, tam nestrādāja spidometrs un sajūtas bija tādas, it kā visu laiku sejā kāds pūstu karstu fēnu, kopējo sajūsmu tas viss nemazināja.

Pirmā apstāšanās vieta šodienas braucienā bija kalnu ielokā no upītes uztaisīts baseins, kuram, kā izrādās, blakus ir arī ala, kurā var ielīst. Neko nenojaušot, turp arī devāmies. Alu, kurā var ielīst cilvēks, es iztēlojos krietni lielāku par to truša eju, kas tur mūs gaidīja... Mēs paši, bez jebkāda drošības aprīkojuma, bruņojušies vien ar mobilā telefona lukturīšiem, taisījāmies pa nedrošām, mazām kāpnītēm līst kaut kur dziļumā un šaurībā. Mans iekšējais pilsonis sāka pamatīgi protestēt. Sastingu pilnībā. Pirmo reizi sajutu kaut ko līdzīgu klaustrofobijai. Sapratu, ka ne par ko tur iekšā nelīdīšu. Sapratu: neviens mūs neglābtu, ja kaut kas notiktu.

Mani, pie Eiropas drošības līmeņa pieradušu cilvēku, šāda bezatbildība paralizēja. Esmu bijusi daudzās lielās alās, spēju mierīgi iztikt arī bez tās Vinnija Pūka cienīgās «šaurās bezizejas». Tāpēc labāk nolēmu biedrus gaidīt pie baseina. Krietni patīkamāk bija veldzēties dzestrajā ūdenī, nekā mēģināt neiekrist tumšā bezdibenī...

Mokošais kāpiens

Veldze no karstuma ir tikai tad, ja mirksti vēsā ūdenī, jo pilnībā slapjš krekliņš izžūst pārdesmit minūšu laikā, kamēr aizbraucam līdz nākamajam objektam. Tas, izrādās, ir kalns, kurā jākāpj. Tā pakājē ir draudīgs uzraksts, ka pensionāriem, cilvēkiem ar lieko svaru vai sirds slimniekiem labāk kalnam netuvoties, bet mēs visi jūtamies kā vareni sportisti un tāpēc par uzrakstu tikai iesmejam. Jākāpj tikai 650 metru, kas gan tur traks?!

Pēc pirmajiem 100 metriem sāku saprast to brīdinājumu kalna pakājē, pēc 200 metriem sāku pamatīgi nožēlot ideju tur kāpt, pēc 300 metriem man jau šķita, ka vieglāk būtu nomirt turpat, bet, tā kā bijām tieši pusē, kāpt uz augšu vai uz leju jau vairs nebija lielas nozīmes.

Liels prieks, ka kalna virsotnē bija uztaisīta maza nojumīte, kur paslēpties no svilinošās saules. Kad atkal tiku pie elpas, beidzot spēju arī priecāties par skaistumu apkārt. No virsotnes pavērās fantastisks skats uz milzīgu ieleju, rīsa laukiem, uz maziem ciematiņiem starp tiem. Tas viss tiešām bija mokošā kāpiena vērts.

Melnā kafija un «polietes»

Nākamajā rītā, atvadoties no šīs skaistās pilsētas, vēl devāmies iemalkot kafiju pie vietējā norvēģa. Viņš Laosā dzīvojot jau 15 gadu, ir precējies un, šķiet, bauda dzīvi par visiem 100%. Viņam pieder mazs šarmanti apskrandis krodziņš ar fantastisku skatu uz upes ieleju.

Lejot mums piķa melno kafiju, norvēģis ar savu draugu sprieda, ka mēs esam vai nu polietes, vai krievietes. Sapratu, ka, lai arī cik ļoti man šķistu, ka esam unikāli, mūsu valoda ir unikāla, tā nebūt nav. Cilvēkam, kurš mazliet kaut ko saprot no ģeogrāfijas, mēs tik un tā tiekam ierakstīti mistiskajā austrumeiropiešu rasē, lai arī kā mēs par to nesašustu. Pasmējām par to arī mēs, piebilstot, ka esam no Baltijas, ar cerību, ka norvēģis pēc 15 gadiem Laosā pasaules ģeogrāfisko karti vēl nav aizmirsis.

Atnāk jaunais gads

Šodien atkal pārbraucienu diena, un mēs pēcpusdienā ierodamies Luang Prabangā. Tā bija Laosas galvaspilsēta līdz pat 1975. gadam, kad visā valstī varu pārņēma komunisti un par galvaspilsētu pasludināja Vjenčanu. Šī pilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, un ne velti - tā ir patiešām citādāka. Tā ir bijusi Laosas monarhu rezidence daudzus gadsimtus, un tās vēsturiskais centrs krietni atšķiras no tā, kā mēs parasti iedomājamies Āzijas pilsētas. Pilsēta ir sakopta, zaļa un kalnaina un gatavojas svētkiem, jo nākamajā dienā ir Jaungada svinības. Āzijā pērnpavasar iestājās 2562. gads.

Šeit to sagaida, aplejot visus ar ūdeni, un, braucot ar motorolleru apskatīt kārtējo ūdenskritumu, nākas saņemt ne vienu vien ūdens šalti sejā. No rīta lējēji bija pārsvarā bērni, bruņojušies ar visu ko, sākot ar ūdenspistolēm un beidzot ar nopietna izmēra spainīšiem: viņi ceļmalās gaidīja garāmbraucējus, it īpaši tādus kā mēs - baltos tūristus!

Taisnības labad gan jāsaka: ja tev sejā iegāž spaini ūdens, ir tīri vai patīkami, it sevišķi, ja gaisa temperatūra ir vismaz +34 grādi, jo ūdens vismaz uz brīdi sniedz veldzi no tā karstā fēna, kas nemitīgi pūš sejā.

Nesteidzīgi izgaršot

Nokļūstam līdz Kuang Si ūdenskritumam, kas atrodas aptuveni 30 kilometru no Luang Prabangas. Ūdenskritumam ir vairākas kaskādes, tas ir ļoti populārs vietējo vidū, kas tur pavada laiku, veldzējoties ūdenī vai piknikojot koku paēnā. Ja nebūtu bijusi nepieciešamība pēc veldzējošas peldes, ūdenskritumu labprāt būtu izlaidusi, lai ātrāk atgrieztos pilsētā un izstaigātu to dienas gaismā, jo šādas pastaigas patiešām pietrūka. Šoreiz tur atgriezāmies pēcpusdienā, paspējot tieši uz vislielākajām ūdens kaujām: viesnīcā atgriezāmies slapji, jo ūdenskaujām jau bija pievienojušies arī daudzie pilsētas tūristi.

Bija mazliet žēl, ka nākamajā rītā jau bija jādodas tālāk, bet mūs sagaidīja jauni piedzīvojumi, un es sapratu, ka noteikti atgriezīšos Āzijā. Āziju nevar baudīt, ātri izskrienot cauri, tā ir jāizgaršo nesteidzīgi - kā plūst lielā upe Mekonga cauri visai Laosai. Jābauda lēnais dzīves ritums, saullēkti un saulrieti. Paliec sveika, Laosa, esi sveicināta, Āzija!